Laima Kalniņa

VECMĀMIŅA, KAS MĪLĒJA BRIESMU STĀSTUS

Pagājušajā naktī es sapnī redzēju vecmāmiņu. It kā mēs abas divas vien būtu bijušas mājās, un mājas, it kā tās būtu bijušas manas mājas - tās, kuŗās nodzīvoju tos 45 gadus, it kā tādas kā greznākas, līdzīgas tām uz Vecā Džordžtaunas ceļa, kam toreiz mēdzu braukt garām uz pilsētu braucot. Taču sapnī tās bija manas mājas un mēs abas ar vecmāmiņu tajās. Tad uzreiz tur ieradās sveši ļaudis, sāka stādīt puķes dārzā, un puķes sapnī bija tiešām skaistas. Svešie sāka vākt svešas mantas mājā, un, kad es viņiem jautāju, kā viņi tā, teica, ka esot māju nopirkuši. Nē, nē, mēs ar vecmāmiņu sacījām, tas nevar būt. Neviens šo māju nav pārdevis. Tad izrādījās, ka svešie ir alojušies, ka viņi patiesībā ir nopirkuši citu māju un ka viņi tad arī pārcelsies uz to, un es uzmodos.

Brīdi es gulēju domādama par to, cik dzīvs un patiess sapnī viss likās. Es redzēju, ka ir jau rīts, un domāju, ka tie sapņi, ko redzu uz rīta pusi, ir arvien tādi - skaidri, labi atmināmi un visai dīvaini, un par tiem gribas sacīt, es taču dienā par to nemaz nedomāju, no kurienes gan nācis šis tik visai dīvainais sapnis? Ir arī citi sapņi. Tādi, kuŗus tu nemaz neatceries pamostoties. Jau viņi ir pazuduši un projām. Varbūt uz brīdi tu iedomā, es kaut ko sapņoju laikam arī, bet, nudien, vairs neatceros ne nieka. Tu piecelies, sāc ģērbties un rīkoties. Tu domā, ja bija sapnis, tad tagad tas ir prom uz visiem laikiem, un labi arī tā, bet vēlāk dienā tevi pārņem kāda sajūta, tāda nenosakama, ne īsti baisa, ne laba, un tu zini, ka tā ir no nakts sapņa, ko tu vēl aizvien nevari atcerēties. Tikai sajūta, sapņa sajūta, tev pieskaŗas uz brīdi kā garāmejoša vēja vēsma.

Es domāju par sapnī redzētām skaistajām puķēm un raudzīju atminēties, vai tās nozīmēja asaras, bet laikam taču nē. Tās bija ogas, man šķiet, kas nozīmēja asaras. Man negribējās asaru. Man būtu gribējies prieka un smieklu, tādu smieklu, kādus es smējos bērnu dienās, bet es vairs neesmu smējusies gadiem ilgi. Jā gan. Es esmu smaidījusi, jā, to es esmu darījusi. Sweet smile of reason, kāds sacīja par Voltēru. Saldais, prātīgais smaids. Kādam, kas jautājis, viņš atbildējis - "nē, nē, mana mute nekad neizdvesa ha-ha-hā."

Reiz es biju bērns un rotaļājos ar citiem bērniem sētā pie vecmāmiņas mājas, un es atceros nākam mājās un sakām - es laikam biju ļoti maza toreiz – "mamm, man bikšeles ir slapjas, jo es tik ļoti, ļoti smējos, kad mēs rotaļājāmies."

Tad es ilgi domāju, vai tiešām tā bija pēdējā reize, kad es smējos. Es zinu, es vairs nekad nesmējos šajā zemē, un man šķiet, es arī nekad vairs nesmējos, kamēr es vēl biju Vācijā. Es neesmu smējusies, kopš atstāju zemi, kas bija manas mājas. Arī vecmāmiņu neatceros smejamies.

Jā, es esmu bijusi priecīga dažbrīd. Sirds kādreiz notrīcējusi aiz laimes, bet kaut kur dziļi kā nekustīgi, melni ūdeņi ir gulējis mēms sastingums. Mājas, kuŗu vairs nav un nebūs.

Es atceros vēl reizi, kad es smējos tur mājās Kurzemītē pie Ventas. Tie bija kaŗa gadi, badīgie kaŗa gadi, kad elektrības līnijas pārbaudītājs, apstaigājis līniju, sūdzējās, ka mežs nu līdzinoties zvēru dārzam - turpat vai aiz katra koka rēgojoties nereģistrēta govslopiņa ragainā galva. Varbūt es smējos arī par to, ka aiz katra koka raudzījās pārsteigts govslopiņš, bet to es neatceros. Es gan atceros, kā es smējos, kad mēs ar Kati skrējām paslēpt mūsu četrus nereģistrētos sivēnus, jo uz mūsmājām labie kaimiņi bija zvanījuši, ka no ciema izbraucis vācietis meklēt nereģistrētos lopus. Laikam jau vecmāmiņas mājās nereģistrētu govju nebija, bet par mūsu krietni paaugušamies apaļīgajiem sivēniem gan vācieši nezināja ne nieka, un tāpēc mūs ar Kati norīkoja tos aizvest un paslēpt tālajā siena šķūnītī. Kate paķēra spainīšus ar cūkēdienu un devās ceļā, bet man vajadzēja sekot un padzīt sivēnus, ja tie kavētos, un raudzīt, lai tie nenoklīst ceļā.

Jūs ticat, tie raudzīja noklīst neceļos? Ne domāt! Tie drāza pēc cūkēdiena tik traki, ka Kate sāka skriet, lai tie viņu nepanāktu un spainīšus un varbūt Kati pašu neapgāztu savā kārē pēc maltītes . Sivēni auļoja viņai pakaļ neatskatīdamies. Skats bija tik jocīgs, ka man bija jāsmejas, un jāsmejas, un es gandrīz nespēju viņus panākt. Tā bija saulaina vasaras diena, kad mēs visi - Kate, sivēni un es auļojām uz tālo šķūnīti, pavisam nevajadzīgi auļojām, jo it drīzi pienāca cits telefona zvans no labajiem kaimiņiem - trauksme atsaukta, pirmajās mājās, kur vācietis iebraucis, viņš tiek tik laipni mielots ar ēdieniem un it sevišķi jau dzērieniem, ka tālāks braucējs vairs nebūs. Varat lopiņus vest atkal mājās.

Kaut kur bija kaŗš un šausmas, kaut kur mira cilvēki, krita kaŗavīri, bet tāļajā Kurzemītes stūrī 17 kilometrus no Skrundas un lielā ceļa, vēl bija saulaina vasara. Svešie un naidīgie vēl nebija atraduši ceļu uz šo skaisto vietu pie Ventas. Vēl es varēju smieties par maziem, kāriem, auļojošiem sivēniem. Vēl mēs raudzījām dzīvot kā līdz šim. Ja atņemta bija sviesta maļamā mašīna, tad to sakult varēja ar koka karoti bļodā, kaut arī tas vilkās tik ilgi, kamēr izdevās. Ja nevarēja nopirkt vairs audumus un apģērbu, tad vecmāmiņa prata vēl savērpt dziju no mūsu aitiņām un vietējie audēji noaust audumu, ko varēja nokrāsot gan zaļganu ar kadiķīšu skujām, gan rūzganu ar madarām.

Vēl bija saulaina vasaras svētdiena, kad mums bija reize ar pagastmājas atsūtīto apkārtrakstu apstaigāt tuvējās mājas, un es, nesot apkārtrakstu, redzēju, kā veclaiku mājas likās kuģojam cauri laikam vienkāršas un klusas, pilnas svētdienas miera kā vienmēr, kā jau gadsimtiem, ar zemjumtu istabu iepretī klētij un puķu dārziņu starp tām.

Saimniece nogrieza pāris ziediņus arī man. Teica - tas par to tālo staigāšanu jums. Pagasta valdes aicinājumam adīt siltas zeķes un cimdus kaŗavīriem atsaucās ar - jā, jā, kā tad mūsu zēniem! Visi ticēja, ka tie atkaŗos mums mūsu zemi tāpat kā reiz brīvības cīņās, jo kaŗavīri dziedāja – mēs sitīsim tos utainos, tos neuzvaramos un pēc tam tos zili-pelēkos – un visi zināja, kas bija tie utainie un kas tie zili-pelēkie.

Tikai tagad, ja es jautāju Latvijas meitenei, šeit atbraukušai mazai ekonomiskai emigrantei, kas, viņa domā, dziesmā ir tie zili pelēkie, viņa nezin. Viņa taču nekad nav redzējusi vācu kaŗavīru zili pelēkos tērpus. Viņa teic, ka tie utainie, laikam gan esot vācieši, bet viņa tiešām nevarot iedomāties, kas gan varētu būt tie zili pelēkie. Kā arī viņa to varētu zināt, jo viņa nedzīvoja tajā laikā, kad Latvijas dēļ cīnījās divi tās ienaidnieki, un Latvijas zēni dziesmā solījās cīnīties ar tiem abiem, bet klusajā Kurzemītes stūrī ļaudis teica, ka kaŗi droši vien aizies mums garām, jo blakus pagastam esot labāki ceļi, un kaŗi tad ejot pa tiem. Man varbūt būtu vajadzējis smieties par naivo apgalvojumu, ka mēs būsim pasargāti, jo kaimiņu pagastam ir labāki ceļi nekā mums, bet tobrīd ļaunie ienaidnieki bija pienākuši tik tuvu, ka smieties vairs negribējās.

Bija runas par bēgšanu, ja nonāks tik tālu. Mana Vidzemes draudzene apgalvoja, ka viņa noteikti bēgšot. Taču viņa neaizbēga nekur, un astoņi viņas mūža gadi pagāja Sibirijas izsūtījumā. Es neapgalvoju neko, bet man pavērās tāli ceļi un tālas vietas, vien Kurzemītes klusais stūris palika atmiņā nemainīgs. Es atceros, ka es reiz gāju pa taciņu gar mežābeli prom no Ventas. Bija vasaras vidus, silta un mīlīga diena. Es nevaru aizbraukt, es nekad nevarēšu aizbraukt, es domāju. Man gribējās nokrist uz mutes zālē un ielīst zemē, kļūt par zemi šajā vietā un nekad nešķirties no tās.

Bija juceklīgs laiks un juceklīgas dienas. Cilvēki dažreiz teica vienu, bet darīja otru, jo arī viņu domas varbūt bija kļuvušas juceklīgas un samežģījušās. Es uzzināju, ka jaunsaimnieka Alkšņukalna dēls ir pieteicies iet kaŗot, un es to nesapratu.

"Kādēļ tagad," es vaicāju, jo redzēju, kā viss bruka un juka.

Viņš paskatījās uz mani, un es redzēju, ka viņš mani nesaprata.

"Bet kādam taču jāiet, lai sievietes un bērni tiek laukā no šejienes," viņš teica.

Ne viena, ne otra no naidīgajām varām negaidīja pieteicoties kaŗotājus. Tās mobilizēja vietējos zēnus un vīrus, kaut gan tas bija pret Žeņēvas konvenciju, kas aizliedza mobilizēt okupētā zemē, bet šis bija kaŗš, kur ne tikai Žeņēvas konvencijas likumi tika pārkāpti. Pārkāpti tika daudzi Dieva un cilvēku likumi.

Marijai, kas dzīvoja mūsmājās, bija brālis, jauns un skaists vīrs,

gaišiem, cirtainiem matiem, kādus esmu redzējusi daudziem Kurzemītes vīriem. Viņš sēdēja uz sola mūsu vidū, un mēs pulcējāmies viņam apkārt, jo bija vasaras diena, kad reti atnāk kāds viesis, un visiem gribējās parunāt ar atnācēju. Viņš bija priecīgs un smējās, jo likās esam laimīgs. Viņš bija nule kā ieprecējies Varkaļu mājās, kas bija otrpus Ventai, netālu no mūsējām, iepretī seklajai braslai, kur varēja viegli pārbrist upei.

Jā, Marijas brālis šķita esam laimīgs, jo nu viņam piederēja mūžvecas akmens mājas Ventmalā un viņam bija jauna sieva, kas gaidīja viņa bērnu. Taču kādu dienu atskanēja šāvienu troksnis otrpus Ventai pie Varkaļiem, un mūsu pļavā iepretī tiem gulēja divi nošauti vīri, kas bija atbēguši pāri upei. Viens no tiem bija Marijas gaišmatainais brālis.

Juceklīgi bija laiki, un daži domāja, ka viņiem jāglābj citi un ka viņus gaida kaŗalauks, bet citi domāja, ka viņiem jāglābjas pašiem, un deva savās mājās patvērumu tādiem pašiem kā viņi, kas gribēja bēgt no karalauka, bet protams viņi neaizbēga nekur un viņus atrada, un Žeņēvas konvencija nenozīmēja neko.

Pienāca diena, kad dega Jelgava, un krievu tanki nebija tālu. Es redzēju noputējušus braucamos steidzamies ceļā uz Liepāju, un šķita, ka mājas ir izirušas un izkaisījušās uz Kurzemītes gaišajiem lielceļiem.

Vecmāmiņa negribēja aiziet un pazust svešā, nepazītā malā, bet lielceļš paņēma arī viņu un māju vairs nebija nekur. Svešā, tālā zemē mēs mitām zem kādas vecas īrietes jumta. Tās nebija mājas, tik patvērums, kādi bija bijuši daudzi zem daudziem svešiem jumtiem. Vecā īriete kāpa augšstāvā, kur bijām apmetušies mēs, lai parunātos ar vecmāmiņu, kad mēs ar brāli bijām darbā, jo viņa, izaudzējusi daudzus bērnus, nu bija palikusi viena un vientuļa tiem aizejot un izklīstot, bet sarunāties viņām bija grūti, jo vecmāmiņa un īriete neprata viena otras valodu un mūžam pārprata un nesaprata, kas bija sacīts, un mums ar brāli vienmēr nācās izskaidrot, kas īsti bija teikts un domāts. Varbūt man būtu vajadzējis smieties par šiem mūžīgajiem pārpratumiem, bet es redzēju, cik vientuļas viņas bija un cik ļoti vēlējās tikt saprastas, un tad man smiekli vairs nenāca.

Varbūt vecmāmiņa tik vientuļa vairs nejutās, kad uz Ameriku atbrauca arī mani vecāki, es apprecējos, un mēs visi kopā noīrējām mājiņu.

Vecmāmiņai vairs nebija viņas māju, tas ir tiesa, bet viņai bija jumts virs galvas un viņas ļaudis bija ar viņu pa brīžam vien, nākot un ejot savās darba gaitās, bet tie saprata viņas valodu un viņa varēja ar tiem sarunāties. Varbūt vecmāmiņa vairs neticēja, ka drīzi būs iespējams visiem atgriezties savās mājās, jo viņa bija beigusi aicināt satiktos tautiešus nākošos Jāņos uz mūsmājām, kā viņa mēdza to darīt sākuma gados svešumā, kad viņa satiktajiem tautiešiem mēdza stāstīt, cik jauks ir Jāņkalniņš pie mūsu mājām un cik ļoti piemērots Jāņuguņs dedzināšanai un līgošanai un dejām.

"Kārlīt," mēdza jautāt manam vīram vecmāmiņa, kad redzēja viņu paņemam rokā rīta avīzi, "pastāstiet, lūdzu, kādas tad nu atkal briesmas ir notikušas pasaulē?"

Mans vīrs tad mēdza atstāstīt kaut ko no avīzē izlasītā, kas viņam šķita varētu patikt vecmāmiņai, un viņa tad atsaucās stāstam ar savām domām par notikušo un avīzē aprakstīto, bet man kādreiz atmiņa pieskārās seniem laikiem un ainām, un es iedomāju vecās lauku mājas virtuvi un mūs visus ap balti noberzto, gaŗo virtuves galdu rudens vakarā griežam ābolus žāvēšanai ziemai un, jā, stāstam briesmu un spoku stāstus par senpagājušiem laikiem, un kā vecmāmiņa pati un Kates vīrs Pēteris bija tie lielākie teicēji, un kā pēc brīža gribējās kājas savilkt sev blakus uz sola, lai pasargātu tās no tā, kas varbūt kluss un ļauns bija atsaukts tumsā zem galda, padzirdējis, ka tiek pieminēts.

Es klausījos mūsdienu briesmu stāstus un domāju par senajiem, tiem reiz pie virtuves gaŗā galda stāstītiem, par kluso, slēpto ļaunumu, kas varbūt mīt sirdīs, pirms piesaukts un aicināts tas parādās pasaulē. Es atcerējos dzejoļa pantu, ko mierīgākos laikos radījis dzejnieks;

Ach, wen ich grosse Läster sehe,

Verbrechen blutig, kollosal,

Nur diese satte Tugend nicht!
 

(Kaut man redzēt lielus grēkus būtu

Noziegumus asiņainus, kolosālus

Tik ne šo tikumību paēdušo!)

Vai mēs piesaucām? Vai tie, kas bija pirms mums, piesauca miera dzīves apnikuši? Un tu, es pāri laikam un telpai uzsmaidu Voltēram, tu kas ticēji cilvēka saprātam, kā tam ticu es, vai tu nojauti, ka tavs laiks ir pagājis, ka nāks laiks, kad valdīs citi dvēseles spēki, gan tumši, gan degoši, un tu nespēji smieties baidīdamies ļaut vaļu tām emocijām, kas valdīs pēc tava laika un kas pārvarētu saldo, prātīgo smaidu – the sweet smile of reason.