Jaunā Gaita nr. 253. jūnijs 2008
Tija Kārkle
CEĻA ZĪMES LATVISKAI DVĒSELEI UN DZĪVES IZPRATNEI
Internetā atradu jaunieša Kārļa vārdus par latvietību: Laikā, kad tu vari būt jebkas. Tu vari būt jebkurā vietā. Tu vari iemācīties jebkuru valodu. Tu vari uzzināt visu par visu ar vienu datora peles klikšķi. Laikā, kad tu no savas valsts pilsoņa esi kļuvis par pasaules pilsoni, jēdziens ‘latvietība’ kļūst arvien abstraktāks... Mana latvietība būs tik ilgi, kamēr es par to piedomāšu. Bet laikā, kad visas kultūras no austrumiem un rietumiem saplūst kopā, tas nav tik vienkārši – apzināties savu atšķirību no citiem. Un tieši tāpēc mums būs jāizvēlas, vai mēs vēlēsimies būt latvieši ar savām tradicijām un kultūru, vai arī tikai maza grupiņa, kura iejukusies pūlī. [1]
Jēdzienu latvietība var izprast dažādi: senči, saknes, dziesmas, valoda, simboli, vieta. Pārdomas, kā to definēt un kā to pielietot, mani pavada visu dzīvi. Mums ar brāļiem bija ļoti interesanta bērnība, jo, pateicoties vecākiem, mēs daudz ceļojām pa pasauli. Līdz ar to mums bija saskarsme ar citām tautām un kultūrām, un mācījāmies sadzīvot ar dažādību. No otras puses, mēs uzaugām starp latviskiem cilvēkiem, latviskā garā, un ar bagātām iespējām kopt latvietību pasaules raibo kultūru vidū. Kad dzīvojām tālu no latviešu sabiedrības, vecākiem bija divreiz vairāk jācenšas, lai mums bērniem veidotos stipra latviešu saikne.
Ja mēs uzskatām, ka cilvēks saņem identitātes un kultūras mantojumu no vecākiem, apkārtējās vides, un ģimenes, tad jautājums, ko ar to tālāk darīt, ir jārisina pašam. Ir jābūt brīdim, kad cilvēks pats pieņem apziņu, kas viņš ir un kur viņš iederas. Kad pienāca laiks man doties pasaulē, es biju saņēmusi prāvu mantojumu, un es brīvprātīgi ņēmu savu latvietību līdzi.
Došanās pasaulē man tieši sakrita ar Latvijas neatkarības kustību, un es iemetos šajā procesā ar visu sirdi un dvēseli. Jutos tik laimīga, ka varēju pielikt savu roku. Nākamais, pašsaprotamais lēmums bija turpmāk dzīvot labu, pēc iespējas ērtu un garīgi pilnveidīgu dzīvi Latvijā. Pavadīju 15 neaizmirstamus gadus kā „pilna laika” latviete. Tomēr, dažādu skaistu notikumu rezultātā, šodien stādos jums priekšā kā latviete, laimīgi precējusies ar indiāni no Nez Perce cilts. Mēs dzīvojam pie Portlandes, Oregonas štatā, kas mums abiem ir tālu no savām patiesām mājām, bet kopā kopjam savas latviskās un indiāņu dvēseles. Aicinājums šodien runāt jūsu priekšā nāk interesantā laikā – kad latvietība vairs nav ikdiena, bet tā atkal prasa zināmu uzmanību.
Ko man nozīmē latviskas dzīves izpratne? Kādas ceļa zīmes lietoju, lai „latviska dvēsele” mani pavadītu dzīves gaitā? Še dažas atziņas, kas ir aktuālas manai patreizējai dzīvei.
* * *
Tumsā gāju, vakarā.
Kas man gāja biedram līdz?
Dievs, Laimiņa biedram nāca,
Mēnestiņis gaišumā.
Latviska dvēsele ir mans spēku un miera avots. Tā palīdz man justies kā savējais starp savējiem, bet arī kā savējais starp svešajiem, un ir man laba kompānija, kad esmu viena. Manuprāt, latviska dvēsele ir saudzējama un kopjama, bet tai pašā laikā tai ir jāļauj augt un meklēt jaunas iedvesmas. Latviskā dzīves izpratne rosina līdzjūtību un saticību ar citām tautām. Vēl svarīgāk, tā māca dzīvot saudzīgi pret vidi, kas šodien ir vajadzīgs pasaulei kā vēl nekad. Dievs un Laima man rādīja ceļu līdz mīlestībai, un caur šo mīlestību es šodien varu iedzīvoties citā kultūrā, ne mirkli nezaudējot savu latvisko dvēseli. Latviska dzīves izpratne ir neapšaubāmi bagātinājusi manu raibo dzīvi un es cenšos katru dienu pateikt Dieviņam par to „paldies”.
LATVISKĀS DZĪVES IZPRATNEI MAN IR VAJADZĪGA VIETA
Arta Internetā raksta: Latvietība – tā ir latvieša vieta. Vai latvieša vieta vienmēr ir Latvijā? Dažkārt šķiet, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpus mūsu mīļās zemes, ir vairāk latvieši nekā mēs... Kas mani padara par latvieti?... Nezinu, bet ES būšu latviete un vilkšos ar savu latvietību mugurkaulā, LAI KUR arī es būtu. Kamēr vien man skries kāda skudriņa pār muguru dziesmu svētku laikā, tikmēr būšu latviete.[2]
Es piekrītu Artai, ka vietas izjūta ir būtisks elements latviskai apziņai. Ārpus Latvijas es ļoti novērtēju savu latvisko identitāti, jo šeit Amerikā dzīvo tik daudz cilvēku, kuriem ir pārrautas saites ar savām saknēm. Jūs paši noteikti esat pamanījuši, ka salīdzinot ar tipisko amerikāni, latviskā identitāte ir bagātība pati par sevi.
Amerikas indiāņi ir vienmēr zinājuši, kur ir viņu mājas, un tas ir viens no tuvināšanas momentiem man ar vīru. Džeimijs brīnījās, ka, lai gan uzaugu Amerikā, apzinos, ka esmu latviete, un, vēl svarīgāk, zinu tās vietas Latvijā, no kurienes esmu cēlusies; zinu par Zvārdi, Cesvaini, par Timmām un par Rīgu. Man savukārt bija prieks iepazīt amerikāni, kam ir tik tuvas un ciešas attiecības ar savu senču zemi.
Indiāņu autors Vine Deloria juniors skaidro, ka liela daļa indiāņu reliģijas raksturojamas ar to, ka tām ir viens svēts centrs kādā specifiskā vietā, vai tā būtu kāda upe, kalns, leja, akmens, vai cits dabas objekts. Šis centrs dod cilvēkam iespēju raudzīties pāri uz visām debesu pusēm un visās dimensijās, lai atpazītu savu zemi, pakārtot visus pagātnes notikumus ap šo zemi, un uzņemties atbildību par to [3]. Līdzīgā veidā dzīvoja senie latvieši. Trimdas laikā Latvijas zeme mums bija mistiska, tāla, neaizsniedzama vieta, par kuru mēs sapņojām, pēc kuras ilgojāmies.
Toreiz, dzīvojot Amerikā, es vienmēr jutos, ka neesmu gluži savā vietā. Lai gan daudz ko ieguvu no divkultūru dzīves, vienmēr starp latviešiem jutos visērtāk. Vienmēr dzirdēju asinsbalsi mani saucot, dzidrs un skaidrs kā avotiņš, un pie pirmās izdevības, es atsaucos. Man nebija šaubu, ka mana vieta ir Latvijā, ka es piederu Latvijai un Latvija man.
Esot uz vietas Latvijā, ir vieglāk kopt latvisku dvēseli, jo valodu lietojam ikdienā, latvieši ir visapkārt, daba un klimats atbilst latviskam dzīves ritmam. Bet Latvija šodien ir moderna zeme, tā attīstās un ir aktīva dalībniece Eiropas un pasaules valstu saimē, un, esot Latvijā, tāpat kā šeit, ir jāsniedzas dziļi savās saknēs un dvēselē, lai ikdienā tās nepazustu. Vienalga, ko mēs šodien domājam par to, kāda veidojas mūsu neatkarīgā Latvija, vai mēs jūtamies piederīgi Latvijas sabiedrībai, latviskai dvēselei vajag, lai mēs attīstām skaistuma, cieņas un atbildības izjūtu par šo zemi. Šo apziņu ņēmu sev līdzi, atgriežoties ASV pirms diviem gadiem. Tāpat kā agrāk mīlēju Latviju kā mistisku zemi, tagad turpinu to mīlēt no tālienes, bet ar jaunām, ļoti konkrētām un personīgām emocijām. Domāju, ka katram no mums, kam šobrīd ir lemts dzīvot ārpus Latvijas, ir jāiepazīstas ar šodienas Latviju, lai spētu latviskas dzīves izpratnei vajadzīgo „vietu” saglabāt savā sirdī.
LATVISKAI DZĪVES IZPRATNEI MAN IR VAJADZĪGI SIMBOLI
Un Lāsma par latvietību izsakās šādi: Latvietība ir cik daudz es atšķiros no citām tautām... Latvietība ir spēks, kuru es apjaušu, kad esmu starp savējiem. Hokejs, Dziesmu svētki, Līgo, arī Ziemassvētki ir laiks, kad latvietība uzpūšas kā balons un cenšas sajust šo gadsimtiem nosargāto vērtību. Mana latvietība ir kā trīslitru burka. Tā ir tik tukša un tik pilna, cik latvietības ir apkārt... Mana vecmāmiņa nevarēja nesagatavot uz ziemu kādu ābolu zapti un iesālīt gurķus. Katra mentalitāte, katra tautība ir kā zapte... 21. gadsimtenis ašiem soļiem dodas pretī globalizācijai, arī Latvija skrien pakaļ, bet pirms vajag atcerēties, kāda burka tu esi... Un ābolu zapte vienmēr ir garda uz maizes rikas. [4]
Manuprāt Lāsma precīzi izsakās par globalizāciju, un viņa mums atgādina, ka, neskatoties uz visām iespējām mūsdienās kļūt par pasaules pilsoņiem, mums ir jāmācās pieņemt savdabību, ieskaitot to, kas mums pašiem piemīt. Janīna Kursīte ir teikusi, ka mums kā latviešiem ir jābūt atvērtiem pasaulei, jāuzsūc visas pasaules pieredze, bet vienlaikus iekšēji jāsaglabā savas saknes, jābūt līdzsvarā starp savu „es” un starp pasaules „es”.[5] Latviskā dzīves izpratne mums palīdz atrast šo līdzsvaru, un simboli – dziesmas, tradicijas, raksti, dabas objekti – mums dod pieturas punktu. Simbolus varam arī turēt sev līdzi visur, kur Laima mūs vada.
Simboliem ir spēks vienot. Staburaga klints Daugavas ielejā pazuda uz visiem laikiem, kad padomju vara to appludināja pēc dambja uzcelšanas (1965). Šai klintij ir sena nozīme mūsu tautas vēsturē. Senie sēļu karavīri pirms došanās kaujā apmazgājuši ieročus avotā, bet pēc kaujas – brūces un ievainojumus, kas liek domāt, ka klints avotam ir bijusi maģiska un ārstnieciska nozīme. Tā esot bijusi apbrīnojami skaista vieta. Klints kupri pavasarī greznoja baltas anemones un Alpu kreimules, un no klints dzīlēm izlauzās ledusauksts ūdens. Latvijas Atmodas laikā Daugavas ūdeņos pazudušais Staburags kļuva par latviešu ciešanu un apslēpto cerību simbolu.
Tāpēc iedomājaties manu pārsteigumu, kad mana vīra cilts šogad atzīmēja 50 gadus kopš Celilo Falls appludināšanas pēc dambja uzcelšanas Kolumbijas upē. Nez Perce valodā šo vietu sauc Wy-am, kas nozīmē „krītošā ūdens atbalss”. Wy-am bija skaista, aizraujoša vieta. Gadsimteņiem ilgi, indiāņi tur zvejoja lašus, kad tie mēroja savu grūto ceļojumu pret straumi. Seno indiāņu atstātās liecības norāda, ka Wy-am bija viena no vēstures vissenākām un lielākām tirgus vietām. Zināmos gada laikos indiāņi tur pulcējās, lai tirgotos, mielotos un, galvenais, piedalītos reliģiskās ceremonijās. Līdz laikam, kad uzbūvēja Dalles dambi (1957), Wy-am turpināja būt pamats viņu saimnieciskajam un garīgajam dzīvesveidam. Wy-am vēl joprojām ir simbols vietējām indiāņu ciltīm – cerību un spēku avots. Wy-am piemiņas pasākumā šopavasar, stāvot Kolumbijas upes krastā kopā ar simtiem indiāņu savos tautas tērpos, mana latviskā dvēsele klusi dziedāja līdzi līdzjūtībā, bet cerību pilna, raugoties nākotnē. Staburags un Wy-am ir simboli mūsu tautu senajām vēsturēm un izdzīvošanas spējām.
Un vēl citas pārdomas par latvietību: Mūsu senčiem latvietība bija tas, ko viņi darīja: svinēja gadskārtas, gāja ķekatās. Bet vai tā ir mana vai tava latvietība? Vai es varu teikt, ka mana latvietība ir tas, ko var redzēt etnogrāfiskajā muzejā, ja es nekad neesmu gājis ķekatās vai vilcis prievīti? Un vai mēs varam saukt par tradīciju iešanu skolā, datorspēļu spēlēšanu, strādāšanu veikalā, dzīvokļa remontēšanu? Diez vai. Kas tad paliek? Mums ir mūsu saknes un kultūra. [6]
Domāju, ka šis cilvēks nav vienīgais, kurš meklē iespēju savienot mūsdienu dzīvi ar
latvisko dzīves izpratni. Šodienas pasaulē katrs jaunietis uzreiz atpazīst McDonald zelta arkas, Nike sporta kurpes un grib iegūt jaunākās paaudzes I-pod. Laikam šie ir lielās pasaules „es” simboli. Bet latviska dvēsele te var nākt palīgā. Manuprāt, ja tev kaut ko izsaka Māras zīme vai Lielvārdes jostas raksti, tad tu esi tuvāk savai patiesai identitātei. Ja tu apzinies, ka Meteņiem ir tas pats pavasara svinēšanas princips, kā Mardi Gras, tad latvietība neliksies tik grūti savienojama ar mūsdienām. Ja cilvēks spēj to izjust, tad šī plaisa starp seno un mūsdienīgo kļūst šaurāka. Ierakties savās saknēs nenozīme palikt stāvot uz vietas; tas nozīmē, ka ir lielākas izredzes uzsākt dialogu ar citiem. Manā pieredzē stipras saknes nozīmē plašākas iespējas lidot un baudīt pasauli, jo zem kājām ir drošs pamats un silta vieta, kur nolaisties. Simboli mums nāk līdzi kā piederības apliecinājums.
GALVENAIS PIETURAS PUNKTS LATVISKAI DZĪVES IZPRATNEI IR VALODA
Līga: Valoda pavada cilvēku visā viņa dzīves ceļā... Mana latvietība izpaužas kā mīlestība pret dzimto latviešu valodu. Valoda ir brīnišķīga, tā gājusi līdzi latviešu tautai cauri gadsimtiem, devusi tai pašapziņu un sniegusi atbalstu pat visgrūtākajos brīžos... Mēs esam dziedātāju tauta, vienmēr esam dziedājuši... Latvietim ir jāizdzied sava valoda. Es droši varu saukt valodu par savu latvietību. Tā ir stipra un skaista. Tā ir brīva no aizspriedumiem, tā var pateikt pilnīgi visu, tā var celt debesīs, un tā var iemīt zemē. Kamēr vien latvietis zinās savu mātes valodu, viņš varēs sajust sevi kā latvieti. [7]
Ir, protams, iespējams uzturēt identitāti bez valodas, bet mēs labi zinām, kādas tam var būt sekas. Mēs arī zinām, cik grūti ir atgūt zaudēto. Mana vīra cilts cīnās ar šo problēmu. Tas, ka mums abiem ir sava īpašā valoda, ko vedam līdzi identitātes pūrā, ir atkal viens no tuvināšanas momentiem starp mani un vīru. Kopīgs ir arī tas, ka mūsu tautām ir bijis jācīnās par valodas saglabāšanu no svešas varas ietekmes. Diemžēl jāatzīst, ka amerikāņiem izdevās indiāņus tik sekmīgi ietekmēt, ka veselai paaudzei netika nodots valodas mantojums. Tradicijas un valoda ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Ja nav bijusi pārmantojamība, tad šī ķēde ir pārrauta. Redzot, ar kādu enerģiju nezpersieši šodien cenšas atgūt senču tradicijas un valodu, tās ieviest ikdienā, kopt un dot tālāk, man atgādina mūsu pašu centienus un panākumus.
Indiāņi, ar kuriem tagad saskaros, vēlas uzklausīt manu – un mūsu – pieredzi ar latviešu valodas apguvi. Es varu netikvien dalīties pieredzē par valodas apguvi svešumā, bet arī par latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanu Latvijā. Doma, ka mēs varam piedāvāt savu pieredzi latviešu valodas uzturēšanā citām tautām, kuru valodas ir cietušas vairāk nekā mūsējā, pierāda, ka mūsu latviskajam mantojumam ir vērtība arī ārpus mūsu saimes.
Kamēr dzīvoju Latvijā, rūpju par latviešu valodas saglabāšanu bija mazāk, jo latviešu valoda tur tomēr dzīvo un attīstās. Latviešiem, paldies Dievam, patreiz nedraud zaudēt valodu. Bet tas nenozīmē, ka mums nav jābūt modriem. Īpaši svarīgi tas ir šeit, ārpus Latvijas. Manu vecāku un vecvecāku paaudze pašaizliedzīgi turēja dzīvu latviešu valodu un kultūru, lai mēs varētu to dot tālāk nākamai paaudzei. Vai latviešu valoda ārpus Latvijas spēs izdzīvot nākotnē, ir mūsu pašu ziņā un to rādīs laiks. Vēroju, ka arī šeit mana paaudze ir turpinājusi šo darbu un starp jaunāko paaudžu pārstāvjiem ir daudz, kas runā latviski un kam latviskās vērtības nav svešas.
Šodien, ja vien ir vēlēšanās un pieejamība datoram un internetam, katrs no mums var itin viegli stiprināt savu valodu. Modernie līdzekļi ļauj valodai tapt dzīvai, mūsdienīgai un lietojamai visos gadījumos. Caur šo dzīvo valodu mēs stiprinām savu latvisko identitāti ikdienas sadzīvei un mūsdienu pasaules izpratnei.
DAINAS KĀ ATSLĒGA LATVISKAI DZĪVES IZPRATNEI
Bet valoda ir bijusi atslēga manai latviskai dvēselei. Latviskā dzīvesziņa ir atrodama mūsu dainās, un bez latviešu valodas nevar lasīt dainas. Dainas man ir palīdzējušas labāk iepazīt seno latviešu dzīvesveidu. Dainu pasaulē mītiskie tēli vijas ar dabas parādībām. Bet dainas arī man ir devušas padomu un vadlīnijas par tieši šo dzīvi, ko Dieviņš man ir devis. Kad es sāku patiešām ieklausīties dainās, man pavērās pilnīgi skaidrs pasaules redzējuma un dzīves gudrības avots, kādu es nebiju citos garīgos meklējumos atradusi. Un kopš tā laika es nekad neesmu jutusies vientuļa, jo es sapratu, ka nav vienmēr vajadzīgi dievnami vai starpnieki. Nav vajadzīgi pat citi cilvēki kā liecinieki maniem darbiem un nedarbiem; es vienkārši sajūtu Dievu sevī un savā vidē. Es sapratu, ka man ir jāveido savas personīgās attiecības ar latvisko Dievu, jāieklausās viņa padomā, un jāvadās pēc dainās izklāstītās labestības filozofijas.
Pateicoties latviskai dvēselei, es cenšos attīstīt veselīgāku attieksmi pret apkārtējo pasauli, līdzjūtību pret blakuscilvēku un jebkuru dzīvu radībiņu. Šī apziņa ir īpaši būtiska šodien ekoloģiskas krīzes laikā, kad globālās sasilšanas sekas jau stāv pie namdurvīm un prasa no mums ātru rīcību. Vine Deloria jautā: Kurš būs spējīgs panākt mieru ar šīm zemēm? Cilvēces nākotne ir atrodama tajos ļaudīs, kuri dzīvos līdzsvarotas dzīves un uzņemsies savu daļu atbildības par visām dzīvām radībiņām. Kurš ieklausīsies kokos, dzīvniekos un putnos, zemes balsī? Ja tautas pamodīsies un sāks atkarot savu senču mantojumu, tad viņiem atklāsies savas senču zemes patiesā vērtība? [8] Mums nav tālu jāmeklē latviskā dzīvesziņa – ceļa zīmes ir tepat pieejamas.
* * *
Jūs droši vien esat dzirdējuši indiāņus runājam par „septīto paaudzi” – paaudzi, kuras dēļ mēs šodien pūlamies un kurai par labu mēs veidojam šo pasauli. Mans vīrs atgādina, ja lietojam laiku kā mērītāju, tad mērķis šķiet nesasniedzams, bet, ja mēs mēram pēc šodienas darbiem un izvēlēm, tad tas ir tepat sataustāms. Tātad, lauri nav iegūstami šodien. Vislielākais gandarījums būs tad, kad mūsu mazbērni atskatīsies pagātnē un teiks: Mūsu vecmāmiņas un vectēvi to izdarīja godam, kad viņi turēs cieņā mūsu ziedošanos un uzvaras, jo tām bija tālejošas, pozitīvas sekas nākotnē.
Nesen lasīju Latvians Online par atjaunoto 2x2 nometni, kas notika pagājušoziem. Priecājos par rakstītājas Lienes vārdiem: Atstāju 2x2 nometni ar degsmi censties atrast savu latvietību, kas varbūt drusku pazudusi pēdējos gados projām no latviešu sabiedrības... Esmu ievērojusi, ka darbā kāda tautas dziesma skan prātā. Un dabā un darbā visur redzu latviešu tikumus, kas man atgādina, kāpēc vispār vēl runāju latviski. [9] Tas ir brīnišķīgi, ka Liene ir sajutusi savu latvisko dvēseli, un tam jābūt milzīgam gandarījumam tiem, kuri ir pūlējušies palīdzēt viņai to atrast. Mūsu darbs šeit, Latvijā un ārpus Latvijas, vēl ilgi nebūs beidzies.
Vai reliģija ir universāla, piemērota visiem vienādi? Vai varbūt tā tomēr ir parādība, kas izpaužas dažādām tautām dažādos veidos? Vine Deloria uzskata, ka reliģijas tomēr nevar šķērsot nacionālas un etniskas robežas, nezaudējot savu spēku un identitāti: Ja kāda specifiska cilvēku grupa seko savai īpašai dzīvesziņai, tad tā pielāgojas šīs grupas iekšējam ritmam un ir būtiska sastāvdaļa no cilvēka pieredzes.[10] Mums latviskums ir asinīs. Caur latviskumu varam piekļūt sensenai dzīvesziņai un pielietot to šodienas vajadzībām – ar valodu, ar vietu, ko saukt par savējo, un ar skaistām, bagātām tradīcijām. Apgūstot šo mantojumu, mēs varam jebkurā pasaules malā justies pārliecināti un droši par sevi. Mēs varam iet ar atvērtu sirdi pretī liktenim un nebaidīties, kur tas tevi vedīs, jo Dieviņš ir visur un vienmēr ar tevi:
Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu lielu cepurīti!
Visa plašā pasaulīte
Apakš Tavas cepurītes.
[1] Kārlis Kanders. “Mana latvietība”. Republika.lv Nr. 35 (2007.V)(http://www.republika.lv/index.php?id=article&nid=781).
[2] Arta Kazaka. „Mana latvietība”. Republika.lv. Nr. 35 (2007.V) <http://www.republika.lv/?id=article&nid=793>.
[3] Vine Deloria, Jr. God is Red: A Native View of Religion. Golden, CO: Fulcrum Publishing, 2003:66.
[4] Lāsma Pakne. „Mana latvietība”. Republika.lv, Nr. 35 (2007.V) <http://www.republika.lv/?id=article&nid=788> .
[5] Iveta Aizpura. „Vai būt latvietim?” (2007.VI) < http://tinyurl.com/2zoaa3 >.
[6] Skat. Kanders
[7] Līga Plivča. „Mana latvietība”. Republika.lv. (2007.V). < http://www.republika.lv/?id=article&nid=783 >.
[8] Vine Deloria...296.
[9] Liene Lucāne. „Pēc nometnes, pilnu sauju atslēgu”. Latvians Online (2007.VI). < http://tinyurl.com/yvmaw3 >.
[10] Vine Deloria...293.
