Ivars Poikāns. Latvieti, nepadodies!
Jaunā Gaita nr. 253. jūnijs 2008
KIBERKAMBARIS
Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem
KAS ZINA?
Kas zina, kas var paskaidrot – kā var mainīt tautību? Vakardien, 2.aprīlī, LETAs ziņās, bija, lūk, tā: Apvienības „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK Saeimas frakcija gatavojas iesniegt priekšlikumus jaunajā vārda, uzvārda un tautības maiņas likumprojektā, kad tas būs nonācis izskatīšanai Saeimā, aģentūru LETA informēja TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons. TB/LNNK frakcija uzskata, ka likumā noteikti jāparedz tautības maiņas uz latviešu tautību saistīšana ar pretendenta latviešu valodas zināšanām noteiktā līmenī.
Mēs latvieši esam viena fantastiska tauta!
Ar skatu uz Rīgas jumtiem, Uģis Bērziņš
<ugis.berzins@tele2.se>
Uģi, šī tiešām ir traki fantastiska latviešu tautas lieta! Varētu ieteikt parakāties pa veciem, cara laika Rīgas dokumentiem, kur tautību pārrakstīja uz pieprasījuma bez sevišķām grūtībām. Piemēram, X, agrāk latvietis, tagad krievs, un Y, agrāk polis, tagad vācietis, un līdzīgi. Vairums jau sen vairākas valodas prata tik internacionālajā Rīgā.
Visu labāko, Gundars Ķeniņš Kings
<kingga@plu.edu>
Gundar, paldies par atbildi. Biju sācis domāt, ka tapusi kāda jauna definīcija... Tātad nekas jauns...
Uģis
Uģis prasīja par jauno likumu. Te no 1. aprīļa Latvijas Avīzes – nezinu vai datums šajā gadījumā nozīmīgs. Bet lasiet labojumu raksta beigās:
TĒVZEMIEŠA DĪVAINĀ INICIATĪVA
Iegūt tautības ierakstu „latvietis” un Latvijas pilsonību turpmāk varēs daudz vienkāršāk, pat bez latviešu valodas zināšanām – to paredz tēvzemieša Gaida Bērziņa vadībā Tieslietu ministrijā izstrādātais likumprojekts „Vārda, uzvārda un tautības maiņas likums”. 1. aprīlī šo likumprojektu bez jelkādām debatēm akceptēja valdība. Šobrīd spēkā esošais likums „Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu” Latvijas iedzīvotājiem ļauj atteikties no savas tautības un kļūt par latvieti, ja persona var pierādīt, ka kāds no viņas vecākiem vai vecvecākiem bijis latvietis. Otrs nosacījums: latvietības pretendentam dokumentāri jāpierāda, ka viņš valsts valodu prot augstākajā (trešajā) prasmes pakāpē. Tas nozīmē, ka tautības ieraksta maiņas pieteikumam jāpievieno valsts valodas prasmes apliecība vai izglītības dokuments. Jāpiebilst, ka šī norma likumā tika iekļauta 1996. gadā, pieņemot grozījumus likumā. Tieslietu ministrijā izstrādātais un 1. aprīlī valdības pieņemtais likumprojekts daudziem, tajā skaitā arī vairākiem G. Bērziņa partijas biedriem no „TB”/LNNK, bija pārsteigums. Likumprojektā notikusi būtiska atkāpšanās no pozīcijām valsts valodas aizsardzībā un pilsonības jautājumos. Tajā latvietības pretendentiem vairs netiek lūgts apliecināt, ka viņi vispār prastu latviešu valodu, arī ne viszemākajā – pirmajā pakāpē! Turklāt šis likumprojekts, ja to pašreizējā redakcijā pieņemtu Saeima, virknei Latvijas iedzīvotāju, kas latviešu valodā neprot ne vārda, pavērtu vistaisnāko ceļu uz Latvijas pilsonību. Naturalizācijas pārvaldes preses sekretāre Līga Lukšo skaidro: Latvijas pilsonību reģistrācijas kārtībā, tas ir – bez eksāmenu kārtošanas latviešu valodā, Latvijas vēsturē un par Satversmes jautājumiem – var iegūt persona, kas ar dokumentiem apliecina, ka ir latvietis, un pierāda, ka pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tātad Latvijas pilsonības iegūšanai pilnīgi pietiktu ar tautības maiņas apliecību un izziņu par Latvijā deklarētu dzīvesvietu! Kur nu vēl vienkāršāks ceļš uz Latvijas pilsonību! Pēc valdības sēdes G. Bērziņam vaicāja, kādēļ tik radikāli vajadzētu atvieglot ceļu uz Latvijas pilsonību tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kas latviešu valodu neprot. „Šad un tad ir situācijas, ka ģimenē viens no vecākiem ir vienas tautības pārstāvis, otrs – citas tautības, un bērns, sasniedzot noteiktu vecumu, vēlas pieņemt tā vecāka tautību, kurš ir latvietis. Un tāda iespēja pastāv. Likumprojekts nav vērsts uz tā dēvēto pseidolatviešu veidošanu...” – stāstīja tieslietu ministrs. Padomnieks Jānis Tomels masu mediju interesi par šo likumprojektu novērtēja kā „nevajadzīgu ažiotāžu” un skaidroja: „Ministrs Bērziņš uzskata: tieši Saeimā būs jāizšķiras par to, vai latvietības pretendentiem būs jāprot valsts valoda”. „Tas ir jautājums par latviešiem, un tautību nenosaka pēc valodas, bet pēc radniecības. Šiem cilvēkiem ir latviešu asinis, un no latviešu valodas Latvijā viņi nekur nespruks”. Uz iebildi, ka tas ir arī jautājums par Latvijas pilsonību, J. Tomels norādīja: nebūšot daudz šo „jauno latviešu”, kas pilsonības ierakstu izmantošot kā pamatu Latvijas pilsonības saņemšanai. Pēc Tieslietu ministrijas prognozes, 2008. gadā paredzami „35 gadījumi, kad persona izdarīs tautības ieraksta maiņu”, 2009. gadā – 30 un 2010. gadā – vien 20 gadījumi…
Bet nākamā dienā:
MINISTRS LABOŠOT KĻŪDU
Tikko valdība pieņēma tieslietu ministra Gaida Bērziņa („TB”/LNNK) iesniegto likumprojektu, kas ļautu pie tautības ieraksta „latvietis” un Latvijas pilsonības reģistrācijas kārtībā tikt personām, kas latviski neprot ne vārda. Taču pēc publikācijas gan G. Bērziņš, gan tēvzemieši šo likumprojekta normu atzina par kļūdu un izteica apņēmību to labot.
Tiešām mēs esam viena fantastiska tauta!
Ar skatu uz Misiņa bibliotēkas veco šautuvi,
Edgars Šmits <ed.smits@gmail.com>
Bet Edgar, kāpēc liegt latviešu tautību tik daudziem Rietumos dzīvojošo latviešu bērniem, kas pagaidām neprot latviešu valodu, taču vēlas dzīvot Latvijā, ja viņi jūtas kā latvieši? Kad būs nepieciešamība, latviešu valodu iemācīsies.
Ausma Ābele <aabele@sveiks.lv>
Ausma! Es par oriģinālo likumprojektu nebrīnos, nedomāju, ka būs daudz tādu, kas šādos apstākļos prasīs latviešu pilsonību, ja var pierādīt, ka ir latviešu izcelsmes un grib dzīvot te, lai tik prasa. Man likās smieklīgi, ka vienā dienā iesniedz projektu, bet jau otrā dienā atzīst to par kļūdainu un vēlās to labot. Pats esmu trimdā audzis, tagad dzīvoju Latvijā, tātad saprotu šādu gribēšanu, un gaidu, ka šo cilvēku dēļ atkal atļaus dubultpilsonību, Latvijai tad būs pieci jauni pilsoņi no manas ģimenes (un mēs visi protam latviešu valodu).
Ar cieņu, Edgars
Jā, tas ir koks ar diviem galiem. Vienu galu tikko skatīju lasām. Bet otrs atkal ir tāds:
Latvieši kā tauta ir multinacionāls un multikulturāls veidojums no sākta gala. Un es labprāt redzētu latviešus kā Latvijas tautu. Tas spētu ar laiku apvienot pilsoņus vienotā, patriotiskā veselumā, ja ne kultūras, tad vismaz politiskajā nozīmē. Neredzu, ka noteicošam tautības maiņā ir jābūt radurakstiem, vai valodas zināšanai. Latviešu valodu kā valsts valodu sargā citi likumi, un pietiekami labi.
Atceros tādu gadījumu. Man pazīstams gruzīns, kurš nu jau kādus pārdesmit gadus dzīvo Latvijā, pārvalda latviešu valodu, savulaik kopā ar bariņu brāļu piedzima Gruzijā, kuras apgabalu kāds padomju laiku gruzīnu līderis atdāvināja Azerbaidžānas līderim. Un, protams, azerbaidžāņu līderis visus tajā gabalā dzīvojošos pārtapināja par azerbaidžāņiem un iedeva tiem atbilstošus uzvārdus. Iepriekšējā Toliašvili vietā visa ģimene pārtapa par Allahverdijeva ģimeni. Protams, laiki mainījās un brāļi dzīvo kur kurais. Un pateicoties birokrātijai viens brālis nu ir azerbaidžānis un Allahverdijevs, otrs brālis ir gruzīns, bet Allahverdijevs, bet trešais Latvijā ir Toliašvili, bet azerbaidžānis.
Uzskatu, ka katram ir tiesības izvēlēties tautību pēc tā, kurai tautai cilvēks jūtas un vēlas būt piederīgs. Pie tam piederība kādai tautai, vismaz Latvijā, nekādas priekšrocības nedod. Neredzu te nepieciešamību pēc radu rakstu demonstrēšanas, vai valodas zināšanas.
Atceros vēl vienu muļķīgu kuriozu. Man pazīstama sieviete piedzima īsi pirms kara. Tēvs ebrejs, bet māte latgaliete, pēc papīriem latviete. Bet sieviete zaudējusi abus vecākus karā un uzaugusi bērnu namā, zinādama tikai krievu valodu. Un tādēļ, ka neprata ne tēva, ne mātes valodu (lai gan tagad jau prot), viņa pēc pases ir krieviete.
Man netīkamāk ir tas, ka to, ka esmu latvietis pasē raksta atsevišķā lapā stūrītī, ne tur kur pienāktos – goda vietā pie manas bildes un vārda.
Vilnis Gricaičuks-Puriņš <v.g.pooh@gmail.com>
Bet dubultpilsonība mani kā iezemieti gan nesajūsmina. Kaut kā vairumā dubultpilsoņi ir lielākās un stiprākās valsts pusē, izņēmumu ir gauži maz.
Ausma
Materiālus sagatavoja Juris Žagariņš
Ivars Poikāns. Latvieti, nepadodies!
