GLEZNU IZSTĀDE UN CITAS LATVIEŠU MĀKSLAS FILADELFIJĀ

Pēc ilgāka klusuma perioda ar dažu Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) biedru nesavtīgo darbošanos un organizēšanas spējām Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības telpās varēja notikt ASV austrumkrasta veco un jauno latviešu mākslinieku gleznu, skulptūru un foto mākslas izstāde. Piedalījās arī Kalifornijā mītošā gleznotāja Biruta Magone. Skate bija atvērta arī amerikāņu publikai „Mēneša pirmās piektdienas atvērto galeriju vakara” jeb First Friday’s Open Gallery Night ietvaros. Izstādē piedalījās 24 mākslinieki ar 64 mākslas darbiem. Izstādes rīkotāji Uģis Nīgals, Aina Berķe un Uldis Stepe bija noorganizējuši arī latviešu filmu izrādes – vairākas Signes Baumanes zīmētās filmas un Losandželosas latviešu namā uzņemto, Riharda Liukis eksperimentālo “trilleri” angļu mēlē Taste It All (Nogaršo visu), kur pazīstami latvieši-losandželosieši ir aktieri un statisti, bet dekorators – Uldis Stepe.

Izstādes mērķis – piesaistīt jaunākās paaudzes māksliniekus latviešu mākslinieku saimei, kas pa daļai rīkotājiem arī izdevās. Izstādē piedalījās Indra Avena, Voldemārs Avens, Aīda Bērziņa, Laila Bībelniece, Ģints Grīnbergs, Lily Howell, Linda Kalnāja, Biruta Magone, Dace Marga, Laila Milevska, Sarma Muižnieks-Liepiņa, Guna Mundheima, Kika Nīgala, Uģis Nīgals, Ainis Nollendorfs, Daina Platais, Ilmārs Rumpēters, Armas Stepe, Juris Ubāns, Aivars Zandbergs, Andris Balodis, Līga Balodis-Svikss. Seši darbi tika pārdoti. Izstādes ietvaros notika arī labi apmeklēts draudzības sarīkojums ar Longailandes (Long Island) teātra grupas uzvedumu Ulža Stepes režijā, kam sekoja balle. (V.A.)

 

 

LARIS STRUNKE KARALISKAJĀ AKADĒMIJĀ

Stokholmas Karaliskajā Mākslas akadēmijā (2008.23.II – 30.III) atvērta akadēmijas goda locekļa Lara Strunkes izstāde Glezniecība 2007. Vērienīgajā katalogā ievietota mākslinieka jaunības drauga, dzejnieka K.Sīverta Lindberga (K. Sivert Lindberg) apcerējums par pērngad radītajiem Strunkes darbiem. Zviedrijas KMA ir mazliet savrupa no aktuālajiem mūsdienu mākslas procesiem, savā darbībā vairāk koncentrējoties uz akadēmiskām mākslas izpausmēm, tomēr, kā tas redzams no regulārās un intensīvās izstāžu dzīves, vēlēto akadēmijas biedru pienesums Zviedrijas mākslas ainā ir visai daudzveidīgs mūsdienīgo mākslas tendenču atspoguļojumā. Divās telpās izveidota ekspozīcija ar Lara Strunkes gleznām un zīmējumiem, kas patiesībā ir neliela daļa, jo uzgleznots un uzzīmēts ir daudz vairāk. Kā ierasts, mākslinieks izvēlējies ļoti zemu darbu novietojumu, lai ieejot telpā veidotos tiešāks un ciešāks kontakts ar lielāka izmēra gleznojumiem. Kompozīciju sižeti liekas jau pazīstami – dabas tēlu un interjeru gleznojumi, kas aizņem visu audekla virsmu. Tie ir galvenie kompozicionālo uzdevumu un glezniecisko vērtību avoti un liekas – motīvu variācijas it kā nāk un aizslīd, atstājot telpā vibrējošu sajūtu, ka māksliniekam formu idejas un veidoli dzimst sajūtās un apkārtnē. Skatot darbus, redzams, ka Laris ierastos motīvos pratis saskatīt atkal jaunas vīzijas, ko it kā zināmos sižetos uzlikt uz audekla, jo, lai arī cik ledāju un interjeru jau būtu uzgleznoti, nevar teikt, ka tos pilnībā pazīstam. Turklāt mākslinieks saglabā savu specifiski individuālo gaumi un krāsas, tādējādi piedaloties vispārīgo glezniecības problēmu individuālā risinājumā. Arī šoreiz tie nav konkrēti dabas vērojumu iespaidi, bet darbi atklāj mākslinieka priekšstatus par laiku un telpu, rada plašuma izjūtu mākslinieka paša izraudzīto formu un izmēru ietvaros, ļoti pietuvinātos tuvplānos. Pētot darbus, kārtējo reizi pārliecinos, ka Lara Strunkes individuālās intereses piedzīvo skaidru atklāsmi nonākot ciešā saskarsmē ar dabu un viņš strādā ar iztēli, un nekad nerodas iespaids, ka viņu ietekmē kādi ārējie iespaidi. Viss jaunais, kas ietveras darbā, atklājas sevī nobriedušā pārliecībā, kur krāsa piesaistīta attēlotajām formām un veidoliem un nevaru iedomāties, ka Lara Strunkes mākslas iepazīšana nesniegtu baudījumu, kā intelektuālu tā emocionālu ierosmi. Tas ir ļoti svarīgi, jo ar saviem motīviem viņš, šķiet, iejūtas, laika un dzīves ritmos un virzībā, kur lietu būtība ir nevis jēdzieniska, bet gan pārdzīvojumu veidā, dramatiski vai liriski apkopojoša savā izteiksmē. Tādā veidā virspusē iznāk visaugstākā līmeņa enerģija laukumu ritmos un krāsās un noskaidrojas īstenās spējas un iekšējās rezerves.

Gundega Cēbere

Par mākslas zinātnieci Gundegu Cēberi skat. JG250:38.

Nākošajā JG laidienā reproducēsim krāsās divas no Lara Strunkes SKMA izstādītajām gleznām. – JG red.

 

 

 

Anete Ivsiņa

AIZEJ TUR, NEZIN KUR, ATNES TO, NEZIN KO

Līdzīgi daudziem saviem laikabiedriem, Laura Cīruls šo šķietami neiespējamo uzdevumu tiecas īstenot katru reizi, kad ķeras pie jaunas gleznas. Māksliniece saka, ka it īpaši viņu nodarbina atmiņas un identitātes jautājumi, vide un globālā sasilšana, kā arī pilsētvide (un kā tā gan atspoguļo, gan veido mūsu dzīvi). Par visām šīm tēmām var kaismīgi debatēt un nākt klajā ar noteiktiem viedokļiem. Taču Lauru, liekas, visvairāk interesē process, tas, kā patiesība vislabāk atklājas dialogā. Strādājot gleznotāja pati ir pastāvīgā dialogā ar topošo darbu, gan aktīvi veidojot to, gan reaģējot uz neparedzētām krāsu attiecībām (kuras iespējams atklāt tikai gleznošanas procesā) un uz akrila krāsu spontāno plaisāšanu. Šīs gleznošanas procesa īpatnības māksliniece lieto kā metaforu, kas palīdz izteikt gan atmiņas nejaušo dabu (krāsas plīsumi kā nekontrolējami atmiņu uzplaiksnījumi), gan identitātes un citu jautājumu komplicētību.

Lauras ainavas nav ne īsti abstrakcijas, ne priekšmetiskās mākslas kategorijā ietilpināmas. Tās ir abstraktas, taču ar skaidru atsauci uz konkrēto – piemēram, 2006. gada darbu sērija Pinums (Weave) liek domāt par urbānām konstrukcijām. Vai varbūt ir tieši otrādi, māksliniece glezno namus, taču gleznošanas procesā, domājot par to vēsturi un kontekstu, uzirdina sienu, jumtu, grīdu un balkonu priekšmetiskumu līdz abstrakcijai? Bet ne lai pūstu kādam miglu acīs – drīzāk, lai norādītu uz lietu mainīgo dabu. Nav svarīgi, kā kategorizēt šāda veida glezniecību – svarīgi ir, ka tā mēģina, cik vien iespējams, būt noskaņām un interpretācijām atvērta – iespējams, apzinoties, ka interpretāciju daudzveidība un dažādība ir neizbēgama tik un tā.

Šo Lauras lietoto vizuālo modeli varam attiecināt arī uz citiem viņu interesējošajiem jautājumiem. Kā otrās paaudzes trimdiniecei, kas ir arī kanādiete, māksliniece, skolotāja un vēl daudzās citās lomās, viņai allaž bijis svarīgs identitātes jautājums. 90. gados Laura radīja skaistu veltījumu latvietībai un savai ģimenei, gleznojot Latvijas vecvecāku mājas. Taču tikai šajās mājās vien viņas identitāte nav ietilpināma. Mēģinot definēt savu identitāti (personīgo, etnisko – jebkuru) kā nobeigtu vienību, kā precīzu rakstu pasaules audumā, mēs varam rūpīgi likt dzīparu pie dzīpara, taču pavedieni, kam būtu jāveido tikai vienu, “īsto” pinumu, tik un tā spītīgi pīsies ar citiem, vienmēr gan paķerot līdzi blakus krāsas, gan izplešoties kaimiņu teritorijā (mājā, tautā, kultūrā). To apzinoties, Laura ne tik daudz mēģina kontrolēt sava radošā procesa galarezultātu, cik ļaujas krāsai kā savai sarunas partnerei. Krāsas klājas kārtu kārtām, veidojot kultūrslāni, kas noteikti ir archeoloģiskas izpētes vērts, un ir viņas atbilde uz jautājumu par identitāti.

Laura pieder tam mākslinieku lokam, kas spītīgi turējies pie glezniecības laikos, kad šis žanrs ticis noliegts kā visu modernisma netikumu iemiesojums (80.–90. gados), un turpina pētīt tā iespējas. Visbiežāk viņas darbi skatāmi personālizstādēs Loop Gallery Toronto (Laura ir šīs galerijas biedre) un Kanadas latviešu mākslinieku apvienības Latvis izstādēs. Šovasar māksliniece piedalās arī Valmieras Novadpētniecības muzeja un Pasaules latviešu mākslas savienības rīkotajā diasporas mākslinieku izstādē, kas ceļos pa Latviju un pēc tam veidos pamatu Valmieras muzeja trimdas mākslas kolekcijai. Laura glezno jau kopš studiju laikiem Jorkas Universitātē (York U., Toronto), kur viņai piešķirts bakalaures grāds daiļajās mākslās (BFA–1982), taču pagrieziena punkts viņas mākslā nāca 90. gadu beigās, kad viņa nolemj pilnībā veltīt savu laiku glezniecībai un iestājās Toronto Mākslas skolā (School of Art), ko pabeidz 2003. gadā. Kopš tā laika gaidu katru viņas piedalīšanos izstādē ar priecīgu ziņkāri: ko jaunu Laura būs atklājusi?

___________________

Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaure un Toronto Universitātes maģistre Anete Ivsiņa raksta par mākslu, dizainu un architektūru. Anetes un Lauras vectēvi reiz Latvijā bija draugi; kara beigās keramiķis Edvīns Groskaufmanis devās trimdā, gleznotājs un grafiķis Kārlis Sauka palika Liepājā. Lauras vectēvs 1930. gados uzrakstīja skaistu apsveikumu Kārlim Saukam, kad pēdējais absolvēja Mākslas akadēmiju; Anete ir pateicīga par iespēju rakstiski izteikt savu apbrīnu par Lauras neatlaidīgo ceļu mākslā.

 

 

PAR EDGARU JĒRIŅU

Arvien lielāku piekrišanu izpelnās JG jau agrāk reproducētie Edgara Jēriņa reālistiski veidotie lielformāta ogles zīmējumi (skat. JG230 un 251), kurus mūsu mākslas daļas redaktors Voldemārs Avens raksturo šādi: figūru izvietojumā nav centrāla uzsvēruma, visos darbos ietverts kāds privāts stāsts, kāda personīga eksistenciāla mīkla, un tieši šis zemteksts, kontrastēts ar klaji ilustratīvo stilu, rada spriedzi, kas darbiem piešķir vienreizību un oriģinalitāti (JG251:44). 2008. gada pirmajos mēnešos Edgaram ir īpaši paveicies. ACA Gallery (Ņujorkā) izstādē On the Edge eksponē viņa darbus kopizstādē (16.II–15.III) ar četriem citiem visai labi pazīstamiem amerikāņu māksliniekiem. Tā pati mākslas galerija izstāda vienu no Jēriņa zīmējumiem 20 gadu jubilejas izstādē Works on Paper (Darbi uz papīra) Parka avēnijas Armorijā (Park Avenue Armory), Ņujorkā (29.II–3.III). Viens no zīmējumiem ievietots kolekcijā Visions: Selections from the James T. Dyke Collection of Contemporary Drawings (Vīzijas – izlase no Džeima T. Daika mūsdienu zīmējumu kolekcijas) Mākslas muzejā Neipls (Naples) pilsētiņā Floridā, bet rudenī (12.IX–9.XI) Jēriņa darbus paredzēts izstādīt Arkansas Mākslas centrā (The Arkansas Art Center, Little Rock). Žurnāla Art on Paper (Māksla uz papīra) janvāra/februāra laidienā un arī plaši pazīstamā mēnešraksta Art in America februāra numurā (36. lpp.) reproducēts mākslinieka zīmējums Daina and Doyle at Home with Anita’s Children (Anitas bērni Dainas un Doila mājā), kas redzams arī šajā JG numurā (sīkāka informācija par Edgaru Jēriņu atrodama JG251). (R.E.)