Aina Siksna
PA RAIŅA PĒDĀM PLESKAVĀ
Vēstule no Stokholmas
 |
Sakarā ar bērnu psichoterapijas projektu kopā ar latviešu un zviedru specialisti 2007. gada septembrī biju Pleskavā (Pskov). Apskatījām vairākas iestādes berniem ar fizisku un psichisku funkciju traucējumiem. Viena no tām bija ”Rainisa” ielā (Uļica Rainisa). Ko nozīmē ielas vārds, es jautāju iestādes direktoram Andrejam Ceravam. Tas ir latviešu dzejnieka vārds, viņš atbildēja..
1897. gadā revolucionāras darbības dēļ Rainis tika izsūtīts trimdā uz Pleskavu, un gadu vēlāk – uz Slobodsku, kur dzīvoja līdz 1903. gadam. No 1905–1920 sekoja trimda Kastaņolā, kur noritēja ražīgākais periods Raiņa dzīvē.*
Andrejs Ceravs, kas labi runāja angliski, man vēlāk atrakstīja, ka nams, kur Pleskavā Rainis dzīvojis, tagad nojaukts. Plakete, kas tur bijusi piestiprināta 1985. gadā, tiks piestiprināta tajā vietā uzceltajam jaunajam namam. Par Raini Pleskavā ir interesējies Nātans Levīns, kura raksts par Raini bijis iespiests Pleskavas presē 1981. gadā un pārspiests Rīgas Balsī 1986.gadā. Levīns ir gribējis radīt interesi par Raini un viņa piemiņas saglabāšanu, bet vadošās personas Pleskavā un arī Latvijā neesot bijušas ieinteresētas. Raiņa iela Pleskavā eksistējot kopš 1964. gada 3. jūnija saskaņā ar Pleskavas pilsētas valdes lēmumu. Levīns gribētu izdot grāmatiņu par Raiņa gaitām Pleskavā, bet šādam pasākumam nav guvis atbalstu.
Andrejs Ceravs vada iestādi bērniem, un ir vairākus gadus sadarbojies ar luterticīgu organizāciju Vestfālē, Vācijā. Viņa iestāde strādā augstā profesionālā līmenī, kas man likās arī būt krievu kristīgās ticības iespaida sekas, veicinot galvenokārt respektu un cieņu pret indivīdu. Kaut mana Zviedrijas koleģe Cerava sejā saskatīja kaut ko nevīrišķīgu, man turpretim likās, ka Cerava sērīgajā sejā bija garīgums – rietumu pasaulē arvien retāka īpašība. Viņš bija atsaucīgs, bet likās arī noenkurojies kādā citā dimensijā, kur bija nesasniedzams. Tas atmiņā sauca Dostojevska sirdsšķīstos varoņus.
Pleskava ir skaista pilsēta ar drusku vairāk nekā 200,000 iedzīvotājiem. Tā pieminēta jau Nestora chronikā, kuras sākumi meklējami ap 1113. gadu. Pilsētai cauri tek Veļikajas upe, kuras krastus rotā daudzi zeltaini baznīcu un klosteru kupoli. Viena no galvenajām ielām saucas Rīgas prospekts. Pilsētas kremlī (apcietinātā pilī) atrodas Trīsvienības baznīca, ko sāka 1138. gadā un kur apglabāts lietuviešu virsaitis Daumantas, kas pleskaviešus izglābis no teitoņu uzbrucējiem. Protams, pilsētā netrūkst arī nolaistu ēku. Tur ir arī negludas ietves un bēdīgas utenes. Taču kopiespaids ir skaists un garīguma apdvests.
Nākošā plašākā tikšanās reize mūsu projekta ietvaros notiks 2008. gadā Alūksnē. Projekts galvenkārt vēršas pie jaunām Pleskavas psicholoģēm, izmantojot latviešu ārstes Ingrīdas Ratnieces zināšanas, kas lielā mērā gūtas no Zviedrijas. Dr. Ratniece, protams runā krieviski un sniedz apmācību psichodināmiskā psichoterapijā bērniem. Andrejs Ceravs ir apsolījis runāt par tematu: Personāla cilvēcīgā seja un kā to izmantot bērnu labā. Var jau būt, ka, neprazdama krievu valodu un arī Raiņa piemiņas iespaidā, drusku idealizēju, bet atmosfēra Pleskavas bērnu iestādē man likās augstākā līmenī, nekā atbilstošās iestādēs Zviedrijā un Latvijā, kas, protams, citādi ir retums. Krievijā var sastapt satriecošus apstākļus iestādēs, kuru uzdevums ir gadāt par bērniem ar funkciju traucējumiem. Pirms dažiem gadiem Montegorskā, kur apkārtnes koki gāja bojā sakarā ar piesārņoto vidi – no tuvējām fabrikām plūda smirdīgi dūmi – un bērni-invalīdi bija satriecošā līmenī. Zviedrijā aprūpes līmenis, protams, ir augsts, bet ar racionālu, praktisku ievirzi, kas ne vienmēr ir pietiekami.
Skaidrs, ka Rainim nav tieša sakara ar bērnu iestādes kvalitāti Pleskavā. Tāds galvenokārt valda manā iekšienē. Jeb varbūt tomēr. Rainis pats raksta, ka daļa dzejoļu grāmatā Tālas noskaņas zilā vakarā sarakstīta trimdā Pleskavā.** Kārlis Dziļleja grāmatas komentāros raksta, ka, ierodoties Pleskavā, Rainis izteicis savas jūtas dzejolī, kas ievada minēto krājumu.*** 110 gadu vēlāk mani sasniedz rindas, kas izteic pasaulē allaž aktuālas sāpes un ilgas, bet arī cerību un možu garu. Dzejrindās saskatīju līdzību ar gaisotni Raiņa ielas iestādē Pleskavā.
–Bij dziļa ziema,
Kad projām gāju
Uz tālu zemi,
Un svešu māju.
„Nu miers virs zemes!“
Man likās skanam,
”Nu labs prāts cilvēkiem!”
Pulksteņus zvanam.
Un vējus es dzirdēju
Ņirdzīgi smejam,
Man paraustam svārkus
Un garām skrejam.
Sniegs, putenis griezās,
Man acīs sita,
Lēni uz Ziemsvētku
Eglītēm krita
Ak, miers virs zemes!
Un gara dusa
Un ziema, ziema,
Sirds sāpēs kusa. –
