Biruta Sūrmane

GUNDARIS PONE NAV AIZMIRSTS

 

Žurnāla Mūzikas Saule pērngada 5. laidienam pievienota 44 lpp. bieza brošūra ar virsrakstu Gundarim Ponem – 75, lai no jauna pievērstu uzmanību komponista dzīvei un mūzikai. Mūzikas Saulē par Gundari Poni (1932–1994) rakstīts jau agrāk (2002, 5–6 un 2005, 2). Tātad Saldū dzimušais komponists, kurš mūža lielāko daļu pavadīja Ņujorkas pavalstī, ASV, savā dzimtenē nav aizmirsts.

Brošūru ievada Mūzikas Saules redaktora Oresta Silabrieža apcere, kurā viņš Poni raksturo kā vienu no interesantākajām personībām 20.gs. otrās puses mūsu mūzikā. ASV laikraksta The New York Times kritiķis savukārt Ponem veltītajā nekrologā (1994.18.III) apzīmēja komponistu par amerikāņu mūzikas „čempionu” un celmlauzi. Silabriedis tālāk iztirzā Pones vēstulēs Latvijas paziņām paustos pasaules uzskatus un politisko pārliecību, kā arī min Pones atgriešanos Latvijas mūzikas apritē 90. gadu sākumā.

Precizējums: Silabrieža rakstā minētās Ņujorkas pavalsts galvaspilsētas nosaukumu gan izrunā kā „Olbanī,” bet raksta „Albany,” un tikai tā to varēs atrast ģeogrāfijas atlantos vai ceļu kartēs. Autors pats arī atzīsts, ka visu šajā publikācijā lasāmo vajadzētu ar laiku komentēt, izstrādāt, papildināt. Piemēram, pievienotā Pones biogrāfija noteikti jāpapildina ar ziņu, ka komponistam piešķirta (1992) Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūras fonda goda balva par Gran duo Funebre altvijolei un čellam. Par ievietotā Pones galveno darbu saraksta pilnību šo rindiņu rakstītāja neņemas spriest.

Rakstā „Uz priekšu!” komponiste Gundega Šmite raksturo Poni kā dumpinieku latviešu mūzikas vēstures kontekstā, kuram teicami piestāv moto – avanti jeb uz priekšu! Seko Gundara Pones paša raksts „Jaunās mūzikas forma un doma (1950–1966),” kas pārņemts no Jaunās Gaitas (Nr. 62, 1967). No JG 82(1971) pārņemts arī Pones raksts „Māksla un politika.” Abi komponista raksti mūzikas teoriju un terminoloģijas nezinātājam ir visai ciets rieksts.

Dažus Gundara Pones dzīves un darbu aspektus apcer muzikologi Arnolds Klotiņš un Guntars Pupa. Personīgas atmiņas par Poni pierakstījis flautists Vilnis Strautiņš. Ievietotas arī pāris intervijas ar komponistu – saruna ar Aiju Vanku no Latvijas Radio (1991) un ar komponistu Imantu Zemzari (1992), kam Pone apliecinājis, ka komponists ir visstiprākais tad, ja viņš meklē savas saknes, un paskaidrojis arī, ka dzeguzes sauciena motīvs, kas iepīts itin visos viņa darbos, ir Latvijas mantojums no tiem laikiem, kad viņš kā mazs puišelis staigājis pa dzimtenes mežu.

Noslēgumā atrodam trīs vēstules no Pones un komponista Andra Vītoliņa sarakstes sakarā ar Pones eseju Webern and Luigi Nono, ko Vītoliņš novērtējis par „briljantu.” Eseja nolasīta IV starptautiskajā Vēberna festivālā Dārtmutas (Dartmouth) koledžā ASV Ņuhempširas pavalstī. To no angļu valodas tulkojis Edgars Raginskis.

Katrā ziņā varam tikai priecāties, ka interese par apdāvināto un izcilo, starptautisku atzinību ieguvušo, kaut arī dažkārt kontroverso un nereti pārprasto komponistu, viņa dzimtenē turpinās.