Alfreds Tauriņš

HOCHFELDAS NOMETNĒ NO OKTOBRA LĪDZ 18. NOVEMBRIM

Sākums JG235:51–54; 236:34–37; 238:40–43; 241: 29–36; 252:29–32.

 

Augsburgas vecpilsētā

Hochfeldas Baltiešu bēgļu nometnes (Augsburgā, Vācijā) latviešu vadības pārstāvji ar amerikāņu armijas leitnantiem.

1945.2.X Dzīvoju nomaļus no nometnes dzīves, nemaz nezinu, kāda nesaticība un šķelšanās te valda. Opozīcija pret līdzšinējo komiteju izmanto katru gadījumu, lai tai uzbruktu. Ķīvēšanās sakarā ar nevēlētu delegātu sūtīšanu uz Minchenes latviešu konferenci nerimstas. Izplatās sienas avīzes. Kam raksti nepatīk, tie tos vienkārši noplēš. Gandrīz jānožēlo, ka ļāvos sevi uzstādīt par komitejas kandidātu. Būs daudz nepatikšanu. No Hūna dabūju Fišbachas latviešu nometnes avīzes Vēstis 8. nr. Tā pavairota ar rotatoru uz rozā papīra, mašīnrakstā, 14 lappuses. Krietni daudz rakstu un informācijas. Šo to izrakstīju. 1) Sūtnis Zariņš kādā privātā vēstulē raksta: Man kāda augsti stāvoša persona vairākkārt uzsvēra: Latvija celsies atkal, bet jums jābūt pacietīgiem, izturīgiem un jātic Latvijai. 2) Krievi mēģinājuši Potsdamā dabūt sabiedroto piekrišanu Baltijas valstu pievienošanai Krievijai, bet sabiedrotie to noraidījuši un atstājuši spēkā Kersona līniju, kas Baltijas valstis un Poliju paredz atstāt ārpus Krievijas robežām. 3) Japānā Hirošimā no atombumbas galu dabūjušas 126 000 personas, 10 000 – pazudušas un 118 000 – ievainoto.

1945.4.X Skolotāju konference ģimnazijā, ko pēc ilgākas slimības pārtraukuma vada atkal Aistars. Ģimnazijā nāk klāt aizvien jauni skolnieki. To pārbaudīšana, ieskaitīšana klasēs un iesaistīšana skolas darbā prasa daudz darba. Direktors pārmet skolotājiem mīkstu izturēšanos pret skolniekiem, kas arī ir pamatoti, jo skolnieki sāk izturēties vaļīgi – patvaļīgi kavē stundas, dežuranti neziņo skolotājiem ienākot klasē utt.

1945.5.X Sapulce nometnes iedzīvotājiem beigusies ar lielu traci. Nometnes priekšnieks Ozoliņš gribējis pats sapulci vadīt, bet daļa no klausītājiem kliegusi pēc vēlētas vadības. Ozoliņš sapulci slēdzis. Daļa iemītnieku par to ir sašutusi. Runā, ka vēlēšanas atlikšot.

1945.6.X Vētra ar lietu trako visu dienu. Dzīvoklis auksts. Līmēju ciet loga spraugas un sildu istabu ar elektrisko krāsniņu. Nometnē iet kā skudru pūznī, visur liela aģitācija.

1945.7.X No rīta eju uz karoga pacelšanas ceremoniju. Nāk pamatskolnieki, ģimnazisti, bet ļaužu gan pamaz. Lietuvjiem spēlē orķestris, dzied divas dziesmas. Mūsu ceremonija vienkāršāka.

1945.8.X Ar šodienu esmu Hochfeldas nometnes latviešu komitejas priekšsēdētājs. Tas nāca tik negaidīti! Vakardienas vēlēšanas devušas opozīcijas partijai ¾ no visām balsīm. Mācītājam Dūmiņam – 710 balsis, man – 690, tad seko Ratermanis un Jansons, kamēr pozīcijas vīri dabūjuši tikai 300 vai 200 balsu. Lai gan ļoti pretojos, man bija jāuzņemas priekšsēdētāja amats. Priekšsēdētāja biedri – senators Ratermanis, ķīmijas inženieris Splīts, sekretārs – Jansons. Tie man būs labi palīgi. Diena pagājusi vienā spriešanā un runāšanā. Jūtos tīri vai apdullis.

1945.14.X Nedēļa aizgājusi nemitīgā darbā. Sēdes un sēdes, dažreiz dienā divas. Divus vakarus sēdes ievilkās līdz 10.00 vakarā. Nometnes vadība, kaut arī tā sastāv no desmit nozaru vadītājiem, ir sarežģīta lieta, kas prasa daudz laika. Nāk arī mājās visādi ļaudis ar savām vajadzībām. Šķiet, esmu pārvērties, esmu pārspējis pats sevi, kļuvis garīgi rosīgāks. Esmu iemācījies diskutēt un vadīt sēdes. Visu nedēļu svarīgākie jautājumi bija amerikāņu Sarkanā krusta sūtījumu sadale, dzīvokļu jautājums un darbības pārņemšana. Vakarvakarā pēkšņi nāca ziņa, ka karoga pamats gatavs. Karogu iesvētīja prāvests Ķullītis. Nodziedājām Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Savu runu nobeidzu ar Dievs, svētī Latviju! Jā, vakarvakarā jaunā komiteja saņēma prāvesta svētību nometnes svētbrīdī.

Hochfeldas bēgļu nometnes latviešu karoga pamatnes atklāšanā (1945). Kreisā pusē stāv Dr. Alfreds Tauriņš. Pie galda prāvests Jēkabs Ķullītis. Aizmugurē stāv Ausekļa ģimnazijas audzēkņi. 1. rindā kreisā pusē mācītājs Arturs Dūmiņš.

1945.18.X Nepatīkams gadījums – mācītājs Dūmiņš, pirmais kandidāts komitejā, ar vislielāko balsu skaitu, gandrīz aiziet no komitejas. Viņš ir aizvainots par M. Ratermaņa izturēšanos pret viņa radinieka ģimeni, kas grib iekļūt nometnē. Pateicoties prāvesta Ķullīša pūlēm, viņš atsauc savu izstāšanos. Vakarā esmu lietuvju baleta sarīkojumā. Četras balerīnas atstāj skaistu iespaidu.

1945.19.X Uzmetu runas tekstu un dodos uz stadionu, kur notiek Baltijas tautu Bavārijas olimpiāde. Skaista sportistu parāde ar karogiem un tautas tērpiem. Komandants Voikovičs (dienvidslāvs), nometnes priekšnieks Ozoliņš, es, kā Latviešu komitejas priekšsēdis, igauņu un lietuvju komiteju priekšnieki pieņemam parādi, turam īsas runas, kurām seko valsts himnas. Vakarā ar Mikīti aizejam uz Latviešu ģimnazijas Raiņa piemiņas vakaru. Skaisti ir kavēties Raiņa domu un tēlu pasaulē. Par Raini referēja skolotāja Pētersona kundze, īsāku runu teica direktors Aistars.

1945.24.X Ziņa klāt – jāiet uz sēdi plkst. 20.00. Notiek nikni strīdi kurpju dēļ starp F. Hūnu un Z. Jirgensonu.

1945.25. No rīta man kreiso kāju sarauj krampji, pēc tam nelaba sajūta. Steidzos uz virtuvi, kur nokritu. Mirkli esmu ģībonī. Uz biroju neeju. Atnāk M. Ratermanis ar J. Jansonu. Parakstu rakstus. Guļu visu priekšpusdienu. Apciemo žurnālists A. Baumanis un rakstnieks Lesiņš. Atnes man Latvju Domas, 1. nr. Tās iespiestas pareiziem latviešu burtiem, veltītas literatūrai un mākslai. Atstāj ļoti labu iespaidu.

1945.29.X Pēdējo dienu notikumi risinājušies ļoti strauji un dramatiski. 26. oktobra vakara sēdē nolemj rīkot balsošanu par Ozoliņu, 27. oktobrī noorganizē vēlēšanas, svētdien, 28. oktobrī balsošana: 293 balso par Ozoliņu, 789 – pret. Pirmdien Baltijas komitejas sēdē lietuvji un igauņi neuztur prasību par Ozoliņa kandidatūru. Tie sapratušies un ievēlēja lietuvieti A. Čeičys par nometnes vecāko. Ar to Ozoliņa vara lauzta. Aizgāju uz lietuvju krusta iesvētīšanas svinībām. Vakarā biju pāris stundu Haunštetenē lietuvju goda mielastā. Pie galda sēdēju kopā ar lietuvju operas primadonnu Antoņinu Dambrauskaiti. Iepazinos ar Haunštetenes nometnes latviešu priekšnieku Alpu un visas nometnes priekšnieku Matisenu.

1945.1.XI Ernests Aistars iesniedz atlūgumu no ģimnazijas direktora amata, lai varētu strādāt pie literatūras vēstures.

1945.2.XI Esmu uzrakstījis Aistaram garu vēstuli, kurā paskaidroju, ka nevaru pieņemt viņa demisiju, jo šinī laikā visiem jāstrādā vispārības labā, un neviens nevar strādāt tikai pie tā, kas patīk. Aizeju ar vēstuli pie mācītāja Dūmiņa. Viņš uzliek arī savu rezolūciju. Vēstuli nododu Aistara dzīvoklī. Iedzīvotājus satrauc ziņas no Eichštetes [Eichstätt], kur izdarītas plašas apcietināšanas baltiešu nometnēs, [amerikāņi] meklējot vācu draugus un līdzskrējējus. Biroja vadītājs bijis apcietinājumā trīs dienas, bet atbrīvots. Kāpēc notiek šādas lietas? Vācu līdzskrējēji, domāju, mēs gan daudzi nebijām. Uzskatījām vāciešus par mūsu tautas naidniekiem un krāpniekiem. Bet tagad apcietina nevainīgus cilvēkus. Fricis Hūns nevar satikt ar sava bloka iedzīvotājiem. Aizvien pārmetumi un nepatiesi apvainojumi pret viņu, it kā viņš saņēmis dažas tekstilijas, bet tas neesot atzīmēts viņa grāmatiņā.

1945.3.XI Vakarvakarā Aistars paziņoja, ka paklausa mani un paliek savā amatā. Bet atkal tracis! Zēni internātā brīvdienās sadzērušies. Divus raida prom no skolas. Bijām aizbraukuši uz Haunšteteni, uz Mitrevica trupas pirmo izrādi, Miķelsones Dzīves šūpoles. Visumā laba izrāde, ņemot par mērauklu, ka to sniedz iesācēji. Luga kā tāda diezgan nenozīmīga.

1945.14.XI Grūtības ar samazinātām pārtikas devām, īpaši bērniem, kam trūkst piena. Mazi bērni dabūšot puskondensētu pienu, bet lielākie – nekā. Trūkst logu stiklu un krāsniņu. Ļaudis salst.

1945.18.XI

Dievs, svētī Latviju!

Latvija! Mīļā dzimtene, dārgā tēvija! Tava lielākā svētku diena ir atnākusi! Pirms 27 gadiem Tu noliki pelēkās darba drēbes, saposies, apvilki skaistāko tērpu ar dižo sudrabu, skaisti saglaudi galvu un uzliki krāšņāko zīļu vainagu. Tad Tu stājies citu tautu pulciņā, kopā ar savu māsu Lietuvu un kaimiņieni Igauniju – Estiju. Tavi dēli cīnījās, strādāja un Tu devi viņiem savu gādību, jo Tu esi mūsu māte. Mēs bijām laimīgi Tavā pajumtē.

Tad nāca baismīgas dienas, mēneši un gadi. Varmākas norāva Tavas skaistās rotas, Tavus bērnus aizdzina un izklīdināja pa malu malām. No visas zemes atskanēja nopūtas un vaidi. Vaidi skanēja no sagrautām pilsētām un lauku sētām, tie skanēja no samītām druvām, tie skanēja no aizvestiem, nomocītiem un mirstošiem cilvēkiem.

Māte, Latvija, daudz Tavu bērnu mīt svešumā. Bet labāk mēs esam nabagi, nekā bez brīvības un cilvēka goda. Mēs gribējām dzīvot un būt brīvi, lai viņi neaizmirstu sentēvu tikumus un skaisto un jauko latvju valodu.

Piedod, māte Latvija, ka mēs, Tavi bērni, nevaram būt pie Tevis šodien. Bet mēs esam pie Tevis sapņos ik naktis miegā, un domās – dienu. Mēs sapnī redzam savu iemīlēto darba lauku, sapņos uzkāpjam augstākos dzimtenes kalnos un redzam saulē mirdzošās rudzu druvas.

Mēs Tevi neesam aizmirsuši. Kad nāks atgriešanās stunda, mēs iesim pie Tevis atpakaļ. Mēs negribam dzīvot šeit svešā zemē, svešā tautā, kas ir mūsu vēsturiskie apspiedēji, kas vajāja mūsu latviešu darbiniekus, kas koncentrācijas nometnē nomocīja mūsu pirmā prezidenta dēlu un līķi iemeta bedrē.

Māte Latvija, pie Tava sarkanbaltsarkanā karoga apliecinām, ka, svešumā dzīvojot, mūsu mīlestība pret Tevi nav mazinājusies. Savās sirdīs mēs nesam karstu ticību, ka Tu atkal reizi celsies savā spožumā, apvilksi atkal svētku drēbes ar dižo sudrabu un zīļu vaiņagu, un Tavā Rīgas pilī Daugavas krastā pulcēsies svešu valstu sūtņi. Mēs atgriezīsimies tad, kad Dievs mums to būs noteicis. Šinī ticībā mēs paliekam stipri un šinī ticībā mēs vienosimies tautas lūgšanā – Dievs, svētī Latviju!

Tā runāju pie nometnes karoga 18. novembra rītā. Latviešus apsveica igauņu komitejas vārdā priekšsēdis H. Michelsons, lietuvju komitejas priekšnieks, majors Sestakauskas, pasniedzot adresi lietuvju un latviešu valodā. Priekšpusdienā Sv. Ulricha baznīcā notika dievkalpojums, sprediķoja prāvests Ķullītis, piedalījās mācītāji Krafts un Lamberts. Vēlāk – svētku koncerts lielajā koncertzālē – Ludwigsbau. Tautu meitas, tautu dēli stāvēja ierindā zālē, viesus sagaidot. Uz skatuves koris tautas tērpos, priekšā Eiches simfoniskais orķestris. Svētku aktu ievadīja Švābijas komitejas priekšsēža A. Tīlmaņa, mana un Haunštetenes priekšsēža M. Alpa runas. Sekoja koncerts ar tādiem šedevriem kā Dārziņa Melancholisko valsi un Jurjāna Tēvijai. Pēc tam uz skatuves fotografēšanās kopā ar nometnes komandantu Vukoviču u.c. UNRRAs ļaudīm. Mikīte lūdz Dievu, lai viss labi izdotos. Komitejas delegāti apciemoja UNRRAs direktoru Smitu [Smith], nodot pateicības rakstu un mazu velti – no pieclatu gabala taisītu saktu – Gigītes īpašums. Kaut varētu kungus ieinteresēt mūsu liktenī un gūt atbalstu!

 

Viena no kara laikā pussagrautajām ēkām bēgļu nometnes robežās.

Publikāciju sagatavoja Ilze (Elsa) Tauriņa Dwyer un Rolfs Ekmanis.

 

Par ķīmijas zinātņu doktoru Alfredu Tauriņu (1904–1986) un viņa dienasgrāmatu skat. JG 235(2003):51.