VAI MĪLAS STĀSTI?

Laima Muktupāvela. Totēmi. Rīgā: Jumava, 2007. 249 lpp.

Tāpat kā Mīla Benjamiņa, arī Totēmi varētu izraisīt debates lasītāju vidū. Temats ir izaicinošs, bet laikam jau rakstniece tieši to arī vēlējusies panākt.

Vispirms par grāmatas nosaukumu. Ziemeļamerikas indiāņu senā kultūrā totēms nozīmēja katra cilvēka mistisko saikni ar kādu dzīvnieku vai putnu – lāci, vilku, lūsi vai ērgli. Totēms jeb gars, būdams stiprs un varonīgs, pasargāja un gādāja par savu cilvēku vai pat par visu cilti. Šim mītam līdz šai dienai daudzi vēl tic. Muktupāvela neraksta par dzīvnieku totēmiem kā cilvēku pasargātājiem, bet gan parāda dzīvnieku īpašības cilvēkos. Piemēram, vīrietis kā mežonīgs lūsis aizbēg no kaķenes – sievietes. It kā fabulas par dzīvniekiem, šie stāsti simbolizē sievietes un vīriešus – cilvēki savu dzīvnieciskumu ir (..) pieslēpuši aiz kanoniem, pieklājīgas uzvedības. (..) Mēs visi esam mednieki un medījums (7.– 8. lpp).

Muktupāvela nosauc visus stāstus par mīlas stāstiem – „Mīlas stāsts visaugstākajam”, „Mīlas stāsts par ragličiem”, „Mīlas stāsts par uzticīgu sievu”. Bet to, ko šais stāstos rakstniece apraksta, es nesauktu par mīlestību, bet gan fizisku iekāri, kā pati Muktupāvela saka, mēs sekojam vairošanās instinktam, jeb pašsaglabāšanās dziņai. Nevaru arī piekrist, ka vairošanās instinkts ir vienīgais uz kā balstās divu cilvēku kopdzīve, bieži vien visa mūža garumā. „Stāsts par meitumātes ģimenisko mīlestību – Vista” parāda tādu sievieti, kura padevusies tieši šim vairošanās instinktam – radījusi trīs meitas, kuras viņa mīl, bet katrai meitai cits tēvs. Skaidrs kā diena, ka šos vīriešus viņa samedījusi vairošanās instinkta dēļ, (izmantojusi) bez kādas mīlestības pret viņiem. Autore raksta: ... nācēji un gājēji – manu meitu tēvi. Šeit šie vīrieši, viņas meitu tēvi, parādās kā nesvarīgi elementi, tikai tādi īslaicīgi nācēji un gājēji. Un tad stāstā „Dzērve – Mīlas stāsts par lielu garu” Muktupāvela apgāž savu teoriju par mīlestību tikai kā vairošanās instinktu un parāda, ka ir arī garīga mīlestība un siltas jūtas ko stāstītāja izjūt pret īru kuprīti Patriku. Šeit mīlestība ir citādāka, šeit nemaz nav runa par vairošanās instinktu.

Visiem stāstiem ir saistoši sižeti un bieži vien ar negaidītu pārsteigumu beigās. Seksuālas attiecības, kā tagad lielā daļā Latvijas rakstnieku prozā, parādās skaidri aprakstītas gandrīz katrā stāstā, pat līdz apnikumam. Stāstā „Zaļā vārna – Mīlas stāsts par dzeju” sieviete ir parādīta kā putna neiedomājami brutāla un cietsirdīga mocītāja. Stāstā viņa simbolizē dzejnieka talanta izmantošanu praktiskām ikdienas vajadzībām, līdz kamēr viņš nonāk psichiatriskā slimnīcā. Stāstā „Dievlūdzēja – Mīlas stāsts par mīļāko. Ēdienu” arī parādīta cīņa starp staigātāju vīrieti un gaidītāju sievieti, kas pārvēršas atriebējā. Un vienmēr tā cīņa. Un vienmēr beigās uzvar sieviete.

Vai ar šiem stāstiem Muktupāvela apraksta sabiedrības nostāju un attieksmes tagadējā Latvijā? Vai Latvijas sievietes ir tik valdonīgas un atriebīgas? Un vai vīrieši ir tik vāji, nepastāvīgi un vienmēr meklē tikai labumus – garšīgos salātiņus – gan pie vienas sievietes, gan otras? Un mūk no šīm sievietēm, kad atklājas to īstā daba? Parādās arī kritika par nonicinošu attieksmi pret cilvēku – pret indivīdu kā nesvarīgu elementu
sabiedrībā. Stāstā, kur sieva runā par vīra pašnāvību, rakstniece sarkastiski raksta: Viņš aizgāja skaisti – neizturējis pazemojošo atlaišanu no darba, pakārās mājas bēniņos. Būšu skarba – tā ir dabiskā atlase (104). Un turpat tālāk: Izdzīvot varēju, jo es labi dziedu. Dziedāju bērēs. (..) Pēdējā laikā vecie cilvēki (..) krita labi, tāpēc man maizei pietika. Stāstā par īru kuprīti Patriku Muktupāvela arī piemin cietsirdīgo un diskriminējošo attieksmi pret cilvēkiem ar fiziskiem trūkumiem: Ja Patriks dzīvotu Latvijā, viņš būtu izstumtais. Liekais. Pa kājām traucēklis, nevajadzīgais.

Rakstniecei gandrīz katrā stāstā iepīts arī humors. Jautra situācija aprakstīta stāstiņā „Vista. Stāsts par meitu mātes ģimenisko mīlestību”, kad mazā dzīvoklītī pēkšņi satiekas visu trīs meitu tēvi un vēl piedevām elektriķis, santechniķis, meitu draudzenes un draugi. Ar īstu humoru Muktupāvela pasniedz stāstu „Dievlūdzēja. Mīlas stāsts par mīļāko. Ēdienu”. Vispirms viņa pasaka, ka lasot šo stāstu jāskan Johanna Štrausa polkai-mazurkai. Tad stāsts sākas ritmiski kā skaitāmais dzejolis jeb dziesmas teksts. Komiska situācija rodas stāstā, kur latviete sēņu novācēja izsmej savu īru darba devēju, pasniedzot tam gumijas darba cimdā tērpto roku (107). Laimai Muktupāvelai humora netrūkst.

Rakstniecei, kā vienmēr, valoda rit veikli. Viegli, kā sarunājoties ar paziņām, rakstniece uzrunā lasītāju: Nu, jūs jau visu zināt labāk. Lai ko es jums stāstītu, jūs teiksiet, lai beidzu melot. (..) Jūs patiešām gribat dzirdēt patiesību par mani? Labāk nevajag. (..) Nu labi, tad sēdiet rātni, mierīgi un klausieties. Papildjautājumus uzdodiet pēc tam. Atkārtoti stāstītāja atstāsta ko teikusi meitām: Es vienmēr esmu savām meitām teikusi, ka ar savu taisnību svešā baznīcā neiet. Un citā vietā: Mēs esam šeit tik īsu laiku. Un tik skaisti! To es vienmēr esmu teikusi savām meitā...

Valoda asa, cilvēku apraksti komiski: Tie bija tādi paši tēvocīši kā viņš – kaut ko dzīvē sasnieguši, mazliet jau apviļāti dzīves rīvmaizē kā kotletītes.(..) Un stāstā par lūsi: ...viņa lokanajam ķermenim uzauga apmierinātības tauku ripa. Pats drīz vien sāka atgādināt saķemmētu, pumpiņām izraibinātu pieēdinātu divānspilvenu. Arī it kā par sevi stāsta: Paskatieties uz mani? Kas es esmu? Veca, nē, pareizāk būtu teikt – novecināta kā vītināta gaļa.

Katrs stāsts iesākas ar mazu, vienkāršu attiecīgā dzīvnieka vai putna zīmējumu, bet trīs lielās sadales nodaļas – ... es esmu es, ... tu esi es, ... mēs esmu es (šīs nav drukas kļūdas) ievada Marutas Raudes skaistas košu krāsu ilustrācijas.

 

Astra Roze

Astra Roze, profesionāla bibliotekāre, strādā arī par tulkotāju un angļu valodas redaktori.