PĀRDZĪVOTĀ IZDZĪVOŠANA

 

Andrejs Plakans, red. Experiencing Totalitarianism: The Invasion and Occupation of Latvia by the USSR and Nazi Germany 1939-1991. Bloomington (ASV): Authorhouse, 2007. 404 lpp.

 

^{Totalitārisms – angļu valodā šis zvērs vēl par zilbi garāks! – absolūta kontrole valsts vai valdošā iestādījuma rokās, kas ne atzīst, nedz pieļauj kādu citādu domu, nekā to, ko pauž vara. Saņemot īsāk: totāla nebrīvība. Ēdienkartē zvērs mūsu valsti ieraksta jau gadu pirms aprij. Pusgadsimtu vēlāk – nāves krampjos – kopā ar smirdošu elpu to izklepo. Ilgā pārdzīvošana un izdzīvošana zvēra iekšās ir apskatāmās grāmatas vadmotīvs.}

^{Sākumā zvēram divas galvas – drīz viena otrai uzbrūk un pirmā iet bojā, bet totalitārisms turpinās nepārtraukts un viengabalains – kaut ne vienmēr tāds pats.}

^{Grāmata ir svarīga – vietām pat aizraujoša! Virsraksts latviski skan Pārdzīvojot totalitarismu/ Padomju Savienības un nacistu Vācijas īstenotā Latvijas iekarošana un okupācija 1939-1991.[1] Tā ir dokumentu krājums – 235 dokumentu vai fragmentu tulkojumi angļu valodā, iekārtoti četrās daļās pēc periodiem: 1939-1940, 1940-1941, 1941-1945 un 1945-1991. Daļai dokumentu pievienoti komentāri vai norādes uz piezīmēm, kas sakopotas grāmatas beigās. Ievadā priekšvārds, ievadraksts un avotu saraksts, un katru daļu ievada eseja par attiecīgo periodu un iekļautajiem dokumentiem. Pielikumā demogrāfiskas tabulas un saraksti.}

^{Experiencing Totalitarianism veltīta Kalifornijas latviešu ārsta Dr. Alfreda Rimšas (1919-2005) piemiņai. Priekšvārdā redaktors, Aijovas universitātes (Iowa State U.) emeritus vēstures profesors Dr. Andrejs Plakans, paskaidro, ka Rimša 1990. gados ierosināja Latvijas Vēstures institūtam (tagad Latvijas Universitātes paspārnē) apkopot un publicēt angļu tulkojumā Latvijas archīvos nesen nonākušos okupāciju laika dokumentus. Ar Rimšas atbalstu institūts 1997. gadā radīja darba grupu vēsturnieces Dr. Irēnes Šneideres vadībā,[2] kas archīvu materiālus izpētīja, veica atlasi un vajadzīgos tulkojumus latviešu valodā, arī uzrakstīja nodaļu ievadesejas, piezīmes un komentārus. Iekļauti arī dokumenti no citiem avotiem. To visu tad Amerikā augušais un izglītotais latviešu vēsturnieks Dr. Aldis Pūrs pārtulkojis angliski. Daļa dokumentu krievu un latviešu valodās Šneideres redakcijā publicēti jau 2001. gadā, krājumā Latvija padomju režīma varā.[3] Dr. Plakans uzņēmās angļu versijas virsredakciju un panāca arī papildu finansējumu no Aijovas universitātes. Grāmata ir „komitejas produkts” – gan labā, gan ne tik labā nozīmē. Finanšu žņaugi arī darījuši savu.}

 

^{Brīvības noārdīšana}

^{Pārskatot atlasīto dokumentu klāstu chronoloģiski, atklājas „biezie” un „tukšie” periodi. Īpaši saistoši un svarīgi ir dokumenti no 1939. gada vasaras un rudens un 1940. gada pavasara – ieskaitot 1939. g. 23. augusta Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu (3) un 1940. g. 17. maija ārkārtas pilnvaru sūtņiem Kārlim Zariņam un Alfredam Bīlmanim (23. lpp.). Nākošais „sabiezinājums”, protams, skar dramatiskos 1940. gada vasaras notikumus – Latvijas viltīgi varmācīgo iekļaušanu Padomju Savienībā.}

^{Sūtņu apmulsumu atspoguļo Zariņa 11. jūlija vēstule Kirchenšteinam, prasot pēc paskaidrojumiem (63). Šeit būtu iederējusies arī Zariņa 23. jūlija vēstule Lielbritānijas ārlietu ministram, kad – apstākļus sapratis – tas deklarē, ka pārstāv „prezidentu Ulmani, ko 1940. g. 19. jūlijā patvarīgi atcēla no amata,” un lūdz Lielbritāniju „uzskatīt nesenās pārmaiņas Latvijā kā notikušas zem spiediena.” Vēstules noslēgumā Zariņš izsaka „cerību, ka Viņa Majestātes valdība ... neatzīs Latvijas inkorporāciju PSRS.”[4] 30. jūlijā Kirchenšteins paziņo Zariņam un Bīlmanim, ka viņi ir „nodevēji” un Latvijas pilsonība viņiem atņemta (64).}

^{Septiņi dažāda rakstura dokumenti no pirmās okupācijas ziemas perioda ilustrē Maskavas kontroles iespiešanos visās dzīves jomās, no cenzūras un pensiju noteikumiem līdz puķu nolicēju meiteņu terorizēšanai Cēsu kapsētā. Arī bijušā ministru prezidenta Hugo Celmiņa nopratināšanas protokols ar pievienotu komentāru par viņa tālāko likteni – nāves sodu. Paskaidrots, ka Celmiņš piedalījās „Demokrātiskā bloka” priekšvēlēšanu akcijā viltus Saeimas vēlēšanām 1940. gada jūlijā, kuru pēdējā brīdī aizliedza un kuras dalībniekus arestēja un notiesāja (46-47).}

 

^Barbarossa

^{Turpinot chronoloģiski, drausmīgos 1941. gada vasaras notikumus ievada Vācijas valdoņu 8. maija vēl neiekarotās „Baltenlandes” (vēlāk „Ostlandes”) pārvaldīšanas un izmantošanas plāns. („Latvijā asimilācijai piemērotā [iedzīvotāju] daļa ir daudz mazāka nekā Igaunijā.” Pārējos – deportēt uz austrumiem!) (93).}

^{Bet – „padomju” zemēs vēl valda miers. Dokumenti vēsta par brutālajām arestu, deportāciju un deportēto mantas atsavināšanas pavēlēm.(Oriģināli krievu valodā, apzīmētas „slepeni”.) Tad – Barbarossa! un Holokausts, uz „atbrīvotājiem” liktās cerības – un ātrā vilšanās.}

^{Kara laikā Astrachaņā rakstīts juridiski detalizēts latviešu cietumnieka, bijušā tieslietu ministra Hermaņa Apsīša apelācijas raksts. Padomju tiesa Astrachaņā viņu notiesājusi uz nāvi – laikam par neko vairāk, kā sastāvēšanu neatkarīgās Latvijas armijā un piedalīšanos valdībā. Apsītis, protams, pastāv, ka viņu var tiesāt tikai Latvijā un pēc Latvijas likumiem! Šādas apelācijas toreiz neviens neesot ņēmis nopietni un Apsītis nošauts kā paredzēts 1942. gada 19. janvārī (81-82).}

^{Vācu laika dokumenti vienlīdz brutāli, izlase līdzsvarota, pārsteigumu nav. Dokumentēta obligātā iesaukšana leģionā, ievietota pretestības organizācijas Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta deklarācija, ko parakstīja 190 sabiedrībā pazīstami politiski un kultūras darbinieki un ko slepeni nogādāja Zviedrijā ar nodomu nodot Rietumu valstu valdībām (134). (Tas nepareizi apzīmēts kā (draft) intelligence report – „izlūkošanas ziņojuma uzmetums”, lai gan tā ir deklarācija un lūgums. Turklāt – pabeigtais un parakstītais dokuments ir publicēts un tā oriģināls atrodas Kara muzejā.)[5]}

^{Garajā pēckara okupācijas laikā dokumentu skaits „sabiezinās” sekojošos laikmetos: 1945-1946, 1949, 1953-1956, 1959 un 1987-1991 – bet 27 gadu laikā no 1960. līdz 1986. gadam datēts tikai 31 dokuments (1963-1969 periodā – neviens).}

 

^{Miera žņaugi un tālais ceļš}

^{Tūliņ pēc kara beigām dokumentos ir norādes uz nacionālo partizānu darbību un vajāšanu, un reliģiskās dzīves apspiešanu. Zīmīgi attēlota luterāņu archibīskapa Kārļa Irbes nepakļaušanās Maskavas iestādēm. Komentārā paskaidrots, ka viņu notiesāja uz 10 gadiem izsūtījumā (283). Arī citi baznīcu darbības traucēšanas piemēri (284-292, 382-383). (Diemžēl, šie dokumenti un norādes ļoti cieš no salikuma kļūdām.)}

^{Virkne rakstu veltīta lauksaimniecības kolektivizēšanai, ko iesāk ar ekonomiskiem spaidiem 1947.-1948. gados, tad pāriet uz masveida ģimeņu deportācijām 1949. gada martā – „kulaku un citu naidīgu elementu”. IV daļas ievadesejā paskaidrots, ka to darīja „ne tikai, lai iekļautu lauksaimniekus kolhozos, bet lai sabiedrībā radītu baiļu gaisotni”(141). Šie dokumenti izcili dramatiska lasāmviela! (178-186, 378)}

^{No latviešu komunistu dižvīriem visbiežāk redzam Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča vārdus, Arvīda Pelšes retāk – kaut gan tieši viņš, būdams Latvijas Komunistiskās Partijas (LKP) Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs, bija īstais Maskavas vagars – pēc savas būtības lielkrievu imperiālists, kuram latviešu kultūra sveša un latvietība vienaldzīga.[6]}

 

^{Viltus pavasaris}

^{Staļina nāve 1953. gada 5. martā izraisa apjukumu visā Padomijā. Pie „teikšanas” sīvi turas ilggadējais čekas priekšnieks Berija – pēkšņi kļuvis par liberāli un nekrievu tautību aizstāvi![7] Piesardzīgi frazēts 14. aprīļa „slepens” LKP Centrālās Komitejas biroja sēdes protokols (233) mums vieš, ka jaunās vēsmas sasniegušas arī Rīgu: pirmo reizi, kaut netieši, gaismā celts pārkrievošanas drauds latviešu valodai un kultūrai. Izskan prasība intensīvāk mācīt abas valodas ­– krievu un latviešu, uzsvērta „lielās krievu tautas” (arī „Ļeņina un Staļina”) valodas loma „Latvijas kultūras līmeņa celšanā.” Tomēr skaidrs, ka neba jau iedzīvotāju krieviski neprašana pamudināja dižvīrus šo jautājumu pārrunāt.}

^{22. un 23. jūnijā jau pavisam noteikti par latviešu valodas prasmes un lietošanas nepieciešamību iestājas gan ministru padomes priekšsēdis Lācis (235), gan partijas Rīgas komitejas sekretārs Eduards Berklavs (236), gan arī pats Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Kalnbērziņš (241). Trīs dienas vēlāk Berija krīt otra bendes Hruščova nežēlastībā, kurš tomēr atzīst, ka iesāktais nacionālo kultūru atbalstīšanas kurss arī viņam politiski izdevīgs. Vecais staļinists Pelše kādu laiku spiests sarauties.}

^{Sakarā ar 1955. gada 17. septembra PSRS Augstākās Padomes amnestijas lēmumu, vairāki ziņojumi un protokoli (187-189, 194-200) apcer „kompleksos jautājumus”, kā rīkoties ar izsūtītajiem, kas tagad atbrīvojami un atgriežami Latvijā. [Kalnbērziņš jautā: „Kas spiež mums steigties ar šo darbu? ... Kad viņi atgriezīsies, tie izpostīs visus mūsu kolhozus” (189)]. Šie dokumenti vēsta arī par uz Sibīriju izsūtīto latviešu bērnu situāciju.}

 

^{Pakāpeniskā neformālā destaļinizācija pārgāja pilnīgā Staļina personības kulta noārdīšanā 1956. gada februārī ar izšķirošu Hruščova uzstāšanos PSRS KP XX kongresā. Latvijas „nacionālkomunisti” Berklava ierosmē nu pārgāja atklātā uzbrukumā, lai aizstāvētu latviešu valodu un kultūru un celtu latviešu procentu partijas, valdības, saimniecības u.c. iestādēs Latvijā (238, 245).}

 

^{Atkušņa beigas}

^{Ar 1958. gadu iestājas reakcija – Latvijas krievi un viņu aizstāvis Pelše atkārtoti sūdzas Maskavas iestādēm par berklaviešu radītajām neērtībām, armijnieki pauž, ka vairs nevarot garantēt armijas drošību Latvijā.[8] Līdzīgi citās padomju republikās. Atkušņa iespaidā bija izcēlušies arī nemieri Austrumvācijā, Polijā un Ungārijā. Maskavas valdošajām aprindām sametas bail. 1959. gadā komisija Maskavā izmeklē sūdzības pret Berklavu, uz kuru pamata viņu (un vairākus citus) atbrīvo no amatiem, un Berklavu izsūta strādāt Krievijā. Tas viss it sīki izklāstīts septiņu lappušu „pilnīgi slepenā” LKP CC 8. augusta plēnuma protokolā, kurā arī atsaukti vairāki agrāki lēmumi, kas tikuši pieņemti „valsts un partijas ienaidnieka” Berijas vai kļūdīgā komunista Berklava iespaidā (247-253). Labu lasīšanu! (Žēl tikai, ka dokuments vietām grūti saprotams, varbūt kļūdaini pārrakstīts?) Protokolu parakstījis Kalnbērziņš, bet tā paša gada rudenī par „pielaistajām kļūdām” arī viņš un Lācis savus amatus zaudē. Par pirmo sekretāru kļūst sīkstais, noturīgais vagars Pelše.}

 

^{Vecie boļševiki}

^{Kalnbērziņš un Pelše, tāpat kā vairums latviešu komunistu funkcionāru, neatkarīgās Latvijas laikā bija palikuši Krievijā. Lasot un domājot par šiem ilggadīgajiem latviešu boļševikiem, šķiet, ka viņi paši arī bija ne tikai totalitārisma izpildītāji, bet arī nožēlojami upuri. Nesen Laiks vairākos turpinājumos publicēja rakstu par Krievijas latviešiem, kurus nošāva 1937.-1938. gadu Staļina „tīrīšanās”. Tikai nedaudzi izdzīvoja. Pelše tur nav minēts. Varbūt to izglāba viņa vienaldzība pret latviešiem (esot vienmēr turējies „sāņus no visām latviešu aktivitātēm”[9]) Kalnbērziņu izglāba tas, ka tīrīšanu laikā viņš bija Latvijā, kur bija iesūtīts strādāt pagrīdē un atradās cietumā. Bet – Staļina bendes nošāva viņa sievu, izdevniecības Prometejs darbinieci.[10]}

^{Iestājas ilgais, klusais „stagnācijas periods”. Nedaudzie materiāli no agrajiem 60-iem gadiem turpina dokumentēt partijas kontroli literatūrā, reliģijā un sakaros ar trimdu – arī ziņojumi par līgošanas aizlieguma neievērošanu, palielināto rūpniecības darbaspēka iepludināšanu un demobilizēto krievu karavīru pūlēm atrast dzīvokļus jaukajā Baltijā.}

 

^{Nemiers stagnācijā}

^{Hruščova demisija 1964. gadā paslīd nedokumentēta un nākošos 18 gadus šķietami mierīgi valda flegmātiskais Brežņevs. Šī laikmeta materiālos dominē funkcionāru rūpes par ideoloģisko korektumu kultūras dzīvē un saskarsmē ar ārzemniekiem, bet – pavīd arī jaunas nemiera zīmes.}

^{Kad Berklavs 1968. gadā atgriezās Latvijā, viņš uzņēma kontaktu ar domubiedriem, „kas, palikuši nesalauzti, bija gatavi atsākt cīņu pret Latvijas kolonizēšanu, latviešu pārkrievošanu, par brīvības un valsts atgūšanu.” Tā 1969. gadā radās „17 Latvijas komunistu vēstule”, adresēta komunistu partijām ārpus PSRS, ko 1971. gadā slepeni izdevās nogādāt Zviedrijā un kuru 1972. gada pirmajā numurā publicēja trimdas sociāldemokrātu mēnešraksts Brīvība. Šī vēstule aicina pasaules komunistus spiest Maskavu atgriezties pie „patiesajiem” Marksa un Ļeņina principiem un respektēt mazo tautu kultūru un autonomiju.[11]}

 

^{Šis dokuments nav iekļauts krājumā, bet ir atsauce – slepens Latvijas PSR „ārlietu ministrijas” iekšējs ziņojums par ASV ģenerālkonsula Ļeņingradā T. Buchanana apmeklējumu Latvijā 1978. gada februārī. Tonis konfrontējošs! Buchanans nosaukts: „mūsu galvenā ienaidnieka pārstāvis” – un kā tāds arī laikam izturējies. Vizītes nolūks nav minēts, bet gan – „LPSR ārlietu ministrijas uzdevums Buchanana vizītes laikā bija gādāt, lai amerikāņi nevarētu gūt informāciju, ko tie meklē.” Buchananam bijis daudz kutelīgu jautājumu, to starpā: „Vai tā 12 Latvijas komunistu vēstule izteic šo komunistu pašu jeb visas Latvijas nācijas uzskatus?”, uz ko pavadonis atbildējis – ja ģenerālkonsuls domājot „to emigrantu viltoto dokumentu, tad tur ir runa par 17 komunistiem un tā saturs ir emigrantu ļaunprātīgi meli, kas nekādi neatspoguļo Latvijas nācijas domas” (310).}

^{No 1977. un 1978. gada ir divi čekas pārskati par jauniešu pagrīdes grupām, kuru nolūks esot Latvijas atšķelšana no PSRS un kas ietekmējoties no ārzemju radioraidījumiem un emigrantu apmeklējumiem. Valsts drošības iestādes tiek mudinātas uz lielāku modrību un izglītības iestādes uz lielāku centību politiskā audzināšanā.}

^{Aizvadītā gadsimta 80. gadus ievada nesekmīgais Afganistānas karš un, ātrā secībā, vecīgo vadoņu Brežņeva, Andropova un Čerņenko noriets. Padomju lielvalsts ir izkurtējusi un gatava jauniem notikumiem: glasnost’ un perestroika Maskavā – ATMODA! Baltijā.}

^{Disidentu kustību apgaismo 1983. gada Gunāra Astras apsūdzības protokols (220). Bez Astras tur pieminēti Ints Cālītis, Ģederts Melngailis, Gunārs Freimanis un citi tā laika disidenti. Astra jau 1961. gadā notiesāts uz 15 gadiem par „tēvijas nodevību”, 1976. gadā atbrīvots, bet turpina izplatīt neatļautu literatūru.}

 

^{Brīvības lavīna}

^{Gorbačova proklamētās atklātības gaisotnē, Latvijas atmodu ievada cilvēktiesību grupas Helsinki-86 nodibināšana 1986. gada jūlijā. Pamatprincipi: novērst melus un teroru; pašnoteikšanos visām tautām; sekot Helsinku konferences principiem. Uzsaukumu paraksta – Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks, Mārtiņš Bariss (345). Seko dokumenti sakarā ar šīs grupas organizētajām 14. jūnija un 23. augusta demonstrācijām nākošajā gadā.}

^{1988. gads atnes LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība) un Latvijas Tautas frontes nodibināšanu – un krājumā virkne dokumentu par tām. Iztrūkst tomēr pivotālā rezolūcija, kuru pieņēma Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums (t.s. „Radošo savienību plēnums”) 1988. gada 2. jūnijā un kas pašķīra ceļu gan LNNK, gan Tautas frontes nodibināšanai![12]}

^{Lavīna nu sākusies. 1989. gadu iezīmē dziesmotā revolūcija un „Baltijas ķēde” (vairāk nekā 2 000 000 cilvēku sadevušies rokās), un 1990. gadā pirmās brīvās vēlēšanas un Augstākās Padomes Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācija (356-363). 1991. gadu ievada zvēra agonija – tanki Viļņā, OMON,[13] barikādes Rīgā, izmisīga vēstule Raisai Gorbačovai (364).}

 

^{Grāmatas kvintesence ir krājuma pēdējais dokuments – 1991. gada 13. jūnija zinātniskas konferences rezolūcija par tēmu „Komunistu totalitārisma un genocīda prakse Latvijā” (366). Lai gan augusta pučs un pēkšņais „brīvais kritiens” vēl priekšā, acīm redzot pēc šī summējuma Šneidere un Plakans pamatoti nolēmuši, ka kaut ko vēl pielikt būtu antiklimatiski.}

 

^{Darbs pabeigts – un nepabeigts}

^{Paveikts milzu darbs – Dr. Rimša būtu gandarīts! Tomēr – lielais darbs pelna jaunu izdevumu, pelna iegūt iespējami lielāko ievērību angliski runājošo domātāju un darītāju acīs. To varētu panākt, vispirms, izlabojot daudzās techniskās un valodas kļūdas, un pārskatot un pārkārtojot skaidrojošo tekstu, kas izkaisīts ievadrakstos, virsrakstos, komentāros un piezīmēs grāmatas beigās. Angliskajam lasītājam – arī bez mūsu īpašās „latviskās bagāžas” – jādara skaidru, ko katrs dokuments nozīmē un kāpēc svarīgs.}

^{Otrkārt – grāmatas apdare! Formāts, izmēri, tipogrāfija un spīdīgais kliedzošo krāsu laukumiem un burtiem klātais vāks – tieši brēc, lai to atliktu atpakaļ citu spīdīgo katalogu, instrukciju manuālu un telefonu grāmatu kaudzē! Krājuma lietderību celtu arī alfabētisks personu un notikumu indekss.}

^{Šie iebildumi nemazina atzinību un pateicību, ko pelna šī lieldarba darītāji. It sevišķi varam priecāties par to, ka sapratušies un sastrādājušies latviešu vēsturnieki no tik dažādām vidēm un paaudzēm.}

 

 

^{Juris Šlesers}

 

 

^{Par Dr. Juri Šleseru skat. JG251:26.}

 

---

^{[1] Reklāmas rakstiņā „Latvijas okupācijas vēsture”, Laiks, 22. IX 2007.}

^{[2] Dr. D. Bleiere, Dr. R. Vīksne, E. Pelkaus, Dz. Ērglis, A. Žvinklis.}

^{[3] Rīgā: Latvijas Vēstures institūts.}

^{[4] Latvisks tulkojums: Arturs Bērziņš. Kārlis Zariņš dzīvē un darbā. Londonā: Rūja 1956 (231).}

^{[5] Edgars Andersons, Leonīds Siliņš u.c. autori. Latvija un Rietumi: Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. 4. izdevums. Rīgā: Latvijas Universitātes žurnāla Latvijas Vēsture fonds, 2002.(418-440).}

^{[6] Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. Rīgā: Preses nams, 1998 (52-54); Agnis Balodis. Latvijas un latviešu tautas vēsture. Rīgā: Kabata, 1991.(359-360); Dāna Oberšate. „PSRS valdītāji” (referāts). http://smaids.blogs.lv, 2006.16.V.}

^{[7]Amy Knight. Beria. Princeton: Princeton University Press, 1993 (176-200).}

^{[8] Balodis – skat. 6. piezīmi (359).}

^{[9] Balodis – turpat (360).}

^{[10] Vidvuds Štrauss. „Baigā februāŗa nakts”. Laiks 2008.16. II. Oberšate (skat. augstāk) savā interneta referātā apstiprina Kalnbērziņa sievas arestu un piemin: „bērni tiek ievietoti bērnunamos.”}

^{[11] Berklavs – skat. 6. piezīmi (317-334).}

^{[12] „Rezolūcija”. Literatūra un Māksla, 1988.10.VI 1988; Latvijas Radošo savienību 1988. gada 1. un 2. jūnija plēnuma rezolūcija un referāti. Toronto: Latvian Arts Trust Society LATS, 1988; Dainis Īvāns. Latvijas Tautas fronte Rietumos. Rīgā: Elpa 2001 (32).}

^{[13] PSRS Iekšlietu ministrijai pakļautas bruņotas īpašu uzdevumu vienības – „melnās beretes”.}