CILVĒKA BĒRNS JĀNIS STREIČS

Jānis Streičs. Lāga dvēseļu straumei. Rīgā: Dienas Grāmata, 2006. 511 lpp.

Daudzi trimdas/diasporas tautieši ar kinorežisora Jāņa Streiča darbu vispirms iepazinās savās mītnes zemēs, skatoties pēc Jāņa Klīdzēja romāna motīviem uzņemto filmu Cilvēka bērns, kas vairākumam visai labi gāja pie sirds. Šo vērtējumu tagad apliecina arī nesen izlasītā ziņa, ka šoruden Latvijas filmu festivāla Lielais Kristaps laikā televīzijas skatītāji, aicināti balsot par visu laiku labāko latviešu filmu, par tādu atzinuši Streiča Cilvēka bērnu. Aplūkojamā grāmatā sastopamies ar daudzpusīgā mākslinieka Streiča rakstītāja talantu un mazliet tuvāk iepazīstamies gan ar viņu pašu, gan arī ar vairākiem viņa kolēģiem un laika biedriem. Tīšām lietoju vārdiņu „mazliet,” jo Streičs nebūt nav pārāk devīgs ar pašatklāsmi, un lasītājam viņa dzīves fakti jāsalasa pa gabaliņam, kas šur tur izmētāti tekstos par citiem. Šai lasītājai būtu ļoti gribējies redzēt kodolīgu chronoloģisku Streiča biogrāfisko datu un paveikto darbu sarakstu, kas būtu lieti noderējis par pamatstruktūru secīga dzīves stāsta koptēlam. Taču autors laikam tā nav vēlējies, un sevi lielākoties atklāj tikai runājot par citiem, savam stāstījuma veidam par paraugu ņemot jaunībā lasītu krievu gleznotāja Iļjas Repina atmiņu grāmatu.

Kā daudzi latviešu censoņi, kas vēlāk dzīvē guvuši plašus panākumus un slavu, Jānis Streičs uzaudzis visai grūtos apstākļos. Māte jau agri mirusi ar aklās zarnas iekaisumu, kuru lauku apstākļos nav bijis iespējams dziedēt. Tēvs iesaukts armijā, nonācis gūstā un pēc kara beigām Anglijā. Jāni un pārējos trīs bērnus audzinājusi mātesmāsa Anniņa un vecmāmiņa. Pēdējā ir stipras un sīkstas latviešu sievietes paraugs, viens no grāmatas īpatnējākiem un neaizmirstamākajiem tēliem, kas Jānī iepotējusi daudz vērtīgu atziņu par dzīvi. Neko nezinādama par moderno psicholoģiju, viņa instinktīvi atradusi veidu kā tikt galā ar milzīgo, rūpju un pienākumu radīto spriedzi, un ik pa laikam ārdījusi nost nelaiķa vīra mūrēto krāsni, lai pēc tam to pati uzmūrētu no jauna un dzīvotu tālāk ar jaunu sparu.

Pietiekami spilgti un iespaidīgi ir arī pārējie Streiča laikabiedri, par kuriem viņš izvēlējies
uzrakstīt šai grāmatā ievietotās esejas jeb apceres – Aleksandrs Leimanis, Vera Baļuna, Māris Rudzītis, Laimdonis Grasmanis, Ojārs Vācietis, Pauls Putniņš, Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Večella Varslavāne, Harijs Kukels, Ivars Kalniņš, Maija Augstkalna, Jānis Paukštello, Gunārs Balodis, Romualds Ancāns, Ēvalds Valters, Andris Vējāns, Gunārs Piesis, Oļegs Rudņevs un vēl vairāki citi. Atmiņu rakstam par savu kinomākslas skolotāju Aleksandru Leimani, sauktu arī par Sašu vai Otoviču, autors virsrakstā licis: „Sovjetiskā traģēdija.” Šo apzīmējumu patiesībā var attiecināt uz visu grāmatā atspoguļoto laiku, kad Latvijā un citās padomju republikās lielā mērā valdīja blats, bezcerība un bailes. Bailes bija Staļina impērijas gaiss, reliģija un ideja, raksta autors, un šādu baiļu ēna attaisno vai vismaz izskaidro dažu labu pavērsienu grāmatā aprakstīto cilvēku rīcībā un likteņos. Taču šis laiks arī rūdīja raksturus un izplaucēja skaistas kultūras izpausmes dažādās mākslas jomās, teātri un kino ieskaitot. Streičam tiešām padevies izmanīgi parādīt gan pozitīvo gan dažkārt arī negatīvo grāmatā pieminēto personu raksturos un draudzības vai nedraudzības izpausmēs. Nereti, pieminēdams kaut ko netīkamāku, Streičs tam tūdaļ cenšas atrast pareizo ieganstu – tāds bija laiks un cilvēki vien esam.

Streičs mīkstina dažu labu trimdas latviešu sabiedrībā valdošu uzskatu par komunistu laika funkcionāriem. Vizma Belševica raksturo Arvīdu Griguli kā cilvēku, kurš pēc pašiniciatīvas ir darījis Rakstnieku savienībai tik daudz ļauna, cik nu viņa spēkos ir bijis. Un viņa spēkos patiešām ir bijis daudz (Latvija Šodien 1989/1990: 65). Streičs turpretim raksturo viņu kā godavīru, kurš neliekuļojis, nelaipojis un nebijis akls komunists. Streičs arī apliecina, ka Vija Artmane nebūt nebijusi Kremļa lakstīgala, bet drīzāk gan latvju zīle Kremļa tornī, kas daļu no saviem priekšnesumiem Maskavā spītīgi skandināja latviski. Viņš arī atgādina, ka stāšanās partijā pārtapusi par vienu no pretošanās kustības veidiem. Atziņa, ka Maskava neļāva, bieži bijusi aplama. Vairāk mūs žņaudza pašmāju [lasi: latviešu] cenzori un burta kalpi, par kuru kultūras līmeni stāstīja anekdotes, bet, lai izdzīvotu, iztapa viņu stulbumam – tā raksta Streičs.

Grāmata tātad ir visai interesanta un informatīva, atklājot daudz līdz šim nezināmu faktu un to iztulkojumu. Streiča stāstījums ir krāšņs un impresionistiski izvērsts plašumā. Lietišķi ievirzīts lasītājs ne vienmēr tur spēs viegli orientēties. Vietumis iekaisīti citāti krievu valodā bez tulkojuma, kas var sarūgtināt šīs valodas nepratējus. Spēj saērcināt arī fakts, ka grāmatā minēto personu visai plašajā sarakstā nav norādītas lappuses, kurās šo personu vārdi ir minēti, kā tas lasītāja ērtības labad ir pieņemts citur pasaulē izdotajās līdzīga rakstura grāmatās, jo vajadzības gadījumā sameklēt attiecīgo tekstu vairāk kā 500 lappusēs nudien nav viegli. Grāmatas pievilcību papildina bagātīgs fotoattēlu klāsts. Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, kas šajā gadījumā sevi attaisno visā pilnībā. Tās kultūrvēsturiskā nozīme ir nenoliedzama.

Biruta Sūrmane

JG redakcijas locekle Biruta Sūrmane angliskojusi Valentīna Jākobsona Brokastis pusnaktī, ko klajā laiž Mežābeles apgāds (117 Northview Road, Ithaca, NY 14850–6039) kā Breakfast at Midnight: Stories from Exile (2003).