Franks Gordons

PAR BIRKERTU, DEMAKOVU, GAISMAS PILĪM

Vēstule no Telavivas

 

Dr. Jozefs Gebelss (Goebbels), kas 1945. gada dievu mijkrēslī sekoja Ādolfam Hitleram uz viņsauli, esot teicis: Kad es dzirdu vārdu kultūra, es tveru pēc revolvera maksts. Tā vien šķiet, ka dažam labam krievvalodīgam Latvijā uzvirmo līdzīgas emocijas, kad viņš dzird vārdus latviešu kultūra...

Kad Minskā tika svinīgi atvērta modernā, izskatīgā Baltkrievijas Nacionālā bibliotēka, pat viskrasākie Lukašenko režīma pretinieki šo notikumu apsveica. Tas taču dabiski! Turpretim vesels lērums Latvijā mītošo krievvalodīgo ar putām uz lūpām, zobus griežot, iebilst pret Nacionālās bibliotēkas būvi Daugavas kreisajā krastā. Viņus, kā tagad mēdz teikt, besī pirmām kārtām pats dižceltnes nosaukums – Gaismas pils, kas apliecina latviskumu. Viņiem liek ārdīties un trakot pat ēkas ārējais apveids, kura latvisko simboliku iecerējis starptautiski atzītais un cienītais latviešu architekts Gunārs Birkerts, latviešu tautas lepnums.

Gunārs Birkerts dzimis 1925.gadā. Pēc bezgalīgiem strīdiem, drudžainas desmitkārtējas izdevumu aplēses tikai tagad nolemts, ka Gaismas pils pamatakmeni likšot šogad un ka bibliotēku svinīgi vēršot vaļā 2012.gada 18. novembrī. Gunāram Birkertam tad būs 87 gadi! Jau uz Trešās atmodas sliekšņa viņš piedāvāja dzimtajai Rīgai šo projektu – viņš dāvināja to Latvijai. Gunārs Birkerts uzdāvināja Rīgai un Latvijai arī Nākotnes nama projektu – Okupācijas muzeja pagarinājumu, kas simbolizēs Gaismas uzvaru pār Tumsu.

Un, ja nu mēs runājam par konkrētu cilvēku, kas vārda tiešā nozīmē izcīnījis lēmumu par Gaismas pils būvdarbu sākšanu, tad jāuzsver: tā ir kultūras ministre Helēna Demakova.

Būdams ārpusnieks, es negribu iejaukties LR iekšējās lietās, bet to gan teikšu: lai nu kāds būtu nākamo Latvijas valdību sastāvs, gribētos, lai Helēna Demakova arī turpmāk – un cik vien ilgi iespējams – vada kultūras resoru.

Kādas samazgu un smirdošas vircas šaltis daudzi krievvalodīgie joprojām šļāc un gāž virsū šai sievietei – pirmām kārtām par viņas apsēstību ar Gaismas pili. Riebjas lasīt šos lāstus. Nīdēju komentāros tiek izsmietas Helēnas Demakovas brilles un uzacis (!), un allaž tiek atkārtots: Lai slauka grīdu, viņa taču ir apkopēja. Studiju laikā Demakova piepelnīdamās tīrījusi un spodrinājusi fakultātes telpas. Viņas nīdēji nez kāpēc ignorē viedā Ļeņina teikto, ka ķēkša gluži labi varot vadīt valsti...

Rauj viņus jupis, šos ministres un visa latviskā nīdējus! Un lai man neviens nestāsta, cik dzīvokļu par šo naudu varētu uzbūvēt pensionāriem! Šis pavisam lētais populisms neķer. Latvijas Nacionālā bibliotēka ir valstiski nozīmīgs ieguldījums šīs paaudzes un nākamo paaudžu nākotnē. Bibliotēka būs pilnīgi digitālizēta – gluži tāpat kā Parīzes pērle – Bibliotheque Nationale, kā British Library jaunā ēka.

Šai sakarā atgādināsim, ka Latvijas Grāmatnieku ģilde grasās pieteikt Rīgu Pasaules Grāmatu galvaspilsētas nominējumam. Nominācija notiek UNESCO ietvaros, un runa ir par 2010.gadu. Katru gadu šis goda tituls tiek piešķirts kādai pilsētai citā pasaules reģionā. 2009.gadā pienāk Beirutas kārta, un pirms dažiem gadiem to izpelnījās Turīna. Man nācās tur pasērst, un varu apliecināt, ka grāmatnīcu skaits tajā ir pārsteidzošs.

Latvieši ir lasītāju tauta – vismaz kopš Vidzemes un Kurzemes zemnieku brīvlaišanas. Man savā mūžā gadījies ciemoties daudzu latviešu dzīvokļos – Grīziņkalnā un Raiskuma pagastā, Milvokos un Adelaidē, un katrā no tiem neatņemams atribūts ir bijusi mājas bibliotēka. Pērn Latvijā iznākušas 2770 nosaukumu grāmatas ar kopējo metienu ap 5,2 miljoni eksemplāru.

Un lai krievvalodīgie, lūdzu, nebrēc par etnokrātiju Dievzemītē, par Latvijai it kā raksturīgo viensētas (hutorskaja) mentalitāti. Šā gada pavasarī Ķīpsalā četras dienas pēc kārtas risinājās Baltijas starptautiskais grāmatu tirgus, kur latvieši un krievi, žīdi un poļi pirktin pirka grāmatas, pārsvarā kirilicā drukātas, kur notika raitas diskusijas ar pazīstamiem krievu rakstniekiem – Tatjanu Tolstoju, Jevgeņiju Popovu u.c. Grāmatu tirgus sakrita ar krievu tautas svētkiem – masļeņicu, un atklāšanas runu teica kultūras ministre Helēna Demakova – tā pati pulgotā un nīstā.

Varētu likties, ka viss OK, lieliski... Bet nē – nākamajā dienā kāds avīzes Vesti Segodņa lasītājs tīmeklī šķendējās: Sovsem zasraļi nam mozgi s ihņim Zamkom sveta (pavisam pied...ši mums smadzenes ar savu Gaismas pili). Patiešām neprātīgs naids!

Pie reizes piebildīšu, ka Izraēlā arī bija klapatas ar iecerēto jauno Nacionālās bibliotēkas ēku. Bet tās bija cita rakstura problēmas: ilgi nevarēja vienoties, kam šī ēka būs juridiski pakļauta – valstij vai 1925. gadā dibinātajai Hebrew University, kuras paspārnē tā skaitījās kopš britu mandāta laikiem. Tagad viss saskaņots, šogad likšot pamatakmeni, un 2012.gadā staltajai bibliotēkas ēkai jābūt gatavai. Tātad vienā laikā ar Gaismas pili.

Tad nu Jeruzalemes rietumpusē izveidosies tāds kā majestātisks mall. Tāpat kā muzeju un memoriālu virkne ASV galvaspilsētā, un cits citam līdzās sliesies 1965. gadā uzceltā Tiesu pils un daudzstāvu Sifriya le’umit – Nacionālā bibliotēka.

Šo trīs dižbūvju finansējumu nodrošināja Rotšildu fonds. Latvijā diemžēl nav Rotšildu, bet kā atrada līdzekļus Brāļu kapiem un Brīvības piemineklim? Un ārpus LR ienākumiem no privatizācijas – Latvijai taču ir 600 miljonāru, ne tikai viens pats Lembergs, vai ne?