Laima Kalniņa

TĒTIM IR NODOMI

 

Tētis mazgā traukus un dusmojas. Ne jau par trauku mazgāšanu, nē. tas viņiem nolīgts jau sen: Īra gatavo maltīti, un tētis mazgā traukus. Par tiem traukiem jau nebūtu nekas. Nē, par tiem nebūtu ko erroties nemaz, ja tikai tā maltīte… Meitēns tikpat kā bez mātes audzis. Tāda māte, lai Die’s pasarg! Tētim Īras žēl. Kur tad ar’ būtu ēst gatavot iemācījusies? Būtu mājā kārtīga saimniece, ir meita iemācītos virtuves mākslu. Bet kur ņemt, kad nav!

Īra sēž ērtā krēslā dzīvojamā istabā un blenž televizora acī, kur žibinās tēli. Mute Īrai kustas. Žokļi kaut ko cītīgi maļ.

Maza cerībiņa sarosas tēta prātā.

“Ko tu tur grauz?” Viņš prasa.

Rieksti būtu? Sieriņš, varbūt? Uz pīrāgiem jau necerēt, tos tik retu reizīti dabū redzēt, ja draudzes dāmas izcep.

“Ņem, lūdzu! Man te vesels pods.” Īra nav skopa.

Vecais paskatās un pārbīstas:

“Īra, tie taču tie kukurūzas skraukšķi, ko ķinīšos pārdod! Kur tu tos ņēmi?”

“Nē, nav vis tādi,” mierina viņu Īra. “Šitos es pati pagatavoju. Šitie ir bez sāls un sviesta. Var ēst cik grib, nemaz svars nenāk klāt.”

“Tad jau es vati arī varētu ēst,” vecais pamet nejauku, niknu aci uz lielās bļodas pusi, kur balti un nevainīgi guļ kukurūzas skraukšķīši.

Ielien istabas stūrī, patālu no gaismas bilžu rādītāja, negrib nemaz skatīties televīzijas filmu, taču tā pievelk acis.

Nu, jā, šī ir atkal tā par to Anglijas detektīvieni, kas ar tiem saviem policijas kollēgām par savām sievietes tiesībām cīnās. Uzkasās, tā teikt, puisiešiem. Kur gan šitik ellīgi meitieši gadījušies ar tām savām sieviešu tiesībām? Senāk šitādi meitieši nebija.

Es, Miegs, mazs un pelēks, iesēstos tētim blakus ērtajā krēslā, un kamēr viņš vēl saīdzis miegojas, es pussapnī slidinu viņa acīm garām pagātnes meitenes. Mīļas, klausīgas, maigas.

Bija, jau bija, domā viņš. Bet kur nu tās tagad! Aira – tā Somijā. Varbūt jau vecmāmiņa tagad? Viņai meitēns bija. Zīna – tā, droši vien, jau kapu kalniņā. Taču vecāka par mani. Pulka vecāka gan. Jā, bija, jau bija. Izmīlētas, pazudušas.

“Vai nu visas paspēji izmīlēt?” Es viņu ķircinu.

“Ne jau visas, nē,” viņš atzīstas. “Bija jau citas ar’. Es taču ar visām ne. Par provi, tur bija tā Daunu Marija. Tāda godīga meitenīte. Es viņu nepavedu, nē, nē. Tik godīgu nē. Tad jau būtu jāprec.”

Jā, Daunu Marija, domā vecais vīrs. Viņa vēlāk apprecējās. Man vēl pārmeta – hi, hi, hi – kā es tā viņai varot zvanīt, kad viņa tagad taču esot precēta sieva, bet es tīši. Jā, nu bija precēta sieva, bet tagad atraitne, kopš jau atraitne. Bet dūšīga – puiku izskoloja. Tas tagad pie augstskolas.

Diez’ kā nu pašai iet. Es jau vēl tā pa vecam paradumam piezvanu, bet neko jau ar tādu zvanīšanu nevar izrunāt. Ja satiktu… Jā, šogad tak dziesmu svētki viņas pilsētā! Īra gribēja braukt. Ja es… Un diezin kā Marijai pa virtuvi veicas? Tās godīgās, tās kārtīgās, tās jau pa laikam ir labas virējas. Ja viņa… Mājā būtu kārtība. Īrai arī būtu vieglāk, nebūtu ar steigu jādrāž uz māju un tūlīt virtuvē iekšā. Ēdiens jau būtu priekšā. Labs ēdiens, nevis ūdeņainas mērces ar nūdelēm.

“Kur tev tas labais vēstuļpapīrs stāv?” tētis uzprasa Īrai.

Tā, ar detektīveni aizrāvusies, tikai norāda ar roku:

“Tur, skapītī.”

Tētis ceļas, sameklē papīru, pārbauda rakstuli, vai būs labs, nebūs izrakstījies, vai raksts iznāks gludens, vienveidīgs, uzliek acenes, nosēžas pie galdiņa, un velk pirmos burtus: “Mīļā Mērija”. Tad blenž brīdi papīra lapā. Vai nebūs par stipru teikts? Tā uzreiz “mīļā”. Varbūt labāk “Sveicināta Mērij”? Nē, atstās tāpat! Lai jau iznāk tā sirsnīgāk. Datums gan būtu jāpieliek. Un to “Mēriju” arī vajag atstāt. Tā viņa dēvējas. Esot labāk ar klientiem. Pieminēs, ka braucu uz dziesmu svētkiem, redzēs, ko viņa saka. Vajadzētu ar’ par to manas korporācijas dāmu vakaru. Tik nu tā garām ejot. Sak’, būs korporācijas locekļu sanākšana, dāmu vakars arī būs. Tas vilks.

***

Tovakar tētis cītīgi nostrādā pie vēstules, bet nākošā vakarā, maisot to neēdienu, ko Īra par polentu sauc, pie vakariņu galda ieminas, ka viņš domājot, ka arī braukšot uz dziesmu svētkiem.

Meita mazliet pārsteigta.

“Bet, tēt, kāpēc iepriekš neteici? Vai vairs viesnīcā dabūsi istabu? Zini, man sarunāts ar draudzeni jau sen. Mēs būsim abas kopā. Es taču tagad nevaru vairs atteikt.”

Nē, nē, lai neatsakot vis, viņš būšot pie draugiem. Viņam paziņas.

Īra paskatās šaubīgi, vai patiešām tā varēšot? Un kā ar biļetēm? Vai esot pasūtījis?

Nu, to visu uz vietas, gan jau būšot labi, atrūc.

Bet man, Miegam, nudien, nāk smiekls par šo. Re, cik blēdīgs vecais! Lēkāju turpat pa ēdamgaldu, priecīgu smiekliņu valdīdams. Gandrīz vai tajā nelaimīgajā polentas bļodā ieveļos. Tad nu gan būtu kas – Miegs ar polentu aplipis! Neviens vairs nevarētu šo putriņu strēbt. Kā sāktu, tā žāvas klāt un acis veras ciet.

***

Bet nākošā rītā Īra, uz darbu skriedama, paķer no galdiņa nosūtāmās vēstules. Lēses, jā, tās ir ar pazīstamām adresēm, bet kas tā tāda Mary Downs, kam tētis rakstījis? Būs kādu lētāku apmešanās vietu dziesmu svētku pilsētā sameklējis? Droši vien! Tētis jau ir taupīgs naudas lietās, to Īra zin. Paķer vēstules un prom.

Bet es ieveļos gultā pie tētes, atguļos uz spilvena un iečukstu vecajam vīram ausī:

“Bet tu lūdzu pastāsti man, Miegam, kā tur īsti bija ar Mārīti, Mariju, Mēriju, ja?” o

 

 

 

 

 

 

 

Laima Kalniņa

TAD, KAD MIEGS VĒL MEKLĒJA MĀJAS

 

Ko gan darīt Miegam, kad ziemas nakts ir auksta un gara un ļaudis neguļ? Pilsēta, šī nepaklausīgā Lata meita, raugās atpakaļ uz dienu, uz gaismu ar saviem grēcīgajiem, zvīļojošiem uguņiem. Tērpjas tajos, lai ievilinātu, lai aizvilinātu no Miega, no nakts, no miera.

Ļaudis, saindējušies ar nemieru, traucas, riņķo ap vēl indīgākām vietām kā tās, kas tos turēja valgos visu dienu. Indi pret indi, aizdzīt nemieru, kas rāpo dzīslās, dzen prom no klusuma brīža, kad ieskatīties sevī. Bailes ieraudzīt to, kas dzīvo tajā klusumā, kura visdziļākā dziļumā mirgo brīnumspogulis, skaidrais līmenis, kas neprot melot.

Vai tāpēc pilsētas ļaudis bēg no Miega, ka arī viņš var aizslaucīt dienas steidzīgos melus, parādīt to, kam apziņa rūpīgi pārklāj vāku? Sapnī baidīt ar dziļumā, klusumā auklēto?

Es nezinu. Es esmu viens un mazs. Atstāts, pamests Miegs. Pilsētas ielās es neesmu vajadzīgs nevienam. Vai man klīst pa pilsētas ielām meklējot dzērāju, kam noliekt galvu uz bāra letes īslaicīgai snaudai? Nē, Miegs grib dāvāt garu, siltu nakti, pilnu sapņu un atdusas.

Es veļos prom no pilsētas spilgtajām spuldzēm, kas izsmejot mirkšķina man ar savām gaismām. Tās paliek aiz manis, čukstot cita citai zobgalīgus stāstus, kā no viņām bēdzis Miegs, šis lauķis un zemnieks.

Vai priekšpilsētas mazajos namos, kas rindojas viens pie otra šaurākās ielās, kur spuldzes ir laipnākas un žāvādamās gaida rītausmu, kad būs viņu atpūtas brīdis, kad saule, paripojusi uz šo pusi, sūtīs pelēku rītausmu, kam nomainīt spuldžu sardzi, vai tur gaida mani? Ai, nē, arī šeit Miegs nav gaidīts viesis!

Mīksts un pelēks pieveļos pie loga vienai no mazajām mājām. Palūkojos logā. Ai, nē, arī šeit ielavījies nemiers! Sēž kastē ar garām taustekļu ūsām un sien ļaudis savu stāstu valgos. Kam gribēsies kavēties Miega klusajās pasakās, ja tās pārkliedz šī ņirbīgā brašuļa skaļie stāsti?

Man salst no atstātības, no pamestības, no ziemas nakts vientulības. Mans kažoks mirkst sniega saltumā.

Ātri es sev pieaudzēju četras ķepas, mīkstām pēdiņām gan, bet paslēptiem asiem nadziņiem, jo arī Miegam var uznākt dusmas, ja pret viņu izturas tik nelāga. Nu vismaz mans kažoks nevāļājas vairs sniegā. Tagad Miegs var zagties starp priekšpilsētas mājelēm uz maigām, klusām kaķa pēdiņām.

Bet nu, ja man ir kaķa labās pastaliņas, tad man vajag arī kaķa mazās, apaļās galvas ar baltajām ūsām, zaļganām acīm un dzirdīgajām kaķa ausīm. Kad kaķa galva man iegūta, ievelku savā pelēkajā kaķa kažokā tumšākas svītras un pievienoju lepnu kaķa asti, ko paceltu nēsāt, pasauli nicinot. Miegs nu ir kaķis, mazs, pelēksvītrots kaķis, viens saltā ziemas naktī.

Kur tecēt saltā ziemas naktī Miegam ar mīkstām kaķa ķepiņām? Kas ielaidīs Miegu savā istabā, savā guļvietā, kad atnākusi agrā ziemas tumsa? Kas būs tas, kam netiks vērot baigos stāstus, ko žilbina ļaunā televīzora kaste? Nē, pat bērni, mazi un sīki, lūk, tajā istabā sēž, plati ieplēstām acīm Sikspārņvīru vērojot, kas plandās ekrānā.

Otrā mājā – ai, Miegam sāk sāpēt ausis, tik pie nama stūra piegājušam – tajā smiekli virtenēm vien birst no muļķīgās kastes: Ha, ha, hahā! Un cilvēki, visa ģimene, kas sēž tai iepretī, piebalso: Hahā, hihī, hehē! Kā iesmejas kaste, tā šie tai līdz: Hahā, hihī, hehē! Nē, te Miegam nav ko meklēt!

Varbūt šajā mājā, kas stāv mazliet atstatu no citām, kur gaisma atspīd tikai vienā logā? Tā vientule, kas dzīvo šeit, vai tā nevarētu pavērt durvis Miegam? Kam viņai vienai tik ilgi kavēties nomodā? Vai viņa gaida kādu? Ak, kam mūžs jau pāri pusei, vai tādai vairs vērts ko gaidīt? Vai nebūtu prātīgāk atvērt durvis savam pēdējam mīlētājam Miegam?

“Es būšu labs un laipns tev,” es stāstu viņai. “Atver durvis, paglaudi manu kaķa kažociņu, un es pārvērtīšos par to, kas esmu. Kā pasakā ezītis tā es nometīšu savu mānīgo maskas kažociņu un ievelšos tev klēpī mīksts, mazs un pūkains, es darīšu lēnas tavas domas, snaudas pļavā iebrienot, un, nē, nebaidies, es nerādīšu tev nekādas baismīgas ainas, tādas, kādas tu vēroji ļaunajā kastē un kas nu liedz tev pasniegt roku man – tavam Miegam.”

Viņa pieceļas. Vai viņa nāks atvērt durvis Miegam?

Es sastingstu gaidās.

Nē – vilšanās. Sieviete aiziet uz virtuvi ieliet sev krūzītē melnu, Miega nāvētāju dziru.

Es bēgu.

Kāda ļaundare! Tīši viņa grib maitāt Miegu.

Es steidzos, es mūku no šī netīkamā nama, kur neieredz Miegu. Labo, laipno Miegu.

Ļauns ir šis gadsimts, un ļauni ir kļuvuši ļaudis. Kur meklēt cēloni viņu bezmiega naktīm, kas darījušas mani par klaidoni un klīdēju?

Ieliņas ir klusas, klusi ir piemāju dārziņi. Vainīga nav vieta. Nē, nē, vainīga nav vieta. Kluss ir debesu tecētājs mēness, klusi ir vieglie mākoņi, kas atsedz un aizsedz tā seju. Vai šī nebūtu vieta, kur Miegs varētu pasniegties un ievadīt tevi, cilvēk, savā apburtajā sapņu pasaulē? Kas kavē tevi paļauties man? Kādi klīstoši nemiera gari staigā starp zemi un debesīm un satrauc ļaudis? Kādu paslēptu taku šie gari ir atraduši no nemierīgās pilsētas uz klusajām piepilsētas mājām, lai ielēktu tajās un satrauktu un biedētu?

Visos logos atmirdz viņu mirdzošie māņi, stāsti, kas savaldzinājuši šos vientiesīgos ļautiņus, lai neatjēdz, ka laiks slīgt Miega skavās – mīlēt Miegu, kā mīl viņš, nevis darīt tam pāri un raidīt to prom.

Bet, pag, vienā logā nodziest vilinātāji zibšņi, atveras durvis, un kāds vēl pagriezies atpakaļ uz istabu baras:

“Un tu, Īra, tā i nedomā, to kasti atkal ieslēgt. Pašai rīt jācilpo uz darbu, aizmigsi ratus vadīdama, ieskriesi vēl kokā. Kas samaksās to skādi?”

Kāds kaut ko atburkšķ no istabas, bet es to nevaru sadzirdēt.

“Un tos ratus laikam arī neaizslēdzi. Man vienādīgi vien ir jāiet pārbaudīt. Atstāsi vaļā, aizbrauks vēl kāds bosiks tos. Vai nav dzirdēts.”

Arī man Miegam, maza kaķa izskatā, gribas pārbaudīt ratus, vai ir kāds bosiks tajos, vai nav. Uzlecu uz vāka un paraugos iekšpusē, vai tur kāds sēž, vai ne.

Nav jau neviena bosika.

“Nav neviena,” man gribētos pavēstīt vecajam vīram, kas tagad apdomīgi soļo šurp pa celiņu no nama.

Bet es esmu piemirsis, ka tad, kad pieņēmu mazā, pelēksvītrotā kaķa veidu, es ieguvu arī kaķa balsi, un manas domas vairs nesoļo tieši uz cilvēka prātu, bet ietērpjas skaļā kaķa ņaudienā.

“Ņau, nav,” tās pārsteidz mani pašu un liek salēkties vecajam.

“Īra,” viņš iesaucas, “svešs kaķis sēž uz tava truša.”

“Uz mana truša?” Pārsteigts sauciens no nama izskrien reizē ar pajaunu meitieti.

Satrūkstos arī es – trusis? Kur tad ir tas trusis?

“Ka nesaskrāpē trusim purnu,” tā atkal vecais.

Atvainojiet, lūdzu! Kad tad tas būtu atgadījies, ka Miegs kādam trusim būtu saskrāpējis purnu? Es jau saslejos lai iebilstu, vienalga, kaut vai ar kaķa skaļo brēcienu, kad es pamanu vārdu “rabbit,” kas rakstīts uz autiņa. Rabbit – trusis. Tad tā – nedzīvai lietai dzīvnieciņa vārds piešķirts.

Meitiets steidzas šurp. Laikam lai sava truša purnu pārlūkotu. Nu arī man te nav vairāk ko gaidīt. Es palaižu savu kaķa izskatu, lai diedz, kur deguns rāda un kājas nes, Tas nolec no auto un metas prom ap mājas stūri.

“Vei, vei, kur aizskrēja tas kaķis!” Vecais vēl iesaucas, bet es mazs, apaļš un pelēks, neredzams un bez maskas, ritinos uz vaļā atstātajām mājas durvīm.

Šī būs mana māja, Miega māja. Šeit es midzināšu gan meitu, gan viņas veco tēti. Kopā mēs dosimies tālajos Miega ceļos. o