PAR GLEZNOTĀJU DAUMANTU PĒTERI ŠNORI

Gleznotājs, publicists, mākslas kritiķis un pasniedzējs, Daumants Pēteris Šnore (dz. 1939, Rīgā) pats stāsta, ka viens vectēvs, Pēteris Šnore, brauca uz kuģiem, otrs, Eduards Bištēviņš, bija klasicists, un ar kādu kopā sastādīja latviešu – latīņu vārdnīcu. Tēvs nomira 1941. gadā. Bērnība bija nedroša, pat sirreālistiska. Mātei laimējās tikt uz ASV un dabūt vēlamu nodarbošanos. Septiņu gadu vecumā noskatījos, ka kāds skaisti māk uzzīmēt kvēpošus dūmus no skursteņa, ne ar zīmuļa spici, bet ar grafīta maliņu. Tā sajūsminājos, ka nolēmu kļūt par mākslinieku. Pēteris studējis mākslu Pensilvānijas Mākslas akadēmijā (Pennsylvania Academy of Art), ieguvis daiļo mākslu bakalauru (Bachelor of Fine Arts) Sirakūzu Universitātē (Syracuse U.) un daiļo mākslu maģistru Kalifornijas Mākslas koledžā (California College of Arts), kur kļuvis par Daiļo mākslu maģistru (Master of Fine Arts, 1969) Ouklandē (Oakland). Studiju laikā izmēģinājies kļūt par minimālistu, bet vēlāk pārgājis uz godīgu, estētisku, sevi apmierinošu reālismu. Piedalījies ar savām gleznām lielajās žūrētajās izstādēs Ņujorkā, Čikāgā, Filadelfijā, Pitsburgā. Ņujorkas Academy of Design skatē (1990) viņa gleznotā meža ainava iegūst augstāko godalgu kluso dabu un ainavu klasē. No 1990. gada līdz 1999. gadam viņš regulāri publicējis apceres par izstādēm un komentārus par mākslu vienīgajā Filadelfijas mākslas žurnālā Art Matters. Vēlākos gados žurnāls mainījis savu seju un Šnores rakstus, to akadēmisko un estētisko principu dēļ, vairs nav pieņēmis. Mākslinieks pats saka: visu mūžu esmu domājis un drusku arī rakstījis par mākslu, galvenokārt par tās trūkumiem un absurdībām, par nespējīgiem mākslas direktoriem, kuratoriem un pārdevējiem. Savienotajās Valstīs īstas zināšanas nav vajadzīgas. Pats galvenais ir sadzīvošana un otra neaizskāršana.

Daumants Pēteris Šnore ir īsts profesionālis, kas iztiek tikai no savas mākslas. Arī Pētera dzīves biedre ir gleznotāja. Viņa gleznotās ainavas – meži, klusās dabas, pilsētu nomales – ir rūpīgi, nostrādāti, nekomerciāli darbi, kurus iemainīt dolāros nav viegli. Kā pats mākslinieks atzīst, es kā gleznotājs esmu ļoti ierobežots nabadzības dēļ. Varbūt vajadzēja apprecēt Duponta mazmeitu, bet apprecēju ļoti apdāvinātu gleznotāju tai vietā. Lielās mežu gleznas neviens nepērk... pircēji paši nav spējīgi nolemt gleznu vērtību, viņiem jāpaļaujas krāpnieku padomiem. Es strādāju līdz pusnaktij, vai pat diviem no rīta, sešas dienas nedēļā. Acis vēl pārsteidzoši labas, veselība arī liekas laba.. Neesmu atmetis nodomu ko skaistu sasniegt...

Voldemārs Avens

 

PAR GLEZNOTĀJU DAINU DAGNIJU

Trimdā izaugušā, tikai savai mākslai atdevīgā gleznotāja, Daina Dagnija nu jau labu laiku nav trimdiniece, bet ar savu mākslu un savu pasaules uztveri mēģina iesakņoties Rīgas mākslas dzīves augsnē. Tur daudz akmeņu un vēsu plecu, bet Daina ir neatlaidīga un prot ar savu personību un mākslu iegūt arī labus draugus. Viņa vienmēr ticēja likteņa labvēlībai. Dainai ir jau vārds Rīgas mākslinieku zvaigžņājā. Ar Dainas zvaigzni sāk rēķināties, viņa glezno vērienīgi, viņas gleznas ir krāsainas un tās izceļas grupu izstādēs. Mākslinieces īpatnība ir arī lielie gleznu formāti, kas runā iespaidīgi gan uz skatītājiem, gan mākslas kritiķiem. Pat Arsenāls, slavenais mākslas templis, padodas un 2004. gadā sarīko Dainai Dagnijai labi noformētu solo izstādi. Dainas darbus pērk gleznu kolekcionāri, viņas vārdu un izstādes piemin un apraksta visi Rīgas laikraksti. Nav vairs “jākar zobi vadzī”, kā tas kādreiz likās, dzīvojot bagātajā Amerikā, kur no mākslas vien var pārtikt tikai retais. Dainai Rīgā izdots apjomīgs, labas kvalitātes katalogs, kas palīdz iepazīstināt publiku ar mākslinieci, kura, kā visi, gājusi cauri dažādiem gleznošanas stiliem un tēmām. Dainai Dagnijai svarīga izvēlētās tēmas izstrādāšana līdz perfekcijai. Daudzām viņas gleznām svarīgs ir saturs un simbolika. Pie viņas gleznu īpatnībām pieder krāsu spožums, krāsu pretstatu smalkā izvēle, krāsu un kopējā gleznas dizaina skaidrība. Daudzās gleznās dominē dažādo formu un figūru apvilkumi. Krāsas uzklātas plakani, bez sevišķiem faktūras efektiem. Īpaši tas vērojams viņas agrāko laiku figurālajās gleznās, piemēram, slavenajā govju sērijā. Pēdējā laikā Daina pievērsusies abstraktākam gleznošanas stilam un, raugoties viņas izlocīto formu un ripuļu hieroglifos, nāk prātā jūras zemūdens valstība.

Mazāka izmēra mākslas darbi ir viņas izšūdinātās drēbju, mežģīņu, pogu un spīguļu kolāžas, kurās attēlota kāda sieviešu kārtas personība – karaliene, tautumeita vai kāda mistiska, eksotiska sieviete. Dažos darbos var atpazīt pašas mākslinieces sejas pantus. Dainas kolāžu darbus izstāžu apmeklētāji it sevišķi iemīļojuši.

Pēdējā Dainas Dagnijas solo izstāde bija redzama jaunatklātajā Ivonnas Veihertes galerijā Basteja bulvārī. Šajā JG numurā publicētā glezna pieskaitāma viņas gleznu abstraktajam laikmetam.

Voldemārs Avens

 

Gleznotājs un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis.

 

 

SENVĒSTURES UN MŪSDIENU MIJIEDARBE

Vēstule no Rīgas

Rīgas centrs nevar sūdzēties par mākslas galeriju trūkumu. Neraugoties uz to, telpu izstādēm ir allaž trūcis. Viens no pēdējiem mēģinājumiem šīs problēmas risināšanai ir visai oriģināls – galerija „Rīgas Mākslas telpa” (RMT) pazemē zem Rātslaukuma līdzās Rīgas Domei. Pat daudziem zvērinātiem rīdziniekiem, šķērsojot laukumu, nav ne mazākās nojautas par norisēm zem viņu kājām.

Ceļā pa Kungu ielu uz jauno galeriju apskatīt gleznotājas Džemmas Skulmes personālizstādi pie nama nr.3 stūra izkārtais karogs norāda uz galveno ieeju. Otra ieeja ir no Rātslaukuma pasāžas. Nokāpjot pagrabā, apmeklētāju sagaida vizuāls šoks. Pretim blenž neticami plaša telpa ar tik zemiem griestiem, ka garākam cilvēkam ir gandrīz jāpieliecas. Melni nokrāsotie griesti rada drūmu gaisotni un arī apgrūtina iedziļināšanos mākslas darbos, kas visi piestiprināti pie zig-zag secībā izvietotiem paneļiem. Skatītājam iesaku ņemt līdzi palielināmo stiklu vai kabatas spuldzi.

Skulmes personālizstādes izlase ir no diviem cikliem: ”Modelis’’ un ‘’Putnubiedēkļi’’, piedevām daudz laika posmā no 1962. līdz 1975. gadam radītu akvareļu un gleznu. Ekspozīcija šķiet pārāk piebāzta, pārāk raiba, tai trūkst vienotības. Pamatīgāka izsijāšana būtu nākusi tikai par labu. Džemma Skulme un izstādes kuratore, mākslas zinātniece Sarmīte Sīle, liekas, mazliet pārcentušās, upurējot kvalitāti kvantitātei. Ir mazliet komiski, ka RMT vadība mijkrēsli ir mēģinājusi novērst ar logu ilūzijas palīdzību. Apmēram kādus 10 cm no sienām regulārās atstarpēs karājās izgaismoti „logi’’, kurus Skulmes mākslas nepazinējs varētu noturēt par daļu no ekspozīcijas. Iznākot svaigā gaisā maija mēneša žilbinošajā saulē, nejauši nāk prātā Romas katakombas, kur gan gaismas netrūka...

Šķiet, nevajadzēja steigties ar RMT atklāšanu, kamēr viss nav savests kārtībā. Vai varbūt šeit darīšana ar tīšu pazemes loģiku? Tur valda citi dievi... Lai gan RMT vadība padomu nevienam neprasa, iedrošināšos piebilst, ka kļūmes ir novēršamas. Piemēram, griestus varētu nokrāsot baltus, bet pazemes plašo lielo telpu ieteicams sadalīt divās daļās ar koridoru pa vidu un dažādu lielumu izstāžu zālēm abās pusēs. Kaut kas līdzīgs jau noticis ar piedēkļa telpu INTRO gleznotājas Daigas Krūzes pēdējā gada laikā tapušā darbu klāsta ‘’Kontaktpersona’’ eksponēšanai.

Gala secinājums: RMT ir unikāla un neapšaubāmi kļūs ne tikai par mūsu galvaspilsētas, bet visas Latvijas lepnumu, arī par tūrisma objektu. Atliek neparastajam pazemes pasākumam vēlēt labas sekmes.

 

Laimonis Mieriņš
2008.VI