Jaunā Gaita Nr. 254. septembris 2008

 

 

VAI LATVIJA IZVIRZĪSIES MĀKSLAS PASAULES PRIEKŠGALĀ?

 

Laika gaitā, loģiski vai neloģiski, vienmēr kāds jauns isms parādās mākslas pasaules zenītā. Kādu laiku tas vairāk vai mazāk dominē, sevišķi mākslas tirgotāju un muzeju birokrātu aprindās. Ar retiem izņēmumiem apbrīnojami lielam procentam mākslinieku ir tendence ievērot un pievienoties „jaunajai modei.”

Atstāstu no pieredzes: 1960. gada janvārī pārtraucu studijas augsti novērtētā ASV universitātes mākslas fakultātē, kuras pasniedzēji bija otrās paaudzes abstraktā ekspresionisma pūļa dalībnieki. Kad atsāku mācības 1962. gada janvārī, visi pasniedzēji bija pārvērtušies par „popmāksliniekiem.”

Tā arī ASV mākslas mitoloģijā iecienītā 1913. gada Armory Show daudzus labus mākslinieku parāva līdz uz neizprastu modernismu. Tiešām žēl – salīdzinot pirms 1913. gada darinātos darbus ar vēlākajiem – ka viņiem nav bijis pietiekoši spēcīgs mākslas mugurkauls, lai pieturētos pie sava dabiskā, instinktīvā mākslinieciskā ceļa.

Sākot ar 1945. gadu, vislielākā ietekme mākslas ideju formulēšanā, mākslas iestāžu darbībā un atsevišķu mākslinieku izcelšanā bija Ņujorkas mākslas kritiķim Klementam Grīnbergam (Clement Greenberg). Citējot Ņujorkas Modernā mākslas muzeja (Museum of Modern Art) direktoru Alfrēdu Baru (Alfred Barr), mākslinieki vada, muzejs seko līdz. Agrāk šī noteikšana atradās akadēmiķu rokās. Arī tā nebija ideāla sistēma, bet līdzīgi Vinstona Čerčila (Winston Churchill) vārdiem par demokrātiju, tā bija labākā iespējamā sistēma.

2007. gada janvārī divas Ņujorkas vislielākās mākslas galerija izstāda tādus absurdus kā Džona Kerina (John Currin) neiedomājami nespējīgi darinātos pornogrāfijas, portretu un klusās dabas pindzelējumus un Ričarda Ervina (Richard Irwin) neveiksmīgos krāsu plašu kombinējumus.

Birokrātu mākslas ideju formulēšana ir vienmēr sastopama Laikmetīgās mākslas sfērā. 1960. gados mākslinieki mēdza jokot, ka „īstais mākslinieks” esot kurators, kurš ir atbildīgs par izstādes sastāvu. 2007. gadā otrās un trešās paaudzes kuratori augstsirdīgi lepojas ar savām izdarībām, tomēr mākslinieki vairs nesmejas, bet ceļos nometušies pielūdz kuratorus, kuri, neapdāvinātības apgrūtināti, darbojas pēc autokrātijas principa. Talanta trūkuma dēļ viņi nav spējīgi novērtēt darbu kvalitāti un paļaujas vai nu uz kādu ideoloģiju, vai kaprīzi veido savu absurdu vadlīniju. Saprotams, tādiem mākslas darbiem, sevišķi pašlaik modē esošiem gļēviem „biezputras abstraktistiem,” noder riņķu riņķiem absurdie kuratoru „paskaidrojumi,” lai radītu kādu vērtības ilūziju.

Laiks ir pienācis mākslas vēsturei spert nākamo soli, jo Laikmetīgā māksla kā isms mākslas vēsturē vairs nav laikmetīga. Runājot par Laikmetīgo mākslu, lietoju lielos burtus, lai būtu skaidrs, ka runa ir par zināmu ismu, kam ir i sākums, i beigas. Citādi viegli varētu spriest, ka mākslas vērtību noteikšana ir pakļauta kuratoriem uz visiem laikiem. Toties, rakstīts ar mazo „l,” vārds „laikmetīgs” vienkārši apzīmē kādas lietas saskaņu ar piemērotu laika posmu. Visa māksla darināta šodien – bērnu, amatieru utt. ir laikmetīga, bet ne Laikmetīga. Amerikāņu pazīstamajā žurnālā Newsweek mākslas kritiķis Peters Pleidžens (Peter Plagens) lēš, ka starp Ņujorkas apkārtnē dzīvojošiem ļaudīm tikai viens uz katriem divdesmit tūkstošiem nopietni interesējās par moderno mākslu. Iedrošinos apgalvot, ka moderno muzeju apmeklētāji tur ierodas ar tādu pat domu, kā zēns, kas tukšā zirga stallī rakājas pa zirgu mēslu kaudzēm, jo ir pārliecināts, ka tur vajadzētu atrasties kumeļam. No cita skatpunkta, protams, šādi muzeji ir nozīmīgi tūristu pievilcēji lielpilsētas ekonomikas veicināšanai. Ņujorkas Modernās mākslas muzejā strādā astoņi simti darbinieku un to ik gadu apmeklē 1 500 000 „kumeļu meklētāju.”

Pirms birokrāti iekaroja mākslas noteicēju posteņus, ismi mākslā attīstījās pakāpeniski. Tie viens pēc otra dominēja ar savām pozitīvajām parādībām līdz tam laikam, kad 1940. gados Ņujorkā pēc II Pasaules kara abstraktā ekspresionisma kulta pielūdzēji sistemātiski nostājās opozīcijā pret citām tā laikmeta mākslas parādībām. ASV it kā izplatītās tolerances viņiem nebija. Šodienas mākslas birokrāti joprojām seko šiem veciem paraugiem.

20.gs. sākumā, kad daudziem pielipa aizraušanās ar visu „moderno,” arī zināms skaits jauno mākslinieku uzsāka dumpošanos modernisma vārdā. Latviešu mākslinieku piemēri ir maigi, salīdzinot ar tādiem rietumeiropiešiem kā Dišana (Duchamp) un Pikabia (Picabia), kuru mērķis bija sagraut tā laikmeta mākslas vērtībās. Atliek palasīt Rīgas Laikā samērā nesen aprakstīto Dišana pisuāra gājienu un citas ēverģēlības.

Gribētos cerēt, ka Latvija varētu būt paraugs un ierosinātāja pastāvošo mākslas vērtību sistēmas atvietošanai ar kaut ko jēdzīgāku. Rīgas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) simtgades atzīmēšanai 2005. gadā bija iekārtota izstāde „Muzeja laiks,” ko patiešām varēja saukt par Laikmetīgās mākslas izstādi. Tas bija laiks, kad Rīgā lielu uzmanību pievērsa cerībai dibināt Laikmetīgās mākslas muzeju. Ar šo izstādi LNMM kolektīvs pierādīja spēju pārzināt šādu muzeju – izstāde savā ziņā deva Laikmetīgās mākslas vadlīnijas. Jubilejas izstādē vēsturi ignorēt nebūtu bijis pieņemami un samaitāt Laikmetīgo garu ar pedantiskiem eksponātiem arī nebūtu vēlams. Atrisinājums bija patiesi elegants un stilā pietiekoši Laikmetīgs. Interesantie pedantiskie eksponāti bija iekārtoti 42 vienlieluma plātnēs, kas ar eņģītēm bija piestiprinātas ap paprāvu kolonnu. Tādā pašā veidā pie otras tādas kolonnas bija izstādīti agrāko gadu muzeja plakāti. Vispārējais skats bija kā divas milzu sēnes vai divi austrumnieku ticības lūgšanu ruļļi. Kopumā izstādē varēja apskatīt vairāk nekā 200 Laikmetīgus eksponātus. Īpašu uzmanību veltīšu tikai nedaudziem. Piemēram, septiņas zivtiņas ieslodzītas ne īsti dabiski iekārtotā akvārijā. Jāpiebilst, ka pašlaik Modernā mākslā nesmuka apiešanās ar dzīvniekiem ir modē. Tālāk – deviņi centimetri lieli ar baltu diegu iešūti vārdi spilgti sarkanā lentē atklāj 103 vārdu garu Aspazijas dzeju vai dzejas fragmentu. Katrs lentes gals piestiprināts un daļēji apritināts ap savu koka mīklas rulli. Muzeja apciemotājiem iespējams ruļļus pagrozīt un tādējādi izvēlēties, kurus divus Aspazijas dzejas vārdus atstāt speciālai ievērībai. Pilns teksts pieejams latviešu un angļu valodā blakus nostādītā informācijas tabulā. Pie citas sienas – 3x4 metru liels, neskaidrs, tumšs, horizontāli švīkots, it kā televizorā fotogrāfēts attēls ar jautājumu angļu valodā: What’s going on in Latvia? (Kas notiek Latvijā?).

Sevišķi glīti klātā galdā kādi divi duči pusotra centimetra biezas pusdūres lieluma baterijas, kurām ārpuses, parastās informācijas vietā, noklātas ar nofotografētām parakstu detaļām, kas ņemtas no ievērojamāko agrāko laiku latviešu gleznotāju darbiem.

Elegants atrisinājums rasts jautājumam kā „Laikmetināt” sengrieķu skulptūras atdarinājumu. (Pirms II Pasaules kara šādi atdarinājumi skaitījās ļoti svarīgi muzeja eksponāti.) Bronzēts grieķu jaunieša tēls bija novietots milzīga spoguļa priekšā, it kā viņš tur stāvētu un jūsmotu par saviem attīstītajiem muskuļiem...

„Skaistuma klīnika” – izcēlās ar humoristisku pieeju – neliela istabiņa, kurā it kā uz plastiskās operācijas chirurga galda konservatora uzmanībai novietota kāda muzeja īpašumā esoša glezna. Manuprāt, vissvarīgākais eksponāts muzejā video lente ar Helenu Demakovu, mākslas kritiķi, tolaik kultūras ministri, kura sēru aktam piederīgā balsī lasa tuvu pie 40 pasaules mākslas muzeju un tamlīdzīgu iestāžu nosaukumus, tādu muzeju, kuri sekmē Laikmetīgās mākslas novirzienu. Šis eksponāts tika padarīts Laikmetīgāks ar to, ka lasītājai video lentē acis bija izdzēstas, tātad galva bez acīm. Nosaukumu lasīšanu sērā balsī varēja izprast divējādi: meitiņas, t.i., Rīgas, žēlošanos mātei par to, ka visām viņas draudzenēm ir kāda Laikmetīgās mākslas padarīšana, muzejs vai kas tamlīdzīgs, bet viņai nav. Otrs variants: lentē ieskaņotajās mākslas institūcijās kaut kas ir miris. Bet kas? Atbilde: Māksla ir mirusi, mākslas vairs nav...

Vēl viens eksponāts man likās ārkārtīgi saistošs, proti, okupācijas laika cenzūras un autokrātijas piemērs: citāti uz sienas palielinātā drukā, lasāmi no četru metru attāluma, piemēram: No iepriekšējās ekspozīcijas izņemti visi kopā ar vācu fašistiem aizbēgušo mākslinieku darbi, kā arī mūsdienu latviešu mākslinieku izteikti formālistiskie darbi... (citāts no 1946. gada muzeja pārskata). Vai atkal: ... padomju māksla no sava ceļa ir noslaucījusi formālisma trikus un naturālisma nabadzību (Artūrs Lapiņš, 1947). Nedomāju, ka šie vārdi iekļauti izstādē kā mudinājums sekot pievienoties teiktajam, bet ironiju nevar neievērot. Tikpat stingras cenzūras pielietošana ir arī tagad „brīvās pasaules” mākslas birokrātu noteiktajās vadlīnijās, proti, kategoriski neatzīt tādu mākslu, kas bez izmuļķošanas, saduļķošanas, bez iespļaušanas skatītāja prātā, atgādinātu agrāko laiku meistaru sasniegumus. Diemžēl ASV kuratoru pieturēšanās pie cenzūras principa ir nepieciešama viņu nespējības dēļ. Viņi nevērtē kvalitatīvus darbus ne no estētiskā, ne no gleznieciskā, nedz arī no sekmīga reālisma viedokļa. Arī ar pēdējos gados notikušo straujo reālisma glezniecības atdzimšanu kuratori regulāri izgāžas, ieskaitot slaveno mākslas kritiķi Hiltonu Krēmeru (Hilton Kramer). Reiz kāds ASV mākslas muzeja direktors man atklāti teica, ka direktoru salidojumos galvenais sarunu temats ir par milzu grūtībām pieņemt un novērtēt nepazīstamus darbus. Pēc Ņujorkas Vitneja (Whitney) muzeja biennāles (2006) jāsaka, ka mirušās mākslas vietā žūrētāji izraudzījuši šādus atvietotājus a) Troksni, b) Uzbāzību, c) Psicholoģisku traucējumu parādības, d) Cerību kļūt slavenam uz piesolītām 15 minūtēm. Visumā antropoloģiski, ne mākslinieciski interesanta izstāde!

Bet kā lai Latvija sekmē mākslas pasaules attīstības nākamo soli, attālināšanos no novecojušā, nedemokrātiskā Laikmetīgas mākslas isma? Tai būt jāatklāj PostLaikmetīgās mākslas ēra. PostLaikmetīgās mākslas muzejā varētu apbrīnot ne tikai Džeimsa Terela (James Turrel) „johaidi” (angliski the wow factor) Laikmetīgo gaismas ilūzijas darbus, bet arī Antonio Lopez Garsias šajā laikmetā darinātās estētiski aizkustinošās pilsētu panorāmas un interjerus, kā arī labākos ASV gleznotājus (Jeffrey Ripple, Catherine Murphy, Rafael Ferrer, Mel Leipzig, Ann Lofquist, Gibert Lewis, Leon Tadrick, Andrew Wyeth, Ben Kamihira un Balkomb Greene). Pie labākajiem varētu pieskaitīt arī citus (Richard Maury, Jacob Collins etc.).

Latvija visu to varētu īstenot, nodibinot un izveidojot pirmo PostLaikmetīgās mākslas muzeju Rīgā. Mūsu priekšā atklājas iespēja būt pirmiem. Tur varētu eksponēt daudzus Laikmetīgās Mākslas jaunos un arī novecojušos modernismus, kam blakus būtu arī kvalitatīvi labi darbi, kas radušies paša mākslinieka dabiskā instinkta un nevis kāda cita cilvēka diktāta rezultātā. Ar PostLaikmetīgās mākslas apzīmējumu un misiju jaunais muzejs būtu pievilkšanas spēks tūristiem apciemot Rīgu un arī pašapziņas pacēlējs latviešu māksliniekiem un visai tautai.

Daumants Pēteris Šnore