SAVA MŪŽA SĀPES REDZU: DZEJNIECE RŪTA SKUJIŅA
 Rūta Skujiņa 1940. gadā |
Vidrižos, mežsarga ģimenē 1907. gadā dzimusī dzejniece un prozaiķe Rūta Skujiņa (prec. Lāce) beidz pamatskolu Pabažos, kam seko mācības Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā (1925–1928). Pēcāk apmeklē dramatiskos kursus, strādā Strādnieku teātrī par mašīnrakstītāju. Apprecas ar Dailes teātra aktieri Artūru Filipsonu, pēc izšķiršanās – ar rakstnieku un žurnālistu Jūliju Lāci. 1944. gada otrā pusē, pirms PSRS okupācijas spēku atgriešanās Latvijā, dodas bēgļu gaitās, kuras pēc aptuveni piecu gadu nodzīvošanas Fišbachas nometnē turpina ASV, visilgāk Mičiganas štata pilsētiņā Kalamazū (Kalamazoo). Pirmie dzejoļi publicēti žurnālā Domas (1927, 8). Publicēti dzejkrājumi Kuģi (1935), Putni (1947), Viss elpo zem saules (1964), romānu Zvaigžņu bērni (1937) autobiogrāfiskas prozas impresijas Sirds dzīvo no niekiem (1963) un Vējš svaida kaijas (1964; atkārtots izd. 1994), kā arī deviņus dzejoļu krājumus bērniem, kam pievienojas dzejnieces trimdā rakstītās vēstules māsai un draudzenei Latvijā Eju, aizeju, atskatos (2003), dzejoļu izlase Uz Dieva plaukstas (2007) un prozas izlase Kuģi, kas neatgriežas (2007). Rūta Skujiņa beidz savas mūža dienas 1964. gadā meitas Lalitas Muižnieces dzīves vietā Kalamazū. Apbedīta Meža kapos Rīgā kopā ar jaunībā mirušo māsu, dzejnieci Austru Skujiņu, un brāli Arvīdu. Sekojošās publikācijas pamatā ir rakstnieces 100 gadu jubilejā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē (2007.7.VI) nolasīto runu fragmenti. (R.E.) |
Literatūras zinātnieks Viesturs Vecgrāvis:
Domājot par Rūtas Skujiņas simtgades svinībām un par to, ko viņa ir veikusi latviešu literatūrā, es apstājos pie trim pamata punktiem. Viens būtu konkrētais, reālās dzīves vēstījums. Tas sākas ar Vidrižu mežiem un gāršām, kur Rūta Skujiņa piedzimst. Tur viņa iemīļo dabu visā tās dažādībā, ne tikai harmonijā, bet arī disharmonijā, visos tās pārsteigumos, un tai pašā laikā dabu, kas cilvēkam ir ļoti tuva.
Nākamais posms ir meitenes izmisīgā vēlēšanās nokļūt Rīgā. Pirmo reizi būt prom no Vidrižiem un redzēt Rīgu un cik tur ir daudz pārsteigumu – tas viņai ir liels pārdzīvojums. Un vēl viena nianse bērnībā. Rūta Skujiņa ļoti gribēja mācīties. Skolā tai laikā varēja sākt iet no astoņu gadu vecuma, tie bija Pirmā pasaules kara laiki. Rūta Skujiņa vecākiem prasa, lai viņu sūta uz skolu jau agrāk. Vecāki tomēr gadu vēl pagaida un tad meiteni laiž skolā, dodot ļoti zīmīgu novēlējumu: Ja tev dara pāri, tad turies pretī. Tas ir tēva vēlējums, tēva vārdi mazajai Rūtai, un Rūta to saglabā uz visu mūžu.
Skolas gadi ir lielu pārsteigumu, arī lielu prieku gadi. Kad Rūtai Skujiņai ir 19 gadi, 1926. gadā, iznāk maza jauno autoru dzejas grāmatiņa ar zīmīgu nosaukumu 5x5. Šai krājumiņā Rūta Skujiņa debitē savā otrajā vārdā kā Emma Skujiņa.
1920. gados Rūta Skujiņa, līdzīgi kā jaunākā māsa Austra, sāk dzīvot Rīgā. Tas ir atkal liels piedzīvojums un pārsteigums. Rīga, manuprāt, sarado Rūtu ar tā laika latviešu inteliģenci, ar rakstniekiem, māksliniekiem un aktieriem. Viņa ļoti interesējusies arī par teātri un nav pārsteigums, ka viņas pirmais vīrs ir Dailes teātra aktieris Artūrs Filipsons.
1935. gadā iznāk Rūtas Skujiņas dzejoļu krājums Kuģi. Manuprāt, tas latviešu romantiskās dzejas ainavā uzrāda dažas būtiskas nianses, kuras tā laika citiem romantiskajiem dzejniekiem nav tik izteiktas. Visupirms tas ir dabas skatījums, visā tā nemierā un dažādībā. Nākamais krājums Putni (1947) simbolizē romantisko nemieru, romantisko steigu, romantiskā ideāla piedzīvojumu.
Rūtas Skujiņas dzīvē ļoti laimīgs notikums ir iepazīšanās ar rakstnieku un Jaunāko Ziņu žurnālistu Jūliju Lāci. Viņš kļūst un paliek Rūtas Skujiņas mūža lielā mīlestība.
1930. gadu nogalē Rūta Skujiņa produktīvi nodarbojas ar rakstīšanu. Dzejas pantā iznāk bērnu grāmatas ar Margaritas Kovaļevskas ilustrācijām Mārīte, Vasariņa, Strupastīša talcinieki, arī jaunatnei domātie krājumi Bērnības zemē, Mani bērnības draugi, Saulainie gadi. Šķiet ir taisnība tiem kritiķiem, kuri ir vērtējuši, ka šī bērnu literatūra pieder pie labākā, kas tai laukā vispār ir radīts.
Nāk 1940. gads, kas Rūtas Skujiņas dzīvē iecērt smagu, sāpīgu cirtienu. Viņas vīrs Jūlijs Lācis kļūst par jaunās Latvijas ministru. Varbūt, ka gan Rūtai, gan Jūlijam ir ilūzijas par jauno sistēmu, taču šīs ilūzijas jau pēc nepilna gada ir iznīdētas. Iznīdētas sakarā ar Jūlija Lāča arestu un pazudināšanu. Rūta Skujiņa apjauš, ka tā laika izraisītajiem briesmīgiem notikumiem nav nekāda sakara ar to, ko gaidīja latviešu inteliģence.
Vācu okupācijas laiks arī ir samērā smags. Tomēr ir zīmīgi, ka Skujiņa turpina intensīvi strādāt. Kad 1944. gada rudenī Rīgas tuvumā var jau dzirdēt kara dārdus, Rūtai Skujiņai ir skaidrs, ka viņai jādodas prom no dzimtenes. Prozas grāmatā Kuģi, kas neatgriežas Rūta Skujiņa apraksta šo traģisko brīdi, kad viņa ar savām meitām Māru un Lalitu pie rokas dodas prom no Latvijas.
Rūta Skujiņa trimdā raksta ļoti aktīvi un produktīvi. Taču tas vēl nenozīmē neko. Var rakstīt daudz arī jebkurš diletants. Rūtas Skujiņas lielā sāpe ir dzimtenes skumjas, pamestība no dzimtenes. Viss, kas viņai notiek ASV, pat latviešu vidē, viņai asociējas ar dzimteni. Esmu gandrīz pārliecināts, ka mūsu trimdas lirikā Skujiņa ir viena no tiem, kas šo trimdinieka sāpi pauž vispatiesāk, visintensīvāk un dvēseliski ļoti, ļoti dziļi.
Pārlasot jauno prozas izlasi Kuģi, kas neatgriežas, atklāju vienu politisku patiesību, un vispirms tā bija patiesība man pašam. Rūtas Skujiņas trimdā rakstītās esejas, miniatūras, it kā skicējumi – lielā tiesā dvēseliski, emocionāli atgādina mūsu Kārļa Skalbes Mazās piezīmes. Rūtas Skujiņas trimdā rakstītā proza pieder pie labākā, ko emigrācijas literatūra ir devusi. Asociācija ar Skalbi ir ļoti būtiska. Līdzīgi kā Skalbem, Rūtai Skujiņai primārais ir garīgums, dvēseliskums un blakus tam arī savas tautas īpatnību apziņa. Viņai ļoti būtiski ir apjaust, ka tauta trimdā ir izkliedēta, ka jaunā paaudze daļēji novēršas no latvietības, bet, protams, ir arī cilvēki, kuri latvietības karogu tur ļoti augstu.
Rūta Skujiņa vēl piedzīvo impresiju grāmatas Sirds dzīvo no niekiem iznākšanu, bet ne pēdējo dzejoļu krājumu Viss elpo zem saules. Skujiņas rakstniecībā paveiktais izgaismojas visā spožumā, visā dažādībā un visā suģestijā.
Literatūras zinātniece, Letonica redaktore Ieva E. Kalniņa:
Sākšu ar rindām no Rūtas Skujiņas dzejoļa.
Es gaismā iegāju un gaisma mani dala,
Lūk, viļņu galos rotaļājas stari...
Vai neredzat, vai nepazīstat mani?
Uz sūnu tekas divas ēnas mīsies.
Kāds, kura nav, jums acīs ieskatīsies.
Uz vaiga miegā nožūst as’ru pēdas.
Jā, atceros: ir dziļas zemes bēdas.
Es pāri tām.
Bet visam vidū skanu.
Vai nedzirdat, vai nepazīstat mani?
Kopš Atmodas ir pagājuši jau vairāk nekā 17 gadu, un šajā laikā Rūtas Skujiņas atceļš lēnām ir noticis, sācis iet pie lasītājiem. 1990. gadu sākumā mums bija iespēja iepazīties ar Rūtas Skujiņas prozu Vējš svaida kaijas. Bija arī iespēja iepazīties ar 1936. gadā sarakstīto romānu par māsu Austru Zvaigžņu bērni. Ir sarūpētas arī Rūtas Skujiņas vēstules uz dzimteni māsai un draudzenei – Eju, aizeju, atskatos. Un šogad pie lasītājiem ceļu sākušas divas Rūtas Skujiņas izlases – dzejoļu un prozas.
Rakstot par Rūtu Skujiņu, jāsaka, man tas bija pārdomu laiks un zināmā mērā tas bija diezgan sāpīgi. Kā ūdens lāse var atspoguļot jūru vai okeānu, tā arī viena cilvēka, vienas latvietes dzīves gājums var atklāt visas mūsu tautas vēstures gaitu, jo patiesībā Skujiņas mūžā ir noticis gandrīz viss, kas ar mūsu tautu ir pagājušā gadsimtā noticis. Tur ir bijušas milzīgas alkas izrauties no lauku sētas, mācīties, tur ir bijis zināms kreisums, vēlēšanās, lai vienlīdzība valdītu starp cilvēkiem. Tur ir bijusi arī liela vēlēšanās piepildīt šo ideālu, cerēt, ka tas notiks 1940.,1941. gadā, un tikpat ļoti sāpīga vilšanās un dziļš ievainojums uz visu mūžu. Par šo kļūdu, drīzāk jāsaka, par šo pieredzi, dzejniece arī ļoti dārgi un sāpīgi ir samaksājusi.
Nonākot trimdā, viņas darbos ļoti ir sajūtamas ilgas, vēlēšanās atgriezties mājās. Varbūt it sevišķi manai paaudzei ir grūti izprast šo trimdas situāciju, bet, lasot Rūtas Skujiņas darbus, es to ļoti tieši sajutu. Cik ārkārtīgi bezcerīgas var būt šīs ilgas, cik ļoti dziļas un cik ļoti neiespējamas.
Bet Rūta Skujiņa drīz pēc savas nāves 1964. gadā atgriezās Latvijā. Viņa tika apglabāta Meža kapos. Un tad, turpat 30 gadus, nebija tikpat kā nekādu iespēju lasīt viņas darbus. Tagad šis parāds ir tā kā nolīdzināts un mums ir ļoti liels paldies jāsaka Rūtas Skujiņas meitām Lalitai un Mārai.
Valodniece un folkloriste Lalita Muižniece:
Amerikā iebraucām 1950. gadā, kad jaunie un spēcīgie pa lielākai tiesai jau bija izceļojuši. Pēc pusmūža sievietes ar diviem apgādājamiem bērniem liela pieprasījuma nebija. Nonācām Betlēmē, Pensilvānijā. Ar virējas darbu mūsu mātei negāja viegli. Tas ir – ar pašu darbu viņa tika labi galā, grūtāk bija ar kundzi. Abām – kundzei un virējai – bija līdzīgs temperaments, bet laimīgā kārtā arī aptveršana, ka šķiršanās nāks abām par labu. Nākamā darba vieta bija Īstonā, zēnu korporācijas kopmītnē. No turienes uz Kalamazū pie latviešiem, kur priekšā draugi no Fišbachas. Un darbs šūšanas fabrikā. Pēc gada ceļš uz Ņujorku, kur dzīvoja māsa un sarunāts darbs birojā. Ņujorkā sašķobījās veselība, un 1953. gadā Rūta Skujiņa atgriezās Kalamazū, kur dzīves ritmi mierīgāki, gaiss svaigāks, draugu dārzi pieejamāki. Daļas laika darbs birojā, vasarā ogu laukos un tad negaidīta Kalamazū Fonda ikmēneša stipendija rakstīšanai. Stipendija nebija liela, bet Skujiņa, pieradusi izdzīvot ar mazumu, cik atļāva veselība, nodevās rakstīšanai. Jau Betlēmes posmā viņa sāka rakstīt impresijas par ikdienas dzīvi, notikumiem, cilvēkiem, ko nākamos 13 gadus publicēja Helmārs Rudzītis savā jaunās zemes laikrakstā Laiks. Tās sakopotas grāmatā Sirds dzīvo no niekiem (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1963), un visi, ieskaitot autori un izdevēju, bija pārsteigti par grāmatas lielo rezonanci. Grāmata iznāca vairākos iespiedumos. Tikko iznākušajā prozas krājumā Kuģi, kas neatgriežas lasāmas gandrīz visas Sirds dzīvo no niekiem impresijas.
Amerikas gados lielāko tiesu darbu Rūta Skujiņa publicēja laikrakstā Laiks, Londonas Avīze un Laika Mēnešraksts, nedaudz žurnālos Tilts, Jaunā Gaita, Mazputniņš un citur.
Kad apprecējos ar Valdi Muižnieku, pēc gada nodzīvošanas Čikāgā, 1959. gada pavasarī atgriezāmies Kalamazū un nodzīvojām kopā ar mammīti līdz viņas mūža beigām. 1960. gadā iepirkām māju Kaiju ceļā, kur pēc ilgiem gadiem Rūta tika atkal pie sava stūrīša, pie būdiņas, kā viņa un visi citi sauca mazo zaļo mājiņu dārza vidū. 1959. gadā dzimušais mazdēls Zintis šajos gados bija viņas labākais draugs. Pārtecējis pāri pagalmam, Zintis klauvēja pie būdiņas durvīm ar priecīgu saucienu: Memmīt, tavs puisītis nāk! Aiz būdiņas bija plašs dārzs, kur Rūta bāza zemē, kā pati mēdza teikt, no draugu dārziem atvestus stādus, spraudekļus, sēja sēklas. Bija gan puķu dobes, gan sakņu dārzs, gan ogulāji un vītolkoks. Šajos gados atsākās intensīvāka dzejoļu rakstīšana, arī filozofiskāka pieeja dzīvei, kas atspoguļojās dzejoļos. Dzejoļi veltīti arī mazdēlam Zintim un gadu jaunākai māsiņai Sarmai.
Diemžēl slimība nelikās mierā. Pēc operācijām tā atslāba, tad atkal atgriezās. Dzejoļos atbalsojās nāves tuvuma nojautas vai pat zināšana. Dzīves pēdējā gadā Rūta sarakstīja jau pieminēto atmiņu grāmatu Vējš svaida kaijas. Jaužot, ka slimība neatlaidīsies, pēdējās nodaļas tika sarakstītas steigā. Tomēr pašu grāmatas iznākšanu Rūta nesagaidīja, vienīgi vāka zīmējumu. Pēc nāves iznāca arī pēdējais dzejoļu krājums Viss elpo zem saules, kas tagad iekļauts izlasē Uz Dieva plaukstas.
No šīs pasaules Rūta Skujiņa atvadījās dzestrā, bet saulainā 1964. gada 16. aprīļa rītā. Pirms tam viņa bija paspējusi sakārtot savus manuskriptus, saraksti, pataupot tikai pa atsevišķai vēstulei no draugiem, radiem, bija uzrakstījusi atvadu vēstuli ar norādījumiem, kā izvadīt, ko nodziedāt.
Neraudiet un nesērojiet. Es aizeju ar gaismu un ticību sirdī, ka “vienmēr un vienmēr mēs satiksimies citās pasaulēs”, viņa tajā rakstīja 1964. gada martā.
Publiciste Māra Celle:
Rūta Skujiņa bija liela smējēja. Kavējoties atmiņās, viņa mācēja saskatīt komisko arī nopietnās, pat traģiskās situācijās. Kad pie viņas ciemos atbrauca māsa Herta Zāmuēle no Ņujorkas, man atmiņā, ka laiks pagāja vienos smieklos. Hertai patika iekārtoties „ķēķītī” un tur, pie galda, ar kafijas krūzi vai liķierīti un cigareti, palikt tikpat kā visu dienu.
Rūta bija laba stāstītāja. It sevišķi viņai patika atstāstīt kaut ko tādu, kas nobeidzas ar lielu joku. Kad stāstījums tuvojās beigām, viņai pašai jau sāka nākt smiekli. Viņas smiekli bija tik lipīgi un aizrautīgi, ka arī klausītāji sāka smieties. Un tad iznāca, ka visi smejas viens par otra smiekliem, vēl nedzirdējuši stāsta beigas.
Cik daudz no šīs smiešanās Rūtai bija fronte jeb plīvurs, kas viņu pasargāja no bēdām, ko viņai bija nācies pārdzīvot, nezinām. Zīmīgs tomēr ir šāds viņas dzejolis:
Cik tu gaiši proti smiet,
Vai tev bēdas garām iet?
–
Nē, es tikai savu smeldziremdinu ar smieklu veldzi.
Tad, kad dienas gaisma dziest,
manās krūtīs tumsa briest.
Acis tad ar delnām sedzu,
sava mūža sāpes redzu.
Dzīve mācījusi ir,
kā tās lapas jāaizšķir,
kur ik burts kā liesmas dzēlums,
kur ik rinda moku kvēlums.
Rakstus šos tev nelasīt...
