LIELISKS LITERĀRĀS DZĪVES UZZIŅAS AVOTS

Inguna Daukste-Silasproģe. Latviešu literārā dzīve un literatūra ASV un Kanādā 1950–1965. Rīgā: Valters un Rapa, 2007. 800 lpp.

1963. gadā dibināto Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu piešķir, lai apliecinātu un izteiktu „brīvā pasaulē”, tagad diasporā, dzīvojošo latviešu pateicību tiem izciliem zinātnes, nacionāli-politiskiem, sabiedriskiem un mākslas darbiniekiem, kuru sniegtās paliekamās vērtības stiprinājušas latvisko atziņu un neatlaidību (Latvju Enciklopēdija. 3. sēj. 1987:388). Ja tā, tad to ir noteikti pelnījusi 1997. gadā par filoloģijas zinātņu doktori kļuvusī Inguna Daukste-Silasproģe – uzņēmīgā pēckara latviešu politisko bēgļu rakstniecības pētniece un dokumentētāja. Par dažādiem turpat pusgadsimtu ilgstošās latviešu Rietumu trimdas literatūras aspektiem literatūrzinātniece devusi nozīmīgu ieguldījumu ne vienā vien rakstā Latvijas un Ārlatvijas periodiskos izdevumos, vēsturiski precīzajā nodaļā „Vācu un latviešu trimdas literatūra” [skat. JG246(2006):16], kas ievietota grāmatā Vācu literatūra un Latvija, 1890–1945 (Zinātne, 2005), grāmatā Latviešu literārā dzīve un literatūra bēgļu gados Vācijā, 1944–1950 (Zinātne, 2002), kam pamatā autores Latvijas Universitātes disertācija, un tās ietilpīgajā, šajās lappusēs aplūkojamā pētījumā par latviešu rakstniecību ASV un Kanādā (1950–1965). Visi minētie literatūrvēstures sējumi izdoti LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu, pie kam pēdējais saņēmis atbalstu arī no ārlatviešu organizācijām – PBLA un ALA’s kultūras fondiem, „Tilta”, Edgara Sūnas piemiņas fonda un LaRAs (Latviešu rakstnieku apvienības).

Aplūkotais 15 gadu laika posms, kā teikts ievadā, iesākas ar savdabīgu robežšķirtni (trimdā bieži vien dēvētu par Lielo izklīšanu) starp bijušo dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā un jauno, ilgi gaidīto cilvēka cienīgu dzīvi (7. lpp.), vairākumam nonākot Ziemeļamerikā, labai daļai Austrālijā, bet atlikumam paliekot turpat Vācijā vai citur Eiropā. Par cilvēka cienīgu dzīvi nometnēs, protams, grūti runāt, bet vārdkopa ilgi gaidīto, kā autore pati viscaur savā darbā demonstrē, neatbalso krievu otrreizējās okupācijas priekšvakarā dzimteni atstājušo un grāmatā bagātīgi citēto rakstnieku, dzejnieku, kritiķu domas un jūtas. Visi lika savas cerības uz drīzu atgriešanos.

Strīdīgs varētu būt jautājums arī par 1965. gadu kā robežšķirtni, jo bagātīga, intensīva un daudzveidīga trimdas kultūras dzīve ar preses izdevumiem, grāmatu izdošanu un rakstnieku sarīkojumiem turpinās vēl krietnu laika sprīdi pēc tam. Vadoties pēc filoloģijas doktora Jura Rozīša Displaced Literature: Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile (Stockholm University, 2006; skat. JG250:64–65), no 1965. gadā trimdā publicēto 11 oriģinālromānu autoriem astoņi mīt ASV vai Kanādā. Tikpat labi aplūkoto posmu varētu noslēgt ar 1970. gadu, kad no tāda paša skaita iznākušo romānu autoriem deviņi dzīvo „aiz lielā dīķa”, vai pat ar 1988. gadu, kad neviens vienīgs no 11 izdoto romānu autoriem nedzīvo ārpus abām Ziemeļamerikas valstīm. (Skaitlī 11 nav nekādas mistikas vai iepriekš izplānota gadskārtēja romānu skaita klajā laišana, tikai sagadīšanās.)

Trimdas literatūras kontekstā mākslīga ir arī rakstnieku šķirošana pēc zemēm, kurās tie atrod patvērumu, jo inteliģences garīgi dzīvākā, t.i., lasošā daļa nepievērš gandrīz nekādu vērību viena vai otra prozaiķa, dzejnieka vai dramaturga ģeogrāfiskai atrašanās vietai. Ne grāmatizdošanu, nedz arī izplatīšanu neierobežo teritoriāli faktori – aši vien jaunizdevumi tiek recenzēti laikrakstos Latvija (Vācijā), Londonas Avīze, Latvju Vārds (Stokholmā), Austrālijas Latvietis, Laiks (Ņujorkā), Latvija Amerikā (Toronto), arī žurnālos un rakstu krājumos, tostarp JG, Ceļa Zīmēs, LaRAs Lapā, un bieži vien dažādos mazāka apjoma izdevumos, t.s. „mazajā presē”. Interesenti jaunizdevumus var pasūtināt pa pastu un nav ilgi jāgaida arī uz to parādīšanos trimdas „pagastu” grāmatu galdos Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā, neatkarīgi no autoru mītnes zemēm – vienalga, vai tā ir Benita Veisberga un Gunars Saliņš (ASV), Velta Toma un Aina Zemdega (Kanādā), Andrejs Gunars Irbe un Veronika Strēlerte (Zviedrijā), Pāvils Klāns (Dānijā), Guntis Zariņš un Gunars Janovskis (Anglijā), Jānis Jaunsudrabiņš un Pēteris Ērmanis (Vācijā), Ilona Leimane un Andrejs Pablo Mierkalns (Francijā), Jānis Sarma un Aleksandrs Zariņš (Austrālijā). Jāņem arī vērā, ka dažs labs rakstnieks laika gaitā pārceļas no vienas valsts uz otru – Dzintars Sodums, Ivars Lindbergs, Richards Rīdzinieks (Ervīns Grīns), Astrīde Ivaska u.c. Lai gūtu visaptverošu trimdas rakstniecības skatījumu, Ingunai Daukstei-Silasproģei būtu jāturpina tādā pat garā aprakstīt trimdas rakstniecības laiku un kolorītu ASV un Kanādā no 1960. gadu vidus līdz Robežšķirtnei ar lielo R aptuveni ceturtdaļgadsimtu vēlāk, līdz Latvijas brīves atjaunošanai, un literatūrpētnieciski ievirzītus maģistrantus un doktorandus jāmudina savos kursa darbos, diplomdarbos un disertācijās pievērsties trimdas literārās dzīves un literatūras apcerēšanai Austrālijā, Anglijā, Dānijā un Zviedrijā. Piemēram, nav grūti domās priekšstatīt visnotaļ saistošu, pārdomu rosinošu, bieži arī uzjautrinošu, uz publicētiem tekstiem un vēl dzīvi palikušo atmiņām balstītu, sulīgiem raksturiem apdzīvotu literāri kultūrvēsturisku pārskatu par karaļzemi Zviedriju – pēc nometņu likvidēšanas Rietumvācijā, šķiet, nekur citur vienuviet neatrodas tik liels skaits gaišu, spēcīgu, intelektuāli spraigu personību kā Stokholmā un tās piepilsētās (arī Upsalā un Lundā), kur vairākus gadu desmitus uz nebēdu mutuļo mūsu kultūras dzīve un radošās potences.

Ievadnodaļā Daukste-Silasproģe nepārprotami deklarē, uz ko grāmatā likts galvenais akcents – nevis piedāvāt lasītājiem izvērstu tālaika literāro tekstu analīzi, bet gan restaurēt norādītos 15 gadus, sniedzot ieskatu rakstnieku ikdienā, autoru attiecībās ar saviem kolēģiem, dažādu literāru sarīkojumu norisēs, preses izdevumu daudzveidībā un grāmatniecības attīstībā, vienlaikus atklājot rakstnieku izjūtas un pārdzīvojumus svešumā ar atlasītiem citātiem no viņu tolaik sacerētiem darbiem, atmiņu stāstījumiem un vēstulēm. To autore īsteno ar uzviju. Var droši apgalvot, ka literatūras – un ne tikai trimdas – pētniekiem, analizētājiem un interpretētājiem nākotnē abas mozaīkveidīgās grāmatas būs zelta vērts būvmateriāls. Turklāt, trimdas rakstniecības un kultūras vēstures interesentiem viņas darbs iesakāms ne tikai kā vērtīga rokasgrāmata, bet arī kā raiti sacerēta, valdzinoša lasāmviela. Tādēļ šoreiz nekādā ziņā nav iespējams pievienoties Rimandam Ceplim, vienam no spējīgākiem un asākajiem mūsdienu literatūrkritiķiem, kura visai kodīgajā uzskatā (skat. Diena 2007.16.IV) šāda veida monogrāfijas akadēmisko struktūru nostūros (..) spēcina stereotipu par filologu kāro faktu vākšanu un nespēju tos likt lietā, lai secinātu. Daukstes-Silasproģes darbam pietrūkstot kaut minimālas zinātniskuma piegaršas, literatūras žanru un tekstu analīzes. Grāmatai pievienotā bibliogrāfija esot daudz lietojamāka par nebeidzamo citātu gūzmu un šļupstiem par aprakstīto laika posmu un tur dzīvojošo rakstnieku veikumu.

Nevienam nav noslēpums, ka katra veiksmīga pētnieciska darba pamatā vispirms ir bibliogrāfija, tad faktu vākšana un sarakstu sistematizēšana, veidošana, kam seko vairāk vai mazāk izvērsti secinājumi. Tādus dod arī autore, gan, kā jau minēts, nepretendējot ne uz literatūrkritiski izvērstu mākslinieciskās izteiksmes iztirzājumu, nedz arī uz manevrēšanu pa kultūrtēlu psiches labirintiem vai ieniršanu trimdas dzejas visdziļākajos slāņos. Bez tam viedi ļaudis iesaka jebkuru grāmatu vērtēt par tur iekļautajiem materiāliem, nevis par to, kā tur nav.

Desmit nodaļās autore aplūko rakstnieku ierašanos Kanādā un ASV, viņu ikdienu starp darbu un jaunradi, jaunās zemes pirmos iespaidus viņu dzejrindās, īsprozā un romānos, rakstnieku sarīkojumus, preses izdevumus, grāmatu apgādu veiksmes un neveiksmes u.c. Izklāstītajā materiālā orientēties palīdz bagātīgs atsauču klāsts, personu rādītājs un veseli 12 pielikumi, sastādīti pēc žanriskā un chronoloģiskā principa – rakstnieku sarīkojumi un to dalībnieki, literatūras izdevumi un to apgādi, rakstnieki, dzejnieki, literāro darbu vērtētāji un apskatnieki utt. Zinātniskā teksta spēļu noteikumos iekļaujas arī Annas Bokalderes kopsavilkums angļu valodā.

Ne tikai sākumgados literāti jeb „garīgie” (kā saka Anšlavs Eglītis) turpina dzīvot starp šķitumu un īstenību, citējot dzejnieci Rūtu Skujiņu, kaut kur starp debesīm un zemi (..) savā sapņu Latvijā (30) un, līdzīgi Valentīnam Pelēcim visai skeptiski vērojot jauno vidi: ... aizslīd pilsētas, ietinušās melnu dūmu vēmekļos, zem kuriem kā glodas un krāsainas odzes aizlokās automašīnu rindas. Tā ir [amerikāņu] dzīves vajadzība un sakne. Bet aiz pilsētām atveras klajumi, kur viss liekas nepabeigts un samocīts. (..) Ne zemes mīlestības, ne sējēja priekam, ne paaudžu svētumam, tikai tirgum! (..) Viņu senči te ieradušies, baiļu, kaislību un mantkārības vajāti, un šīs trīs lietas viņu bērnus vajā vēl šodien! Vienīgi debesis un lielie ezeri ir palikuši tādi, kādus tos radījis Dievs (33). Un Ingrīda Vīksna raksta no Kanādas Jānim Veselim: šī zeme man ir galīgi vienaldzīga, dzīvoju savā ģimenē, ar grāmatām un laikrakstiem un ne mūžam nevarētu un arī negribētu šeit „iedzīvoties” – ceru taču, ka nemaldīgi reiz brauksim mājās. Ja nebūtu šīs ticības, neko nevarētu arī uzrakstīt (95).

Daukste-Silasproģe pareizi norāda, ka dažādi kultūras sarīkojumi, rakstnieku dienas, dzejas rīti un pēcpusdienas svešumā kļūst par nopietnu latviskās identitātes un latviešu rakstniecības manifestāciju (136), jo, kā izsakās Jonass Miesnieks, ja apklusīs mūsu rakstnieku balsis, ja apklusīs dziesmas mūsu dziesmu svētkos, ja nebūs, kas skandē mūsu dzejas darbus teātrī, apklusīs svešumā arī latviešu valoda (132). Kad rakstnieku dienās Bostonā 1952. gada sākumā Ēriks Raisters vēlas referēt par literatūras sniegumu iepriekšējā gadā, viņam nākas konstatēt, ka pietrūkst laika tā izvērtēšanai, jo iznākuši veseli 17 jauni romāni, daudzas noveļu, stāstu un dzeju grāmatas. Ātrumā rakstnieks sagatavo un nolasa klausītājiem vēsturisku skatījumu par rakstnieku parādēm Latvijā un trimdā (140).

Zīmīga un būtiska vieta atvēlēta dzejniekiem un rakstniekiem, kuri „ierakstās” latviešu trimdas rakstniecībā 50. gadu vidū un pulcējas ap Jauno Gaitu, kas kļūst par pārkontinentālu „garīgu” jaunās literātu paaudzes sasaukšanās un satikšanās vietu (392), arī par ilglaicīgāko trimdas literāro izdevumu. Šeit piebilde: faktiski par otru ilglaicīgāko literāro periodisko izdevumu visā latviešu rakstniecības vēsturē, tūdaļ aiz mēnešraksta Karogs, kas sāk iznākt pirmajā krievu okupācijas gadā. (Pirmos gadu desmitus domas par Karoga „garīgumu” jeb intelektuālitāti gan var dalīties.) Kaut arī autore min, ka, sakarā ar jaunās un vidējās paaudzes literātu atšķirīgo pasaules redzējumu, dzīves uzskatiem, vērtībām, arī attiecībām pret tradīcijām un pagātni, žurnāls ne reizi vien nonācis sabiedrības uzmanības krustugunīs, ne visai zinošs, bet tajā pat laikā zinātkārs lasītājs droši vien vēlēsies uzzināt kaut ko vairāk par šīm kaislībām jeb „šūmēšanos” JG vēsturē, īpaši „gāganu kara” gados (skat. Letonica nr.15, 2007:169–210). JG aplūkota nepilnās 20 lappusēs, bet maldinoši un kļūmīgi preses izdevumu nodaļas apakšnodaļā „Izdevumi bērniem, jauniešiem un jaunajai paaudzei”, ko var attiecināt tikai uz pašiem pirmajiem gadiem, kad žurnāls raksturots kā „jauno autoru izdevums”, un arī tikai nosacīti, par ko liecina pirmajos numuros publicēto autoru (Zinaīdas Lazdas, Veltas Tomas, Ulža Ģērmaņa, Veltas Sniķeres, Valža Krāslavieša, Dzintara Soduma, Roberta Mūka, Mudītes Austriņas, Ainas Zemdegas, Gunara Saliņa un Andreja Irbes) dzimšanas gadi – no 1902. līdz 1924. gadam. Pat jaunākie no minētajiem tolaik bija jau trīsdesmitgadnieki. Sākot ar 1960. gada pirmo numuru, JG „oficiāli” kļūst par „rakstu krājumu Latvijas nākotnei, kultūrai un brīvai domai.” Tad vēl žurnālu sarakstā (689) pēc JG galveno redaktoru vārdiem – Valters Nollendorfs, Aivars Ruņģis, Laimonis Zandbergs, Rolfs Ekmanis – piekabināta mīklaina vārdkopa: vēlākos gados vēl citi. Līdz šim citu nav bijis.

Nozīmīga vieta atvēlēta dzejas un prozas debijas grāmatām, kur Daukste-Silasproģe pārdomātās vārdkopās, cita vidū, saskata griezīgi dominējošas notis, kas neļauj ieslīgt mietpilsoņa pašapmierinātībā. Valža Krāslavieša liriku viņa raksturo kā skarbu, tiešu un nesaudzīgu izteiksmē – dzejniekam rūgtums un mieles rodas, vērojot tagadni un tagadējo latviešu dzīvi svešumā, kur daudz ārišķību (maskas, karnevāls), bet aizvien mazāk jēgas un ideālu (425). Ainas Kraujietes dzeju caurstrāvo dabas pilnbrieds un sievietes dzīve, nāves un iznīcības apjausma, vientulība un laikmetīgu motīvu mozaīkas. Tomēr visvairāk dzejniecei patīk dzīvi kā spožus sapņus skatīt, viņa cer, ka „rīta tukšajā logā dzeltenu rozi iesviedīs saule”. Un tikpat īss un kodolīgs ir Ainas Zemdegas dzeju iekrāsojums – tur iezīmējas divpasaulība, divdzīvošana, divas pasaules un realitātes (..) daudz krāsu, noskaņu un dabas ainu. (..) Kaut dzejniece dodas ielās, pastaigās gar debesskrāpju mugurām, avēnijām, kafejnīcām, dzertuvēm, arī Ņujorkā var sēņot, gar Hudzonas upi var iet gluži kā Dundagas mežos. Ritai Gālei spēcīgs ir dzejiskais sakņojums dzimtajā zemē – šis sakņojums, ko dzejniece rod tautas senatnē un dainās, dod spēku svešumā, tas „ietin villainē” (443). Jānis Krēsliņš vēro un iepazīst savā dziļākā būtībā Ņujorkas debesskrāpjus, (..) paliekot rūjienietis, un, kā jau redzīgs vērotājs, nespēj vienaldzīgi noraudzīties, pamana un ierauga latviešu sabiedrības dažādās sejas, ir klāt Dziesmu svētkos, tikšanās reizēs un pasmīn par ārišķībām un divdabību (442). Tajā pat laikā Valentīnam Pelēcim raksturīga neremdināma smeldze un iztukšotības sajūta:

... Ai, bāliņi, baltie,

mazgāti smalkmaņu ziepēm,

teiciet brīvības tirgoņu slavu!

Nav bēda nekāda,

ja sirdis apaug ar piepēm,

tik mēles glabājiet glodas,

ko zin – kurā dienā

jaunas ūtrupes pasaulē būs,

tad varēsit atkal diženi solīt

uz pēcmaksu lētu

par glābējiem sevi – Latvijai, jūs!

Līdzīgas noskaņas vērojamas trimdas „jaunajā prozā”. Nevar nepievienoties autores uzskatam, ka 60. gados ienākušās prozaiķu paaudzes izcilākie pārstāvji ir ASV mītošās Ilze Šķipsna un Benita Veisberga, arī „kanādietis” Tālivaldis Ķiķauka. Vienlaikus autore apzinās, ka jaunā proza nepavisam nav iedomājama bez „zviedriem” Andreja Irbes un Richarda Rīdzinieka un „angļa” Gunta Zariņa. Viņi un vēl daži citi mainījuši vēstījuma stilu, pasaules redzējumu, viņi saasināja vientulības, atsvešinātības tēmu, aktualizēja tieši jaunākās paaudzes nespēju „sarast”ar svešo pasauli (650). Precīzs ir Daukstes-Silasproģes raksturojums par Šķipsnas darbiem – viņas vēstījumā „es”un „tu” galvenokārt dzīvo katrs savā pasaulē, tie gan uz brīdi satiekas, bet ne jau tāpēc, lai paliktu kopā. Viņas cilvēki ir vientuļi, kas ir laikmeta zīme (..) [un viņas] stāstu pasaule mudināja lasītāju iedziļināties savā apziņā, savas esmes subjektīvajā pasaulē, kur reālā pasaule saplūda ar nereālo, ar sapni, arī samulsinot lasītāju (654). Šajā sakarībā labi izvēlēts ir Jura Silenieka teiktais Jaunajā Gaitā (nr. 95, 1973): Šī trimdas rakstnieku paaudze izjūt trimdu ne vairs kā norobežotu politisku problēmu, bet gan kā cilvēces liktenību, un tā spējusi visdabiskāk saliedēt nacionālo ar vispārcilvēcīgo. Modernais cilvēks, patapinot Kamī [Camus] metaforu, ir trimdinieks pats savā karaļvalstī, kur viss, kas aicina uz dzīvi, apliecina arī tās absurdumu (649).

Vēl dažas blakus piezīmes. Viena no teksta kaitēm ir pārāk uzkrītošā atkārtošanās. Piemēram, 647. lpp. autore min, ka prozā paaudžu nomaiņas process bija gausāks, un piecas rindiņas zemāk: jauno prozas autoru ienākšana notika gausāk. Tajā pat lpp.: sevi pieteica jauni vārdi – Benita Veisberga, Guntis Zariņš, Andrejs Irbe. Gandrīz identisks teikums parādās atkal 698. lpp. Un pārāk bieži bez lielas sinonīmu meklēšanas minēts, ka rakstnieki bijuši izklīdināti dažādās pasaules malās vai viena kontinenta dažādās pusēs, kur tie fiksējuši sajūtas par mājām un svešumu, par mīlestību un vientulību, par ikdienas darbu, kas paņem spēkus un nogurdina, utt., utjpr. Bet tie ir pieciešami sīkumi, no kuriem šādā savveida izdevumā varbūt nav viegli izvairīties, kaut arī profesionāls rakstu slīpētājs to droši vien būtu veicis. Un pēdīgi – pārsteigums šo rindiņu rakstītājam: autorei, šķiet, nav bijusi pieejama trimdas laiku „bibliogrāfiju bibliogrāfija”, proti, Prof. Dr. Benjamiņa Jēgera titāniskais piecsējumu darbs Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija / Bibliography of Latvian Publications Outside Latvia, 1940–1991, ko laiž klajā Daugavas apgāds Stokholmā (pēdējo sējumu Rīgā), un kas nešaubīgi ir viens no galvenajiem avotiem pētījumiem par latviešu garīgo enerģiju Rietumu trimdā.

Dr. Ingūnai Daukstei-Silasproģei jāizsaka pateicība (īpaši nākotnes zinātnieku un pētnieku vārdā) par viņas literāri kulturoloģisko pārskatu par attiecībām starp laikmetu un mūsu trimdas rakstniecību, par vienkopus savāktajiem vērtīgajiem izpētes materiāliem, kas atklāj savdabīgas šķautnes, tematiskus lokus, sava laika pulsu, idejas un noskaņas. Sējuma vērtību palielina fotogrāfiju, literāru publicējumu vāku un atsevišķu iespiestu materiālu reprodukcijas.

Rolfs Ekmanis

Recenzents ir emeritēts literatūras profesors (Arizona State University), LZA ārzemju loceklis un JG redaktors.