ES TEVI TURPINU
Ieva Čaklā. bet – debesīs iesiets mezgls. Rīga: AS „Lauku Avīze”, 2008. 240 lpp.
|
Foto: Rolfs Ekmanis |
Māris Čaklais laikabiedru redzējumā – šādu grāmatu dzejnieka dzīvesbiedre Ieva Čaklā sarūpēja pirms vairākiem gadiem, tās vākos sapulcējot 69 autoru prozas tekstus un dzejoļus.
Literatūras pašapziņas, kultūras nepārtrauktības uzturēšanu spēkā Māris Čaklais vienmēr uzskatījis par svarīgu un nepieciešamu priekšnoteikumu dabiskai kultūras asinsritei. Šādi atmiņu, atceru un apceru krājumi arī ir viena no literatūras pašapziņas zīmēm – daudzo rakstītāju vārdos satvertais mirklis paliek kultūrvēsturē kā unikāls kopportrets, nenokavēts un patiesībā arī neatkārtojams kultūrvides liecinājums.
Lai cik atsaucīgi būtu rakstītāji, atmiņu krājumi – kaut plašā autoru loka dēļ – netop viegli. Bet vieglumu Ieva Čaklā laikam gan nekad nav meklējusi. Ne agrāk, ne tagad. Arī tad ne, kad juta nepieciešamību laikabiedru redzējumiem pievienot savējo
– grāmatu, debesīs iesietu mezglu, ko uzrakstīt varēja tikai viņa – dzejnieka dzīves 24 gadu līdzgaitniece, dzejnieka dzīves līdzdzīvotāja, līdzdarītāja.bet – debesīs iesiets mezgls, protams, ir mīlestības grāmata, mīlestības, cieņas un pašcieņas grāmata, ko rakstījusi mācekle vienā no Latvijas labākajām literārajām meistardarbnīcām (pašas autores vārdiem runājot).
Vien nedaudz atkāpjoties tālākā pagātnē, Ieva Čaklā pamatos stāsta par Māra dzīves pēdējo posmu, par kopīgi nodzīvotajiem vairāk nekā diviem gadu desmitiem. Šie gadi ir pārpilni ar dzeju, tā ir klātesošs, pašsaprotams lielums, autore tai pieskaras tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs viņas stāstījumam par cilvēku, dzejnieku. (Pēc ...iesietā mezgla izlasīšanas neatstāj doma – kāda pavērtos Māra Čaklā dzejas pasaule, ja kādā grāmatā visu uzmanību tai atvēlētu Ievas Čaklās sirds un prāts...)
Grāmatas gadi ir Māra Čaklā enerģijas izvirduma gadi. Te ir televīzijas literārā raidījuma Burtnieks (1985
–1986) veidošana un vadīšana, atdodot skatītājiem aizliegtus un pusaizliegtus vārdus (Aleksandru Pelēci, Jāni Medeni u.c.). Laikraksta Literatūra un Māksla redakcijas vadīšana (1987–1991), kad Māra Čaklā redaktora uzdrīkstēšanās, arī diplomāta spējas ļauj iet notikumiem pa priekšu, vēsturiskā lauzuma laikā laikrakstam iegūstot milzīgu lasītāju atsaucību un auditoriju. Te ir no Māras Zālītes pārņemtā Latvijā vienīgā literārā žurnāla Karogs vadība (2000–2003), augstu prasīgumu izvirzot publicējamajai literatūrai un redakcijas cilvēkiem. Redaktora darba stila liecinieki ir viņa rakstītie „memorandi” kolēģiem. Šādu un līdzīgu materiālu – Māra Čaklā piezīmju, uzmetumu, plānu – citējumi papildu stiprina grāmatas dokumentālo pamatu, tās literatūrvēsturisko nozīmi.Šajos gados tapušas tādas grāmatas kā Im Ka (1998) par komponistu Imantu Kalniņu, Gaismas kungs jeb Sāga par Gunaru Birkertu (2002), Izaicinājums: pirmā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (2003). Izaicinājuma atvēršanas svētkos 2003. 17.XI bija dzejnieka pēdējā publiskā uzstāšanās. Par 17. novembri Ieva Čaklā raksta: Kad Māris bija atslēdzis dzīvokļa durvis un ielaidis mani ar ziedu klēpjiem, dzirdēju viņu nosakām: „Tas nu ir padarīts”.
Manuprāt, šis bija arī Māra izaicinājums. Pirmkārt, pēc visām nebūšanām un likteņa piespēlētajām peripetijām pabeigt šo grāmatu. Otrkārt, piedzīvot šīs grāmatas iznākšanu. Gribu vien piebilst – šī nu bija grāmata, kuru viņš tiešām gribēja rakstīt, un, ja būtu bijis tā, kā nebija, tā būtu pavisam citādāka.
Bet iepriekšējā – 2002. gadā ir Herdera balvas saņemšana, un līdzās humorpilnajam un kolorītajam Vīnes piedzīvojumu aprakstam Ieva Čaklā nevar atturēties, nenocitējusi par laureātu Māri Čaklo teikto: Viņš pieder pie tiem dzejniekiem, kas nozīmīgi ietekmējuši un veidojuši savas dzimtenes apziņu un garīgo seju, Latvijas dzeju atkal vēršot pasaulnozīmīgu.
Ir daudziem citiem darbiem, cilvēkiem, kultūras norisēm, gaišiem un dramatiski tumšiem brīžiem piepildīts laiks, dzīvs Ievas Čaklās izjūtās, dzīvs viņas vārdos „..iesietā mezglā”.
...Ievas Čaklās stāsts par dzejnieku ir pārsteidzoši dabisks, dzīvs, pat dokumentāls (dialogus vien varētu pamācīties prozas rakstnieki). Smalkjūtība, kas nelaķē un neglaimo, bet padara tekstu absolūti uzticamu – tā man šķiet šīs grāmatas lielākā vērtība, tā raksta Gundega Repše laikraksta Diena pielikumā Kultūras Diena (2008. 18.I).
Knuts Skujenieks uz jautājumu: Kur slēpjas šīs grāmatas šarms? atbild: Tā ir dziļi ētiska, cilvēcīgi silta. (..) Tā ir vitāla gan ar savu traģiku, gan arī ar ironiju un humoru. Tas ir rets dzīves un, kā tagad izrādās, arī literārs talants. (..) Visriskantākās situācijas tiek pieminētas ar izcilu taktu un gaumi. Un vēl – ar pašcieņu un sevis apzināšanos. („Vēl viens mezgls.” Kultūras Forums, 2008.1./8.II).
Mīlestība un cieņa pret mīļotā cilvēka darbu – tās šajā grāmatā ir absolūtas vērtības. Un tieši tādēļ, ka absolūtas, ir risks tās sastindzināt. Bet tas nenotiek
– Ievu Čaklo „glābj” tiešums, vitalitāte, asprātīgums, ironija, stipra „zelta griezuma” izjūta, to varētu saukt arī par apbrīnojamu stila izjūtu. Nevis padomju vai postpadomju pašcenzora klātbūtne, kas koriģē sakāmo, bet dabas dota vai, teiksim, „vienā no Latvijas labākajām literārajām meistardarbnīcām” izkopta spēja just vārdu, detaļas jēgu, kontekstu, robežas. Izcila takts un gaume, smalkjūtība, ko piesauc Gundega Repše un Knuts Skujenieks, veido grāmatas īpašo stilu, intonācijas pievilcību. (Šīs īpašības, man šķiet, būtu vērtība jebkuros laikos. Jo vairāk tās izceļamas un uzsveramas mūsdienās, kad publiskajā telpā tik uzstājīgi plūst sekluma un banalitāšu straumes.)Māris Čaklais esot sacījis, ka no kolēģiem viņš atvērtos tikai Gundegai Repšei un Albertam Belam, bet visticamāk, ka par viņu vajadzēšot rakstīt Ievai pašai.
Ieva Čaklā to ir izdarījusi. Talantīgas mācekles cienīgi.
Būtisks papildinājums Māra Čaklā portretam ir grāmatas beigās pievienotie dzejnieka dzīves un darba dati, plaša bibliogrāfija un fotogrāfijas.
Ildze Kronta
Literatūrzinātniece Ildze Kronta ir rakstu krājumu Gadi-Darbi-Personības (1986) un Darbi-Personības-Viedokļi (2003) autore. Literatūrkritiskas apceres Karogā, Kritikas gadagrāmatā, Jaunajā Gaitā u.c. Sastāda Ojāra Vācieša piemiņas grāmatu (1984), Visums. Sirds un tāpat...Grāmata par Ojāru Vācieti (1993), sacer komentārus Vācieša Kopotu rakstu 9. (2001) un 10. (2003) sējumiem. Detalizētāka informācija par Ildzi Krontu JG240:54–56.
