RAKSTNIECES REFLEKSIJAS
Nora Ikstena. Sīlis spoguļstiklā. Rīgā: Dienas Grāmata, 2006. 136 lpp.
Noras
Ikstenas jaunākā grāmata satur rakstus, intervijas un pārdomas par Latviju,
Eiropu un par pasauli vispār. Raksti vispirms parādījās laikrakstā Diena.
Uz grāmatas apvalka tie dēvēti par esejām.
Kā ārzemju latvietei, kas priecājas par Elīnas Garančas kompaktdiskiem Stokholmas mūzikas veikalu visredzamākās vietās un cenšas izsekot uzskatiem Dienas blogos internetā, refleksijas rakstnieces jaunajā grāmatā palīdz orientēties, saprast, novietot jeb, kā Ikstena brīžiem saka, pozicionēt. Grāmata ir bagāta. Minēšu nedaudzas tēmas, kas mani sevišķi rosinājušas.
Raksti iedalīti četrās nodaļās: Esība. Mājas. Pasaule. Cilvēki. Pirmajā nodaļā dominē starptautiski rakstnieku saieti, tikšanās ar kolēģiem un literatūra. Nodaļā ”Mājas” rakstniece atrodas Latvijā. Kāda ir manas valsts vīzija? – rakstniece jautājumam seko Ojāra Celles vārdi: Dzīvošana izvērsīsies vismaz divos līmeņos. (..) Varbūt līmeņu būs vairāk nekā divi, savs latviskais, eiropeiskais un globālais (53). Un Knuta Skujinieka vārdi: viss grūtums vēl tikai priekšā (41).
Māras Zālītes sāpīgā seja (44), vīrs, kas pārmeklē miskastes, bet nes arī egļu zarus adventes vakarā (47) – viss tas ir daļa no Ikstenas latviskās ikdienas. Betona siena starp latviešu rakstnieci un skolniekiem krievu skolā (67). Bet ne visa saskarsme ar krieviem ir negatīva. Daži rakstnieces stāsti ir meistarīgi. Kurls krievs ar gaišu, gudru seju, braucamā krēslā paralizētām kājām, lūdz palīdzību, jo netiek līdz trolejbusam. Mugurā viņam armijas šinelis, kas atgādina I Pasaules kara krievu karavīru uniformu. Rakstniece ar viņu sazinājas rakstiski. Krīt slapjš sniegs. Tikai trešais taksists ir gatavs palīdzēt. Rakstniece samaksā par taksometru. Vecītis raud. Nav jau tā, ka esam pēkšņi šeit nolikti un pirms mums nekas nav bijis. Viss nāk līdz. Tā veidojas kultūra, kurā dzīvojam – vēlāk intervijā saka lībiešu etnoloģe Bille. Dzīvojam (..) lidotājs ar eņģeļa seju lielpilsētā, kuras ielās viņš bija izstūmies. (..) Pārtapis kultūrā. Tas ir īstenībā. Tā veidojas īstenība, kurā dzīvojam. (..) Es tomēr vēl meklēju to vecīti. Ja kāds viņu ir redzējis vai saticis, lūdzu atsaucieties (62).
Dramatiska ar asarām, dziesmām un tuvību ir ciemošanās sieviešu cietumā. Runājot gan krievu, gan latviešu valodā (70).
Katrs, kurš bijis Latvijā, zina, ka bieži tur iznāk piedzīvot sevišķi gaišus brīžus. Tādu tur mēdz būt vairāk nekā, piemēram, Zviedrijā, kur gādība un labestība ietverta likumos, noteikumos un birokrātijā, kas saskaņo labklājības procesus. Latvijā labestība nereti izceļas tieši uz trūcības fona. Baznīckungi ir aprobežoti, bet kristīgu mīlestību rāda latviešu kukažiņa. Viņa ir Latvijas lepnums. Ada zeķes mīļajiem, kam ziemā varētu salt kājas. Viņa cep vai visai apkārtnei. Kāda nu kuram tā vajadzība – vienam dzimšanas, citam vārda diena, vienam kāzas, citam bēres, vienam kristības, citam pilngadība. (..) Viņai pašai visa kā gana (74). Dānijas vēstniecei birst asaras par mazas meitiņas noadītiem puscimdiņiem kurlmēmo skolā, svinot Hansa Kristiana Andersena jubileju. Viņa ir visdziļākā iekšējā siltuma skarta (76). Zviedrijā retāk redzēt tādu dāsnumu. Taču jāatceras, ka sadarbību ar Baltijas valstīm, piemēram, sociālā sfērā zviedru valsts balstījusi ar savas tautas nodokļiem. Tie pārstāv reglamentētu solidaritāti un devību.
Nodaļa ”Mājas” beidzas ar gleznainiem Latvijas dabas aprakstiem: ”Karsts rīts pamazām kāpj pār kāpu. (..) Ir ne diena, ne nakts, bet debesīs brīnišķīgi sudrabaina pelēka gaisma (..) no debesīm krīt tāds kā mākonis vai tomēr zvaigznes gabals? (..) zvaigzne krīt, zeme nogrīļojas. (..) Šorīt debesis ir bezgalīgas (79
–81)Gandrīz visās nodaļās parādās refleksijas par sievietes lomu sabiedrībā. Šajā sakarībā sevišķi kritiski autore vērtē gan luterāņu, gan katoļu baznīcas konservatīvos pārstāvjus Latvijā. Ikstenas interesi saista traģiskas rakstnieču dzīves – Silvijas Plātas, Virdžinijas Vulfas, Airisas Mērdokas. Taču, izlasot rindas par Aspazijas ikdienas nastām un it kā upura lomu Kastaņolā, gribas veldzēties Fēliksa Cielēna grāmatā Laikmetu maiņā (Memento. Rīga,1997), kur tieši vīrieši – grāmatas autors, Skalbe un Rainis – cildina Aspazijas talantu un personību veidā, kāds reti veltīts kādai latviešu rakstniecei (56
–57).Ikstena, manuprāt, varētu būt goda pilsone tai Lielākajā dzimtenē, kas tēlota Raiņa dzejoļu krājumā Tie kas neaizmirst (Jānis Rainis. Raksti. 7.sēj. Västerĺs: Ziemeļblāzma,1953:202).
Nodaļā „Pasaule“ atkal dominē ārzemju iespaidi un domas par Latviju un latvisko identitāti. Nodaļā „Cilvēki“ aprakstīti vai intervēti oriģināli, radoši ļaudis ar sarežģītu izcelsmi un dzīves gaitu. Starp tiem ir Dzintars Sodums. Nav iemesla šaubīties, ka no aizsaules dzejnieka saklausītie Skaidrītes Sodumas vārdi: Nečīksti, raksti, lai man ir ko lasīt, nav sveši arī Norai Ikstenai.
Aina Siksna
Skat. Ainas Siksnas īpašu vērību ieguvušo rakstu „Sēras un radošas domas“ JG250(2007):20–26.
