POLITIĶIEM UN PĒDDZIŅIEM PA PĒDĀM
Ainārs Zelčs. Virves dejotāji. Rīgā: Zvaigzne ABC, 2007. 212. lpp.
Šodienas detektīvromāna formas ir visai izplūdušas. Pats žanrs ir
sazarojies dažādos paveidos. Arī Zelča jaunākais opus vairāk lec acīs
kā svētbilžu grāvējs (vai varbūt krimiķa parodija) nekā priekštecības
ticības apliecinātājs. Zelčs pats jau arī ir ievingrinājies dažādos
nenostabilizētos žanros, piemēram, aculiecinieku aprakstos par vēsturiskiem
notikumiem, kas nav notikuši, bet kādi tie varētu būt bijuši, ja šīs
pasaules gaitas būtu iegrozījušās maķenīt savādāk. Tradicionāli
kriminālromāns iesākas ar noziegumu, kam seko vainīgā meklēšana, tā atrašana
un nozieguma atklāšana. Visā visumā Zelčs seko priekšgājējiem pa pēdām,
vietām iezīmējot svaigus piegājienus pēddzīšanai.
Zelča krimiķa darbība rit kādā vārdā nenosauktā provinces pilsētā, kur ļaudis dzīvo itin apmierināti ar savu provinciālismu un maz kāro sacensties ar lielpilsētniekiem, pat jūtas apmierināti, ka viņi nav padoti mirāžām, kuras vajā bieži lielpilsētas censoņus. Mazpilsētniekiem nav arī vairs jādzenā pagātnes rēgi, viņi dzīvo hic et nunc. Padomju laikus viņi vairs neatceras kā kādu smagu pagātnes lāstu, tik laiku pa laikam viņi viens otram atgādina, ka mēs tagad dzīvojam demokrātijā, kas ir privilēģija un prasa lielāku pašapziņu un pilsonisku apzinību. Stāstījums, pa lielākai daļai pirmā personā, iesākas ar tādu kā prologu. Stāstītājs, kurš nozvēr nekad neiekrist slepkavu cilpās, kas vēlāk notiek ar dažām stāstījuma personām, ir visai nodarbināts – viņš ir gan stāstījuma komentētājs, gan arī vērotājs un līdzdalībnieks notikumos. Prologā minētas divas izcilas pilsētiņas personības: Graudiņš, kurš, pa laikam saukāts „vecā lapsa,” jau labi iedzīvojies pilsētas padomes varas vīra lomā, un naudīgais Balzers, kurš kāro pēc politiskas ietekmes. Stāstītājs pats nosolās neiesaistīties politiskā zaņķī, kas ievelk ikvienu dedzīgāku „kalnā kāpēju.” Lasītājs droši vien jautās, vai šāda cieša apņemšanās jau nevēsta par sakāvi tam, kurš sevi iedomājas nepadotu cilvēka vājībām.
Satriecoši notikumi ātri vien pārtrauc panaivo monologu. Pilsētu pārskrien ziņa, ka iecienītais dakteris Zariņš, sava veida savādnieks, kaut arī lietpratis savā nozarē, ir pakāries. Uztraucošā ziņa izraisa debates par iemesliem un vienlaikus ir iemesls aizdomām, ka pirmie skaidrojumi varētu būt nepatiesi vai nepilnīgi. Līdzīgas aizdomas rada citi tādā pat nāvē miruši iedzīvotāji – tie atrasti pakārušies vai varbūt pakārti. Notikumu ne pārāk uzticamais stāstītājs un pierakstītājs Elmārs Grīns, grāmatvedis kādā kokapstrādes firmā, parasti ir ļoti aizņemts savā darbā un ārpus darba. Bet atvaļinājuma laiks ļauj viņam nodoties aizrautīgām pēddziņa dēkām. Kā jau tas piestāv krimiķos, dažkārt viņš mitoloģizē savu stāstījumu. Grīns ir arī nesen ievēlēts pilsētas padomē ar ne visai drošu mandātu, kas, protams, uzliek vēl lielāku pienākumu būt savu līdzpilsoņu uzticības cienīgam. Grīns mēģina būt neitrāls un apzinīgs, taču reizēm notikumos ierauts, izkrīt no savas soģa/vērotāja lomas un nāk klajā ar saviem neaicinātiem spriedumiem. Jaunievēlētais padomnieks labi apzinās savu nedrošo situāciju, jo ievēlēts ar nepārliecinošu balsu vairākumu. Politiskā dzīve pilsētas padomē ir kā šacha spēle – spēlētāji cenšas ar negaidītu uzbrukumu nocelt neaizsargātos bandiniekus, lai labāk pietiktu pie karaļa gāšanas. Grīnam jābūt visai piesardzīgam, jo daudzi kāro viņa privilēģēto vietu. Baltie sāk un uzvar – pa laikam ieskanas kā leitmotīvs, kā uzmudinātājs sauciens, ko Grīns dzird no sava drauga un padomdevēja Ratkovska, tīri laba šachista un tāda kā mecenāta politikas jomā. Šo konfliktu, kaut ne pārāk izgaismotu stāstījumā, tālāk samezglo padomnieka personīgās dzīves sarežģījumi. Grīnam pēddziņa gaitās palīgā nāk pārāk vēlami notikumu vērotāji, kuriem Šerloks Holms ir pēddzinis par excellence, piemēram, Albertiņš – centīgais, prātvēderīgais brīvprātīgais Holms, Grīna sava veida bruņu nesējs Sančo Pansa, komisks, taču ar savu gudrību, kas reizēm izsauc ievērību un cienību. Albertiņš māk nolasīt manas domas, un Grīnam adjutants ir ļoti vajadzīgs, jo sarežģījumu netrūkst.
Grīns skaitās laimīgs jaunprecētais, taču izrādās, ka medus mēnesis ātri kļuvis parūgtens. Viņa pagātnes afēriņas nav īsteni aizmirstas un, kā jau tas „mačo” kultūrā pienākās, pilsētas padomniekam ne vienmēr izdodas palikt uzticīgam savai jaunpielaulātajai, kura savukārt pamet ģimenes pavardu un aiziet „uz citām trepēm spēlēties,” turklāt ne jau Grīna politisko draugu pulkā – daļēji, lai demonstrētu savu nepadotību. Mīlestībai še ir vairāki varianti, ieskaitot pagaidmīlēšanos aiz dusmām vai ieraduma. Grīns ir samērā nepiedzīvojis jaunlaulātais, un viņa vecpuiša ierašas pa laikam saduras ar viņa precētā pienākumiem pret jauno sievu. Mīla un mīlēšanās ārpus kārtas neizsauc daudz vainas apziņas padomniekā. Sieva savukārt noskaitusies, ka viņas laulības dzīve neatbilst īsteni pie altāra solītam. Grīns, ja gadās pa ceļam – un liktenis jau bieži ir labvēlīgs laulību pārkāpējam – piestāj pie savas sendienu draudzenes. Ir arī citas izpriecas, ar kurām var sameklēt pagaidjēgu dzīvei.
Dažādi citi tematiski pavedieni ir ieausti mazpilsētas politiskās dzīves un (ne)sadzīves panorāmā, kur iezīmējas izteiksmīgi iekrāsoti tipi – politiķi jeb politikāņi – arī viņu vērotāji, kuri it bieži dublē kā pēddziņi, pa lielākai daļai komiski sev piešķirto lomu pildīšanā. Blakus šiem drūmiem iekrāsojumiem lasītājs atradīs visai dzīvu, svaigu humoru un daudz ironijas gan situāciju izklāstā, gan stāstījuma stilā. Priekšzīmīgs krimiķis.
Juris Silenieks
