GŪTENBERGS VAIMANĀ VAI SMĪN?

Imants Ronis. VII Lielvalsts. Latviešu preses biedrības trimdā vēsture. Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas un Latviešu preses biedrības Vācijā izdevums, 2007. 342 lpp.

Jāņa Ezergaiļa ievadvārdus citējot, jau ļoti sen pasaules presi dēvē par septīto lielvalsti. Lai šī lielvalsts varētu pastāvēt, tai nepieciešama vadība, savi ļaudis, kas to piepildītu: rakstnieki, filozofi, domātāji... Parasti tiek uzskatīts, ka iespiestā vārda daudzums un tonis nosaka katras tautas kultūras līmeni – tā Jānis Ezergailis grāmatas ievadā. Katrai valstij, un it sevišķi lielvalstij, ir nepieciešami vēsturnieki, kuri apdzied vadītāju panākumus un varenību. Šī vēstures grāmata atšķiras no citiem sējumiem, kas nosaukti par vēstures tekstiem, varbūt tāpēc, ka tās sagatavošanā piedalījušies daudzi, pa reizei, bet ne vienmēr, ar atšķirīgām ideoloģiskām novirzēm un nosliecēm. Nav vienveidības arī attiecībā uz stilu vai metodiku. Taču viens tematisks pavediens vijas cauri tekstam. Proti, brīvas preses sadzīvošana ar valdniekiem vienmēr bijusi problemātiska, īpaši iekārtās, kas sevi uzskata par absolūto autoritāti visās lietās, tostarp pār pavalstnieku garu un dvēseli. Rietumu trimdas jeb „dīpīšu” (Displaced Persons) gadus mūsu teātŗa korifejs Viktors Hausmanis reiz nosaucis par teiksmaino laiku, kas var arī izklausīties mazliet paradoksāli, pat apvainojoši, bet ne jau gluži nepamatoti. Tiesa, neviens badā nenomira un nevienu spaidu darbos nedzina, bet teiksmju bija samērā maz.

Rietumvācijas okupācijas varas – angļi un amerikāņi – visā visumā bija pieļāvīgas un daudz nemaisījās dīpīšu nometņu kulturālā dzīvē (ja par dzīvi to varēja saukt, kā dažreiz aizrādīts). (Padomju Savienība savā impērijā, protams, nepieļautu neko tādu, ko varētu dēvēt par septīto lielvalsti, un franču zonā nebija vērā ņemamas preses aktivitātes.) Kamēr nometņu komandantus it bieži aicināja piedalīties trimdinieku svētku sarīkojumos, prese viņiem palika neiepazīta, ja neņem vērā dažbrīd pieprasītos paskaidrojumus viņiem saprotamā valodā. Ideoloģiski nekādas īpašas nebrīvības nebija. Padomju Latvijas oficiālais orgāns Cīņa šo brīvību aprakstīja izteikti partijas ortodoksijas garā: Plutokratu un buržuju nodibinātā preses biedrība Lībekā sarīkoja vēl neredzētu plītēšanu, uzdzīvošanu un izdzīvošanu (30. lpp.). Apstākļi DP nometnēs nebija vienveidīgi. Tas attiecas arī uz preses brīvību. Pēc Vācijas bēgļu nometņu atstāšanas un nonākšanas citās valstīs, prese bija spiesta ievērot attiecīgās zemes ierašas un tradīcijas – piemēram, tolaik ASV – All the News That’s Fit to Print (kā lasāms laikrakstā The New York Times), protams, ņemot vērā minimālas sadzīves, arī valodas, pieklājības normas. Šāds sauklis mazliet mulsināja latviešus, kam Ulmaņa laikos necenzēta prese bija kaut kas neparasts.

Aplūkojamā izdevumā dažādība ir liela – no gandrīz filozofiskiem prātojumiem un vispārinājumiem par trimdas apstākļiem līdz kasiera ziņojumam par finansiālām grūtībām iekasēt biedru naudu. Kasieri vienmēr ar nepacietību gaidīja bieži ienesīgās un arī trimdas apstākļos elegantās preses balles. Ideoloģiskām debatēm pievērsta minimāla uzmanība līdz brīdim, kad kļuva iespējams apmeklēt okupēto Latviju un LPB bija spiesta deklarēt savu nostāju pret tiem, kuri atteicās pievienoties oficiālajam uzskatam, ka sakari ar okupēto zemi ir nevēlami. Debates uzbangoja sakarā ar populāro, bet neortodoksālo patrioti Veltu Tomu, kura, ignorēdama trimdas vadītāju nolikumus, viesojās okupētajā Latvijā. Ideoloģiski polarizētajā Gūtenberga draudzē kopsaucēju atrast bija grūti.

No VII Lielvalsts, kas nemēģina tēlot soģa lomu, uzzinām daudz par trimdas presi un tās problēmām. Lasītāju skaits gadu ritējumā ir sarucis, vairākas LPB kopas un to publikācijas likvidētas. Nāk prātā Svena Birkerta ne pārāk sen publicētās kritiskās apceres par mūsdienu kultūru, tostarp eseja “Gūtenberga vaimanas”, kur autors ar bažīgu skatu vēro rakstītam vārdam draudošo nākotni, kad TV, internets un citi plašsaziņas līdzekļi aizvietos grāmatu. Šīs baigās nojautas vēl nav pilnīgi apstiprinājušās, taču ir zināms, ka iespiestā vārda lasītāju skaits sarūk – laikā no 2000. līdz 2006. gadam par apmēram 7%. Bet līdzās šiem pesimistiem ir arī ticīgie, kas nepakļaujas Gūtenberga vaimanām un ir pārliecināti, ka Gūtenbergs tikai pasmīn par tiem, kuŗu uzskatā iespiestais vārds pieder pagātnei.

Juris Silenieks

Recenzents ir emeritēts franču literatūras profesors (Carnegie-Mellon U.), LZA šrzemju loceklis un JG redaktors.