Kā Vonnegūts klavierspēli apguva
Kurts Vonnegūts. Mehāniskās klavieres. Rīgā: Tapals, 2008. 360
lpp. No angļu val. tulk. Māra Rūmniece.
Kurta
Vonnegūta pirmais publicētais romāns Mehāniskās klavieres (Player
Piano, 1952) Latvijā iznāk kā viens no pēdējiem latvisko tulkojumu
piedzīvojušajiem 20.gs. ironiskā klasiķa gara darbiem. Gan jau šis nelielais
paradokss Vonnegūtam neizraisītu īpašu izbrīnu, jo kā nekā visu savu kodīgo
un neatkārtojamo daiļradi viņš būvēja no lielākiem un mazākiem paradoksiem.
Izdevēji, lasītāji, lielāka un mazāka kalibra kritiķi jau pusgadsimtu cenšas
šos darbus ieslodzīt kāda noteikta paveida, žanra vai vismaz literāra
virziena krātiņā, tomēr tas neparko negrib izdoties – atkal un atkal no
gludajām normatīvu sieniņām izspraucas kāds nepakļāvīgs tausteklis, kāds
ūsas gals vai visbiežāk gluži vienkārši roka, kas visai pasaulei, sākot ar
kritiķiem, rāda plaši pazīstamo trīs pirkstu kombināciju.
Centienus tapt iesprostotam normatīvos piedzīvoja jau Mehāniskās klavieres, ko centās iedabūt tiklab zinātniskās fantastikas, kā antiutopijas rāmjos. Ar pirmo paveidu Klavierēm tik vien kopsakara, ka darbība norisinās tālā nākotnē, kad visa planēta piedzīvojusi visai ievērojamas sociālās izmaiņas, no otras puses – tikai nieka 56 gadus pēc romāna publicēšanas liela daļa tajā aprakstītā ir piepildījies ar to baiso pravietiskumu, kas nereti raksturīgs tieši zinātniskās fantastikas autoriem. Savukārt antiutopija – žanrs, kas pasaules literatūrā kļuva īpaši aktuāls pēc II Pasaules kara, kad utopija cilvēku prātos bija sašķīdusi nesasmeļamos putekļos, Vonnegūta romānam piederas tikai tiktāl, cik par antiutopiju var nosaukt sacerējumu, kurā drūmas nolemtības kapu zvanu vietā gandrīz petardiski dzirksteļo šerpais un visai melnīgsnējais Vonnegūta humors.
Romāna pamatjēgu atklāj jau tā nosaukums – mechāniskās klavieres, viens no agrīnākajiem veidiem, kādos technoloģijas aizstāj cilvēka darbu – proti, programmējams mūzikas automāts, kas spēj atskaņot melodijas bez pianista. Romāns apraksta nākotnes sabiedrību Amerikas Savienotajās Valstīs, kas sasniegusi tādus technoloģiju attīstības augstumus, ka pilnīgi nevajadzīgs kļuvis ne tikai līdz šim neaizstājamais cilvēka roku darbs, bet arī elementārie „papīra” darbi un domāšanas procesi. Sabiedrība krasi sašķēlusies divās daļās, kas praktiski nesatiekas (te ideju Vonnegūts, iespējams, aizguvis no fantastikas klasiķa Herberta Velsa Laika mašīnas nākotnes vīzijām) – elites, proti, augstākās vadības un techniķiem, kas spēj konstruēt arvien jaunas un jaunas mašīnas – un tiem, kuru darbu visa šī technikas gūzma padarījusi nevajadzīgu un kuru dzīves līdz ar to tiek no pasaules „nepieciešamību saraksta” svītrotas. Tomēr šai nevajadzīgo daļā briest gluži sociālistisks dumpis, ko galvenokārt atspoguļo viena cilvēka pārvērtības
– doktors Pauls Protejs no liela technoloģiju uzņēmuma vadītāja mesiāniskas pašatklāsmes ceļā kļūst par ikonoklastisku dumpinieku.Līdzīgi visiem Vonnegūta romāniem Mehāniskās klavieres ir lasāms no vairākiem aspektiem vienlaikus – kā ironija par sava laika progresīvo Ameriku, kā brīdinājums no nekontrolētas zinātnes attīstības, Frankenšteina monstra, kas beidzot iznīcina savu radītāju, kā apcerējums par zinātnes ētiku (cik žēl, ka autors nenodzīvoja tik ilgi, lai pagūtu radīt savu versiju, piemēram, ar cilvēka klonēšanu!), arī kā daļēji autobiogrāfisks darbs ar centrālo tēmu – lēmumu starp saprātīgu izdzīvošanu technoloģiju gūstā un paklausīšanu radošam aicinājumam, ar ko sastopas tiklab galvenais tēls kā romāna rakstīšanas laikā arī pats autors (aptuveni šai laikā Kurts Vonnegūts pamet labi apmaksātu darbu uzņēmumā General Electric, lai turpmāk veltītu savu laiku tikai rakstniecībai). Simpātiski, ka jau pašā pirmajā darbā autors lasītājam neuzspiež nedz interpretāciju, nedz secinājumus, pat apokaliptiskais fināls vairāk kalpo kā prelūdija pārējiem Vonnegūta romāniem, kuri par līdzīgu tēmu spektru runā piezemētākā un tāpēc nesalīdzināmi efektīgākā tonī.
Mehāniskajās klavierēs vēl jūtams iesācēja rakstnieka ideālisms un brīžam viendabīgi panaivs simbolisms, kā arī neviltots sašutums par aprakstīto, ko tikai vietumis nomaina no vēlākajiem klasiskajiem darbiem lasītājam jau pazīstamais nogurušā ciniķa visu piedodošais smīns. Šai ziņā ārvalstu kritika Mehāniskās klavieres nereti salīdzina ar klasisko 20.gs. antiutopiju – Hakslija (Aldous Huxley) Brave New World (Brīnišķīgo jauno pasauli), jo abi romāni vēsta par pasauli, kurā mašīnas pakāpeniski aizstāj cilvēku; Hakslija romāns šais sacīkstēs neapšaubāmi uzvar, jo tā lappuses nav piebārstītas ar lērumu sīku (un diemžēl garlaicīgu) technisku detaļu, turklāt Hakslija pesimisms šokē vairāk par Vonnegūta mēreno optimismu. Vairāk pat centrālo mesiānisko varoni autoram izdevies, iespējams, daļēji pašironiskais rakstnieka Eda tēls, kura sieva labāk nodarbojas ar prostitūciju, nekā ļauj vīram rakstīt labi pārdotus, lasi: režīmu cildinošus romānus un līdz ar to nodot tiklab literāro talantu, kā savu pārliecību
– zināmā mērā sarkastisks komentārs par paša autora dzīvi.Lasot šo darbu, Vonnegūta pazinējam rodas neērta sajūta, it kā viņš lasītu pats savus pamatskolas sacerējumus – labi pazīstamus, tomēr tik neveiklus. Talants, ironija, skepse – tas viss ir atrodams, un tomēr, kamēr nav izlasīts šis darbs, nevienam neceltos roka raksturot Vonnegūtu kā optimistu un tradicionālistu – tomēr Mehāniskās klavieres atstāj tieši šādu iespaidu. Loģisks lineārs stāstījums, daudz aprakstu un pat tipiska varoņa tēls – un tas būtu Vonnegūts? No šī viedokļa romānu ir vērts izlasīt kaut vai kā literāru kurioziāti. Tomēr arī šeit tradicionālie elementi jau vietumis liekas mīnēti ar vēlākā Cat’s Cradle (Kaķa šūpulis) un Slaughterhouse-Five (Lopkautuve nr. 5) autora absurda un parodijas granātām. Jaušami arī aizsākumi rakstnieka vēlāk tik filigrāni izkoptajai technikai rakstīt par zināmo naivā vai arī tik hiperbolizēti piesātinātā veidā, ka tas kļūst pilnīgi nepazīstams.
Iespējams, Mehānisko klavieru lielākais mīnuss ir tas, ka romāns ir rakstīts bez nepieciešamās laika distances no aprakstāmās parādības. Šai ziņā vērtīgs ir citādi sižetā dalību praktiski neņemošais svešzemju Šaha tēls, vēlākā autora firmas zīmoga „novērotāja no malas” pirmais aizmetnis, kurš uzdod „gidiem” neatbildamus jautājumus un izsaka naivus „ārvalstnieka” komentārus par atainoto progresīvo vidi. Tomēr, neraugoties uz zināmu vecmodīguma auru, Mehāniskās klavieres saglabā īsti vonnegūtisko spēju likt lasītājam justies neērti. Jā, mēs varam pasmaidīt, lasot par nākotnes superdatoru, kas ietilpst veselā augstceltnē – taču, lasot, kā šis pats dators pieņem lēmumus cilvēku vietā, vieglu drebuli uzdzen apjausma, kas tas viss jau ir noticis un notiek. Autoram pašam ar vieglu smīnu visu vērojot no mākoņa malas, “mehāniskās klavieres” planētas Zeme izskatā jau rauj vaļā nebūt ne pirmo progresa maršu.
Bārbala Simsone
Pērngad Filoloģijas doktore Bārbala Stroda-Simsone Latvijas Universitātē aizstāv disertāciju Mītiskā paradigma 21.gs. angļu fantāzijas prozā – temats, kas līdz šim Latvijas cittautu literatūras studiju kartē ir bijis terra incognita. Ar autores atļauju apcere pārņemta no portāla Ľ satori.
