ROMĀNS VAI RĒBUSS?
Ilze Indrāne. Dievsunīši. Rīgā: Nordik, 2007. 283 lpp.
Šis
ir ļoti neparasts un tikai ar lielu piepūli un pacietību lasāms rakstu darbs,
kam žanra apzīmējums nav dots. Vienkāršības labad to varētu saukt par romānu.
Viena no romāna definīcijām ir: plašs daiļdarbs (parasti prozā), kas attēlo
atsevišķu cilvēku vai arī tautas dzīvi kādā laikposmā (LLVV). Aplūkojamais
darbs visā visumā atbilst šim raksturojumam. Tajā tēlota kāda Vidzemes
vidienes lauku ģimenes dzīve laikposmā, sākot ar tā sauktajiem Ulmaņlaikiem,
cauri padomju okupācijas gadiem, iesniedzoties Trešās atmodas pirmajos gados.
Caurviju motīvs visam darbam ir divu Vilkābeļu vīriešu, „pienabrāļu,”
mīlestība uz kaimiņu meiteni, Taimalu Austru, kura kavējas atklāt, kam īsti
pieder viņas sirds – Jūlijam vai Albertam. Jūlijs ir saimnieka miesīgais dēls,
Alberts – saimnieka otrās sievas dēls no cita tēva. Stāstot par šo un daudzu
citu romānā iepīto ļaužu mūžiem un likteņiem, rakstniece diemžēl izvēlējusies
īpatnēju, it kā postmodernisma vai kāda cita literāras modes virziena
ietekmētu stilu. Vēl vairāk nekā savos iepriekšējos darbus, it īpaši Putnu
stundā, viņa noslīcinājusi visu racionālo darbību un saturu pārspīlēta
patosa un eksaltētu vārdu plūdos, no kā gluži vai neiespējami izmakšķerēt,
kas, kad un kur īsti notiek. Bet romāns taču galu galā nav nekāds literārs
rēbuss lasītāja atjautības un pacietības pārbaudei. Piemēram, kas ir mistiskā
„es” persona, kura pirmajā lappusē it kā peldas, it kā slīkst Aulonas upē,
kuras līcī atrodas Vilkābeļu mājas? Kas ir Alberta un Jūlija vārdu klaigātāja
it kā franciskā izrunā: Albēhr, Žūlio? Ja tā ir Austra, kur tad
vienkārša lauku pusaudze iemācījās šādu skunstīgu izrunu? Šie saucieni kā tāds
vāgnerisks vadmotīvs atskan cauri visam darbam un, atklāti sakot, kļūst
bezgala apnicīgi un pat kaitinoši.
Jo tuvāk beigām, jo vēstījums kļūst neloģiski juceklīgāks, nesaprotamāks, turklāt pieblīvēts ar šķietami nesakarīgiem dialogu vai iekšējo monologu iespraudumiem. Šai lasītājai tikai ar pūlēm izdevās šur tur uzdurties uz kādu simpātisku un saprotamu stāstījuma fragmentu, piemēram, kad saimnieks Jonāss pirms puiku pēršanas par kādu grēka darbu vainīgajam liek skaļi lasīt no Dziesmu grāmatas, lai mazliet nomierinātu karstos prātus. Vai kad Jūlijam slimnīcas istabā reibinoši smaržo ciemiņu sanestie svešādie dienvidu augļi, banāni, apelsīni un ananāsi, bet slimnieks veltīgi ilgojas saost kādu Vilkābeļu augļu dārza ābola smaržu.
Savas dzimtās puses dabas mīlestība rakstnieces darbā izpaužas nepārprotami, gana izteiksmīgos vārdos ietērpta. Romānā iestrādāta bagātīga un interesanta viela. Tas būtu varējis izvērsties par visai nozīmīgu laikmeta liecību, ja vien rakstniece būtu vēlējusies savu pārlieku sakāpināto emocionālo vēstījumu ievirzīt kādā reālai racionalitātei tuvākā gultnē. Kopsavilkumā godīgi jāatzīstas, ka tikai ar mokām aizcīnījos līdz pēdējai lappusei. Un pazīstu visnotaļ inteliģentu rūdītu lasītāju, kas jau pēc nedaudz lappusēm grāmatu nolika pie malas kā nebaudāmu.
Starp citu – dievsunīši esot zaļsvītraini, spalvaini kāpuriņi, no kuriem varbūt izšķiļas tauriņi, varbūt arī ne.
Biruta Sūrmane
Par JG redakcijas locekli Birutu Sūrmani skat. JG251 (2007):63.
