LAIKS            2008. gada 22. novembris - 28. novembris

 

Raksti, kas rosina līdzdomāt

Par „Jaunās Gaitas” 254. numuru

Jaunais laidiens ar Indras Ekmanes fotoportretu montāžu uz vākiem noskaņo lasītāju atcerēties Latvijas Dziesmu un Deju svētkus, bet tiem, kas nav bijuši klāt, just dalībnieku, arī eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas līksmi un apgarotību sejā.

Jau ar 15. lappusi sākas nopietna saruna par latviešu literatūru trimdā un PSRS okupētajā Latvijā, it īpaši par sakariem starp divām polītiski pretējām vidēm. Apsveicami, ka jaunās paaudzes filoloģijas doktore Eva Eglāja-Kristsone Latvijā strādā sistemātiski un piedāvā pētījumu ,,Dzelzs priekškars, aukstais kaŗš un latviešu literatūras vēsture”. Mums nav iespējams dot vispārinātu vērtējumu, jo iespiests tikai apceres sākums, tomēr daudz kas jau noskaidrots. Un kaut ko varu papildināt.

Pieteiktie jēdzieni apskatīti Eiropas, pat pasaules apjomā — atklāta polītiķu un viņu speciālo, slepeno dienestu darbība un pretdarbība, rakstnieku iesaistīšanās un iesaistīšana kultūras apritē. Bija aizliegumi, bet bija arī daudzas iespējas: dzelzs priekškars rēgojās ar daudziem caurumiem. Turklāt ilgais padomju režīma laiks (1945-1991) nav viendabīgs: no pag. gs. 50. gadu vidus līdz beigām mūsu dzīvi mazliet atvieglināja Chruščova „ atkusnis” un no 1985. gada — krietni vairāk Gorbačova pārbūve, ko pratām pārvērst Atmodā un pat Neatkarībā. Nesen atklāju ziņu, ka 1958. gadā Alfreds Krūklis trimdiniekam Kanadā Eduardam Freimanim ar pavadvēstuli nosūtījis savu dzejoļu grāmatu ,,Putni, kas nepagurst”, kuŗa Latvijā bija ideoloģiski nopelta. Mums vairāk jārunā bagātā faktu valodā, nevis jāuzsilda vecas vai jārada jaunas ekstrēmas leģendas. E. Eglājas-Kristsones pamatnostādne ir patstāvīga, tā saprot sarežģītību.

Apcerē ir zinātniski izsvērts slēdziens par apstākļiem Pad-Latvijā: „ Partijas interesēm nevēlamas parādības Rakstnieku savienībā CK parasti mēģināja apkarot, ar savu favorītu — Rakstnieku savienības biedru (Arvīds Grigulis, Valdis Lukss, Žanis Grīva, Andris Vējāns) — balsīm, panākot rakstnieku sapulcēs sev vēlamos rezultātus, taču ar laiku Rakstnieku savienībā vadību pārņēma brīvdomīgie vienas paaudzes intelektuāļi, kuŗu darbība bija pretrunā ar PSKP polītiku nacionālajos jautājumos (Imants Ziedonis, Jānis Peters, Māris Čaklais, Zigmunds Skujiņš), un LKP CK to nespēja novērst. Latvijas PSR Rakstnieku savienība izveidojās par patstāvīgu (izcēlums mans – I. B.) ideoloģisku spēku, kas īstenoja savu, proti, no PSKP programmas atšķirīgu nacionālo un kultūras polītiku). (21. lpp.)

Šis teksts par negatīviem favorītiem un pozitīviem opozicionāriem papildināms un precizējams. Ja domā par visiem t. s. aukstā kaŗa gadiem, tad LKP CK favorīts Nr. l no rakstniekiem bija taču Vilis Lācis — Ministru padomes priekšsēdis līdz 1959. gadam, LKP CK biroja (izcēlums mans – I. B.) loceklis.

Favorīts Nr. 2 — Andrejs Upīts (literatūras praksē pat Nr. 1), kam pēckaŗa gados iedeva vadošus amatus Latvijas Valsts universitātē, Rakstnieku savienībā, žurnāla Karogs redakcijā, Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā. CK viņa autoritatīvo vārdu izmantoja arī 1957. gadā, kad izdeva staļinisma dūksnājā sarakstīto grāmatu ,,Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā” (1945-1954) un to pacēla līdz republikas prēmijas godam. A. Upīša personības kulta visaugstākā izpausme bija zemiskās grāmatas ,,Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā” publicēšana 1967. gadā. Vārds „noriets” gribot negribot te saistās ar vārdu ,,noriet”.

Pie favorītiem būtu jāpiemin vēl VDK lielā uzticības persona, bezpartejiskais Ādolfs Talcis, kuru 1957. gadā, ignorējot Rakstnieku savienības statūtus, iefiltrēja RS valdes sekretāra amatā un kuŗš tajā palika līdz dumpīgajam rakstnieku kongresam 1965. gadā.

Andris Vējāns atšķirībā no V. Luksa, Ž. Grīvas un A. Griguļa nekad nav bijis LKP CK loceklis, un blakus kompromisa darbiem (kādi bijuši arī šā apskata autoram) jāmin viņa vadītajā žurnālā Karogs ievietotās daudzās spurainās publikācijas: Visvalža Lāma ,,Visaugstākais amats” (1968), Imanta Ziedoņa ,,Kurzemīte” (1970), Jāņa Mauliņa „Kājāmgājējs” (1974), Ojāra Vācieša ,,Kārais lauks” (1975), Māras Zālītes ,,Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”(1980), Alberta Bela ,,Bezmiegs”(1986), Gunāra Priedes ,,Smaržo sēnes” (1987) u.c. E. Eglāja-Kristsone citē Z. Skujiņu: „... nodevas esam maksājuši visi” (24. lpp.).

Un ko saprotam ar vārdkopu „Rakstnieku savienības vadība”? Tie vispirms ir valdes sekretāri, tāpēc jānosauc vēl vismaz trīs pirmie sekretāri: Alberts Jansons (1915-1989), Gunārs Priede (1928-2000) un Imants Auziņš (dz. 1937). Savs varas iespaids, protams, bija kompartijas RS pirmorganizācijas birojam, kuŗa sekretāri bijuši arī Andrejs Balodis (1908-1987), Vizbulis Bērce (1916-1971), tādējādi brīvdomīgo intelektuāļu pulkā iekļaujami daži vecās paaudzes literāti.

Pārdomas par terminoloģiju un periodizāciju. E. Eglājas-Kristsones ieskatā trimda sākusies ,,no pirmajiem pēckara gadiem” un pastāvējusi ,,līdz pat Atmodai” (22. lpp.), t. i., līdz 1987. gadam. Rolfs Ekmanis atzinīgajā recenzijā par Ingūnas Daukstes-Silasproģes grāmatu ,,Latviešu literārā dzīve un literatūra ASV un Kanadā 1950-1965” (Rīga, 2007) trimdas mūžu pamatotāk pagarina ,,līdz Robežšķirtnei ar lielo R (..), līdz Latvijas brīves atjaunošanai (63. lpp.), t. i., līdz 1991. gadam. Savā iepriekšējā grāmatā „Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā 1944-1950” (2002) I. D.-Š. šā perioda latviešus sauc par bēgļiem, taču reizē arī par trimdiniekiem: „Bēgļu gadi Vācijā iezīmē veselu posmu latviešu trimdas literatūrā (9. lpp.). Zinaīda Lazda uzrakstīja dzejoļu krājumu ,,Bēgle” (1949), un trimdinieki sevi sauca arī par polītiskiem emigrantiem (Ādolfs Šilde rakstā „Latvieši emigrācijā” akadēmiskā žurnāla Universitas 1955. gada 2. numurā). Neparasti ir tas, ka nevienas ārzemju latviešu organizācijas nosaukumā nav vārda ,,trimda”. Šim vārdam pasaulē ir bijusi liela polītiska nozīme - kā vienotājam cerībās un cīņā par Latvijas atbrīvošanu no okupācijas jūga. Nu jau labu laiku latvieši dzīvo svabadi, bet manī un, domāju, daudzos smeldz netaisnība par to, ka padomju varas laikā varmācīgi uz Austrumiem aizvestos nedrīkstēja saukt īstajos vārdos — par trimdiniekiem un ka joprojām šo vārdu saistām gandrīz tikai ar Rietumu trimdiniekiem. Aleksandrs Pelēcis taču bija īsts trimdas rakstnieks, septiņus gadus tāds bija Knuts Skujenieks. Manas mātes zemnieces personas lietā Nr. 963, ko veidoja čekisti, rakstīts, ka viņa ietilpst uzskaites kategorijā ,,latiši” (latvieši), un 1949. gada 23. aprīlī Sibirijā viņai lika parakstīt dokumentu par pārvietojumu uz visu mūžu, turklāt ar piedraudējumu, ka bēgšanas gadījumā nokļūšot katorgā (nu tieši kā krievu caru laikos).

Pamazām mūsu valodā ieviešas vārds ,,ārlatvieši” (sk. 62. lpp.). Tas ir idejiski neitrāls jēdziens, ko var piedēvēt ikvienam latvietim, kas piedzimst vai dzīvo ārpus Latvijas territorijas. Ārlatvieši tāpat ir mūsdienu tautieši Īrijā, bet ar šo vārdu var apzīmēt arī personas tālā senatnē.

Pakavējos pie žurnāla viena raksta, resp. diviem, pārējos tāpat lasīju ar aizrāvību.

Bibliogrāfijai. 254. numurā ievietoti vēl Baibas Bičoles, Anitas Dzirnes, Indras Gubiņas un Juŗa Kronberga dzejoļi, Ivara Lindberga un Dzintara Soduma prātulas, Laimas Kalniņas stāsti, Alfreda Tauriņa dienasgrāmata, Voldemāra Avena, Rolfa Ekmaņa („Starptautiskie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē”), Ievas Kalves, Ildzes Krontas, Gundara Ķeniņa-Kinga, Laimoņa Mieriņa, Ainas Siksnas, Juŗa Silenieka, Bārbalas Simsones, Birutas Sūrmanes, Daumanta Pētera Šņores, L.Vilka (pseudonims) un Juŗa Žagariņa raksti, Ritas Laimas Bērziņas, Elisas Freimanes, Franka Gordona, Gulbīšu Jāņa, Jāņa Krēsliņa Sr. un E. D. Rusova vēstules, Māras Celles, Ievas E. Kalniņas, Lalitas Muižnieces un Viestura Vecgrāvja runu fragmenti (par Rūtu Skujiņu), Dainas Dagnijas, Laŗa Strunkes un Daumanta Pēteŗa Šņores gleznu reprodukcijas, Ilmāra Blumberga, Lidijas Dombrovskas, Artas Ozolas-Jaunarājas un Raimonda Staprāna zīmējumi. Recenzētas arī Ievas Čaklās, Noras Ikstenas, Ilzes Indrānes, Imanta Roņa, Aināra Zelča grāmatas.

Ilgonis Bērsons