Jaunā Gaita nr. 255. Decembris 2008

 

Ivars Antēns

ŠĪ DIENA BŪS SVĒTKU DIENA* VENTŪRĀ

Vēstule no Čikāgas

Ventūras svētkos sarīkojums pēc sarīkojuma, spēj tikai aiziet. Svētku transportācijas direktors gan bija sagādājis visādus busiņus un autobusus, tie ļoti palīdzēja tikt pareizā vietā pareizā laikā. Galvenā viesnīca zanēja un skanēja no latviešu valodiņām. Lifti vienmēr pārpildīti. Lai tiktu iekšā, varēja pielietot Rīgas svētkos 11. tramvajā iepraktizētos elkonīšus. Atklāšanas akts ar Losandželosas (Losas) vīru kori „Uzdziedāsim, brāļi” – viņi labi norāva savas dziesmas! – un Rīgas Jauno diriģentu kori – perfekta dziedāšana! Tad vēl viesnīcā nepareizi izsludinātais Bērnu rīts – nu, būtu tak uzreiz teikuši, ka tur uzstāsies Rīgas slavenās Dzeguzītes! Tas taču nebija tikai bērniem vien, tas jau bija Vecāku rīts, Vecvecāku rīts, Krusttēvu un Krustmāšu rīts, Onkuļu un Tantu rīts, rīts tādiem, kuriem prieku sagādā talantīgu bērnu priecīgā un skaidrā dziedāšana!

...mēs varam ciest vēl briesmīgāk – un sirmgalvjiem, kuri neapķēra, ka koncerta zālē varētu arī iekļūt no otras puses, bija jāiet cauri baznīcas (San Buena Ventura Mission) skaistajam dārzam un tad jākāpj garu garie un augstie pakāpieni lai tiktu uz Latviešu mūzikas koncertu. Tad nu viņiem tika lielais atalgojums - tik tiešām, nu mums ir jauna zvaigzne, jā, Juris Žvikovs noteikti bija svētku galvenā zvaigzne. Citi rīkotāji, diriģenti, komponisti un dziedātāji jau ir bijuši zvaigznes citās reizēs, šoreiz noteikti tas gods pienākas Jurim Žvikovam! Virtuozais meistars nevien aizrāva klausītājus ar savu klavierspēles varēšanu (Karlsona ūdens pilieni, žiglie pirkstiņi Ivanova gabalā, Vaska drūmā izdegušā zeme – nu taisni kā skatoties pa lidmašīnas logu uz tukšajiem, izdegušajiem Kalifornijas/Nevadas kalniem un tuksnešiem), viņš arī bija zvaigzne Andras Berkoldas lugā „Hotel Paradiso.” Jā, Bangas kungs! Pa visu lugu viņam tikai divi vārdi, pašās lugas beigās, bet publika aurēdama sveica šo ļoti vispusīgo meistaru.

Rakstnieku rītā visi krēsli pilni ar lasītpratējiem. Pašas vārdu meistarienes (un viens meistars) sēd pie gara galda pašā priekšā, četras dāmas (Rita Gāle, Sarma Muižniece, Maija Meirāne, Marta Nereta) un viens kungs (Juris Zommers), visi ar dzejām. Klausītāji izskatījās kā latviešu valodas skolotāji, dažs tāds bargāks, divnieku devējs, cits tāds laipnāka izskata, 4+ licējs. Arnis Tūbelis lasīja dažus nesen mirušā Ivara Lindberga darbus. Atmiņā palikusi daļa no dzejas par to, kā mēs esam tikuši pie dziesmas – skaņa, vārds, dziesma – sākumā skaņa, tad vārds, tad dziesma. Enerģiskā Sarma Muižniece iepriecināja ar saviem darbiem – plašā pasaulē kāds latvietis, ar vai bez luktura, ir vienmēr gaismā. Lielajā koncertā Rita Gāle saņēma savu atzinību kopā ar komponisti Daci Aperāni par svētku lieldarbu – Skan mūsu dziesma.

No danču grupām, manuprāt, Dzelmieši un Rīgas Saime bija tās labākās. Patika dzelmiešu „Klabdancis, ” Saimes „Govju kazaks” un „Es izjāju prūšu zemi,” Losas skolas dejotais „Trīs zirnīši vezumā.”

Atzinība svētku rīkotājiem pienākas arī par spēju piesaistīt sarīkojumos daudz jauniešu un bērnu. Bija bērnu koris, bija jauniešu orķestris, arī koros jaunas balsis – nevien tikai Rīgas Jauno diriģentu kora koristu balsis. Rīgas koris daudz līdzēja ar savu skaidro un pareizo dziedāšanu – Latviešu mūzikas koncertā viņi saņēma kārtīgas ovācijas! Mums, dziedātājiem savukārt ļoti patika dziedāt profesionālo diriģentu – Romāna Vanaga, Lolitas Ritmanes, Paula Berkolda vadībā. Manuprāt tās labākās bija pašas Lolitas Ritmanes Dziesma pacelsies, Karlsona Es nopirku kumeliņu, Zigmara Liepiņa Zelta kauss un Aperānes lielais diždarbs – Skan mūsu dziesma.

Galvenās Kroņa viesnīcas pagalma otrā pusē bija iekārtota mākslas izstāde – mazdarbu izstāde – jā, jā mazdarbi, bet ar dižcenām! Īsti nezinu, kā varētu tādu mazdarbu definēt, tomēr varu jums teikt, ka tie bija tādi darbi, kurus varētu viegli ielikt koferītī. Un brauc uz Rīgu vai Ventūru, Leldes Ores bildes atkal priekšā.

Svētki bija pietiekoši mazi, lai varētu tikt visos sarīkojumos, un pietiekoši lieli, lai piepildītu sevi ar prieku par mūsu pašu latviešu lietu. Tie ļoti labi un jauki izdevās – nevien visi sarīkojumi, bet neizcēlās nekādi mežu ugunsgrēki, nedz zemes trīces, Kalifornija negrasījās iekrist okeānā, kā to daždien sagaida. Varbūt kāds no rīkotājiem būs licis lietā to latviešu buramo vārdu grāmatu. Vašingtonas štatā profesoram Šmidchenam noteikti ir vismaz divas tādas grāmatas.

Kur gan viņiem tur Losā tik daudz talantīgu ļaužu ar Berkoldu un Ritmaņu ģimenēm priekšgalā? Te dziesmu spēle Vēstule no Losas ar nezin cik dziedātājiem un darbiniekiem, luga Hotel Paradiso, koncerti, citi sarīkojumi, paši galvenie rīkotāji gan komponē, gan dzied, gan diriģē, gan visādi citādi piedalās, turklāt ir atbildīgi par visu notiekošo. Labi izdevušies svētki!

Manuprāt, dzīve tur Kalifornijā gandrīz tāda pat kā Čikāgā – tikai kādas trīs lielākas starpības – tur puķes zied ceļu malās bez lietus, lietus Ventūrā nebija lijis kopš aprīļa, bet puķes zied! Čikāgā karstā, sutņainā dienā gandrīz vienādi karsts saulē vai ēnā, bet Ventūrā saulē ļoti silts, bet koku ēnā gandrīz vai kā pagrabā. Tādēļ arī var redzēt daudz ļaužu sēžam koku paēnās. Trešā atšķirība – Kalifornijā var ēst eksotiskos dienvidu augļus, vīģes, mandarīnus, avokādo augļus no koka (tas ir, ja tieci ielūgts kāda drauga dārzā, citādi „neprovē” ķerties klāt kādam plantācijas kokam, dabūsi „strāpi” kā likts!). Ar tām vīģēm gan man tāda kā maza problēma, vai nu tas Ādams ir bijis tāds sīkāks no auguma, vai toreiz tās vīģu lapas bijušas lielākas, bet tās Ventūras vīģu lapas gan izskatījās tādas nepieklājīgi mazas...

 

* No „Dziesma pacelsies,” XV Rietumkrasta Dziesmu Svētku kopkoncerta pirmās dziesmas, vārdi - Andris Ritmanis, mūzika – Lolita Ritmane

 

____________________

Mūsu līdzstrādnieks Ivars Antēns ir Čikāgas latviešu kora dalībnieks.