Uldis Bērziņš

AIZGĀJIS SOLŽEŅICINS

 

Nu prom mūžībā viens no spītīgākajiem „atbildētājiem” par 20. gadsimta Krieviju, Aleksandrs Isajevičs Solžeņicins. Kā mēs, latvieši, esam uz gadsimta izaicinājumiem atbildējuši? Vēsturnieki apstiprinās, ka atbildējuši esam pārsteidzoši efektīvi: citreiz tas bija uz labu, citreiz uz ļaunu. Bet ģeniālo laikmeta atbildnieku iznāca virzīt daudzmiljonīgai kaimiņtautai. Kas ar patiesu spēku virzīts, tas nonāk rokā, arī mūsu rokās. Solžeņicins nesagaidīja savus Kopotos rakstus iznākam oriģinālvalodā (būšot pēc 2010. gada). Es gan ceru viņa desmit, padsmit Sējumus sagaidīt latviski.

Bija armijas dienesta laiks, 1966. gads, ar Talridu Rulli „Ļeņina istabā” pēc vakara jundas rakstīdami un tulkodami, sev nosolījāmies, ka pirmais mūsu darbs dzimtenē pārbraucot būs – iztulkot Ivana Deņisoviča vienu dienu. Te nu man jāatceras vēl divi citi mūsu nerealizētie tulkošanas projekti – Džordža Orvela Lopu sēta un 1984... Vai kodiens mums iesācējiem literatūrā bija par šerpu, vai tomēr jāatzīstas – pietrūka dūšas tulkot bez cerības nodrukāt?

Tas bija jau 60. gadu pašās beigās, kad gāja plašumā Aleksandra Solžeņicina vajāšana un apmelošana PSRS, un vienlaikus auga viņa slava un literārā ietekme gan „darbaļaužu dzimtenē”, gan visur pasaulē. Jaunais un smaidīgais Rīgas muitnieks Aivars Saliņš savā melnajā portfelī nesa no kuģiem Rietumos drukātas Solžeņicina grāmatas. Kā es to stādījos priekšā – viņu nedrīkstēja kontrolēt, ja nebija uzsākta dienesta izmeklēšana vai krimināllieta. Muitnieks tāpat kā vēlāk KNAB’nieks bija „ārpus aizdomām”, citādi pati muitas sistēma nevarētu funkcionēt. Grāmatas mēs lasījām – vienu, trīs, piecas naktis. Imants Ziedonis mīlīgā naivībā vaicāja: vai tā ir tāda sērija – un vislaik nāks turpinājumos? 1967. gada maijā Solžeņicins uzrakstīja vēstuli IV Padomju rakstnieku Vissavienības kongresam – ar papildus adresāciju Rakstnieku savienību biedriem un literatūras izdevumu redakcijām. Literatūra nevar attīstīties tādās kategorijās kā „laidīs – vai nelaidīs cauri”, „par šo drīkst – par to nedrīkst”. Literatūra, kas nav savam laikmetam, savai sabiedrībai „kā gaiss, ko dvest”, kas tiem neuzdrīkstas uzticēt savas sāpes, savas rūpes, nemaz nav cienīga saukties par literatūru, tā ir tikai – kosmētika. Solžeņicina vēstuli neesot nolasījuši – dažs sparojies, tomēr dūša bijusi par īsu. Pažēlojies par apmelošanu un mutes aizbāšanu, rakstnieks beigās paziņo: Esmu drošs, ka savu rakstnieka uzdevumu izpildīšu jebkuros apstākļos, un no kapa – vēl sekmīgāk un neapstrīdamāk, nekā dzīvs. Solžeņicins slimoja ar vēzi, tak liktenim tas nieks. Nepieciešamais laiks tika piešķirts – šaipus.

70. gadu sākumā karstā bohēmiskā Baku naktī kausu pacēla dzejnieks Vāgifs Samedoglu. Dzersim par dzeju, prozu, teātri, mūziku, bet vispirms – par patiesību! Par Aleksandru Solžeņicinu! Man likās, ka Vāgifs nobijies pats savas balss, jā, balss it kā aizlūza, aprāvās. Sēdēju blakus, paspiedu Vāgifam roku. Es redzēju blāvajā gaismā, kā nobāl komponists Polads Bülbüloglu, kā Maskavas literāte neviļus iekož lūpā. Glāzes pacēlās – mēs taču bijām Baku, drauga sauktu tostu drīkstēja „pārprast”, drīkstēja „labi nesaklausīt”, tak nedrīkstēja ignorēt.

1972. gadā Solžeņicins saņem Nobela Prēmiju. Savu Nobela lekciju nolasīt viņš nebrauc – baidās, ka valdītāji neļaus atgriezties PSRS. Viena no lekcijas pamatdomām – ka māksla iespēj ko vairāk nekā pieļauj prāts, un tad jau māksla varbūt ir dievišķa? Un: mūsu pasaule arvien sašaurinās, tādēļ mums, cilvēcei „jāsamēro” mūsu vērtību skalas, citādi nevarēsim vairs satilpt uz vienas planētas. Tak pasarg Dievs no „vienādošanās”: Nācijas ir cilvēces bagātība, cilvēces vispārinātās personības; vismazākajai no tām piemīt savas īpašas krāsas, un tā sevī slēpj kādu Dievišķā nolūka šķautni.

Solžeņicins būtu gribējis nomirt vienotā treju austrumslāvu nāciju valstī, tādā „Rusē” – ne tik daudz impērijas, cik kristītās Kijevas mantiniecē. Tas nenotika (un nevarēja notikt?). Lielkrieva modelis mazkrievam vietas neatstāja. Tad Ukraina pieteicās uz „citu lomu”. Kā piebaldzēns saka, būtu zinājuši, pamestu spilvenu; bet nezināja.

1973. gadā iznāca Gulaga arhipelāga pirmais sējums. Bijušam ieslodzītajam dzejniekam Knutam Skujeniekam VDK „kuratori” prasa: Vai lasījāt? – Protams. – Nu? – Domāju, ka šis lieldarbs ir uzrakstīts gudri un godprātīgi. Agri vai vēlu tas būs jāpublicē pie mums. – Kaut ko tādu liet pašiem uz galvas?! – Jā, taisni uz galvas: tā ir vienīgā iespēja nomazgāties.

Atceros to dienu, kad Solžeņicinu izraidīja no PSRS (un atceros Mirdzas Ķempes dzejoli, kā tur bija, ej projām no manas Dzimtenes!, vai ej laukā!) Mūsu franču tulkotājas Maijas Silmales draudzene maskaviete Jeļena paskatījās pulkstenī un uzsauca vīram: Viss! Viņi jau ar Heinrihu Bellu sēžas pie klāta galda „labistabā”. Žorž, pudeli! Trīsdesmit gadus vēlāk man takša šoferis stāsta par Solžeņicina sagaidīšanu Bellu ģimenes īpašumā Langenbrohā: Es biju mazs zēns. Cilvēku jūra! Mums teica: tas ir izcils krievu rakstnieks, tas ir vīrs, kas cīnās, lai cilvēki visā pasaulē dzīvotu brīvi. Bija tā, it kā pasaule ienāktu mūsu Reinzemes nostūrī.

Solžeņicinam ļāva izvest līdzi trimdā arhīvus, sagataves, nepabeigtos darbus. Varēja taču – un gan jau kāds i gribēja? – iznīcināt, sašķirot maisos. 60. gados jau tā ar viņa darbiem bij darījuši – vai laiki mainās? Varēja jau arī pašu iesēdināt un nomērdēt lēģerī – vai pagrūst zem elektriskā vilciena. Varbūt arī valdošo režīmu mafijās ir, kas apzinās, ko „vairs nedrīkst”?

Atceros arī vienu no anonīmajiem Solžeņicina līdzstrādniekiem – Garri Superfinu kādas nedēļas pirms aresta Maskavā. Es vilkšu uz psiheni! Cik dzirdēts, dakteri pa zobiem nesit. – Sanitāri, tie gan sit, – piebildu drusku nedroši – no saklausītā. Gariks aizgāja „normālā” lēģerī, vide bijusi laba, visumā intelektuāla.

Tā bija – Solžeņicina lieldarbi Sarkanais rats un Gulaga arhipelāgs tapa no daudzu pūliņiem, tā bija nācijas atbilde tirānijai, tam, ko asprāši sauca par „Staļina fašismu”. Tā vietā, lai tiktu uz Apsolīto zemi, ebreju puisis Garri Superfins lēma starp trakomāju un lēģeri. Krievija, patrioti.

Paņemu pašķirstīt Solžeņicina „alternatīvo” krievmēles vārdeni. Dialektismi, arhaismi, okazionālismi – vārdiņi, kas „varētu būt”... Man kā ārvalodniekam tā tīk, bet man balss tiesību nav. Maskavas intelekti iebilst, šī esot „tomātu mērce”, nepiedodams spilgtinājums, „valodas netiklība”. Nuja, ģēnijs drīkst būt netikls.

_________

Dzejnieks Uldis Bērziņš tuvākā laikā solās pielikt punktu Korāna latviskojumam.

 

 

 

 

Jānis Aistars

SIRDSAPZIŅAS BALSS – ALEKSANDRS SOLŽEŅICINS

Viss Nobela prēmijas laureāta mūža stāsts un bagātīgais literārais devums saistās ar spilgti iekrāsotu notikumu uzliesmojumiem. Pat kā bērns mazais Aleksandrs vēlas kļūt par rakstnieku. Jau 10 gadu vecumā viņš izlasījis Tolstoja Karu un mieru un vēlāk savas jaunības gados mēģinājis publicēties, bet nesekmīgi. Solžeņicins izšķīrās iestāties Rostovas Universitātes fizikas un matemātikas fakultātē, kur studijas beidz 1941. gadā, kad tiek iesaukts Sarkanarmijā. Cīņās pret vāciešiem trīs reizes ievainotais artilērijas kapteinis gūst priekšniecības nedalītu atzinību. Bet negaidīti Solžeņicina dzīvē nāk ass pagrieziens. Tuvojoties kara beigām, 1945. gadā viņu arestē. Izrādās, vēstulē draugam Solžeņicins nievājoši izteicies par Staļina lomu vācu-krievu kara attīstībā. Lai arī vēstulē Staļins vārdā nav nosaukts, tikai apzīmēts par „ūsaino”, vēstule nonāk padomju drošības spēku rokās un Solžeņicins tiek nosodīts uz astoņiem gadiem darba nometnē.

Šo smago izsūtījuma gadu rezultātā rodas iespaidīgs pienesums ne tikai krievu, bet visas pasaules literatūrā. Līdz šim neviens cits rakstnieks Padomju Savienībā nav uzdrošinājies tik skarbi un atklāti atmaskot Staļina laika vardarbību Sibīrijas lēģeros. Spilgti tas ir dokumentēts prozas darbā Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, kas publicēts tolaik relatīvi liberālajā literatūras mēnešrakstā Novyj mir, kad rakstniekam ir 42 gadi. Romāns izraisa neparasti vētrainu sensāciju – žurnāla attiecīgais numurs momentāni pazūd no kiosku un grāmatnīcu plauktiem, un neticamā ātrumā tā tulkojumi nāk klajā visā pasaulē. Kontrversālais darbs varējis tikt publicēts tikai ar Ņikitas Hruščova piekrišanu – jau 1956. gadā PSRS līderis ir iesācis savu destaļinizācijas programmu.

Autobiogrāfiskajā romānā autors ataino apstākļus soda nometnē bez uzbāzīga patosa vai skaļi nosodošas retorikas, detalizēti aprakstot vienkārša, armijā iesaukta, no vācu gūsta izbēguša un padomju varas iestāžu nosodīta kolhoza strādnieka Ivana Deņisoviča Šuhova vienu dienu soda nometnē.

1970. gadā Solžeņicinam piešķir Nobela Prēmiju literatūrā, ko gan viņš nespēj saņemt personīgi. 1973. gadā rakstnieks nobeidz monumentālā darba Gulaga arhipelāgs pirmo grāmatu – graujošu enciklopēdiska mēroga apsūdzība pret padomju spaidu darbu sistēmu un tās izveidotāju – padomju valdību – tā krievu rakstnieks un kritiķis Ļevs Grossmans. Šī plašā darba pamatā ir ne tikai autora personīgā pieredze, bet arī 227 liecinieku atmiņas un vēstules, arī ļoti plaši biobibliogrāfiski dati. Šis un arī citi autora darbu manuskripti pa slepeniem ceļiem izkļūst no Padomju Savienības un nekavējoties tiek publicēti.

1974. gadā padomju slepenā dienesta aģenti patvarīgi iesēdina rakstnieku lidmašīnā un izsēdina Frankfurtē. Pēc īsas uzturēšanās Šveicē, rakstnieks ar sievu un trīs dēliem apmetas Savienoto Valstu Vermontas pavalstī, kur katru rītu agri cēlies un rakstījis līdz krēslas stundai. Sarakstīti plaša mēroga darbi – to vidū Pirmais aplis, Vēža palāta, 6 000 lappušu cikls par revolūcijas laiku Krievijā Sarkanais rats.

Līdzīgi kā Solžeņicins savos darbos ieņem nosodošu bezkompromisa nostāju pret Padomju Savienības nežēlīgo režīmu, viņa nostāja ir asi kritiska arī pret ASV un tā saukto Rietumu pasauli vispār. Būdams dziļi reliģiozs, rakstnieks uzskata rietumu demokrātijas par garīgi un morāli pagrimušām. Īpaši asi tas izpaužas Harvarda Universitātes izlaiduma akta runā (1978) – visnozīmīgākais, ko kāds ārpuses vērotājs var secināt par mūsdienu Rietumu pasauli, ir drosmes degradēšanās. Pēc Maskavas impērijas sabrukšanas rakstnieks 75 gadu vecumā atgriežas no trimdas savā dzimtajā Krievijā, kur sākotnēji tiek sagaidīts kā varonis un jaunās valsts sirdsapziņas pravietis. Bet drīz vien sajūsma abpusēji izplēn. Kaut arī viņa grāmatas tiek iespiestas lielos metienos, Solžeņicins nespēj iejusties pēcpadomju Krievijā, kas viņa uztverē kļūst izteikti rietumnieciska un materiālistiska. Rakstnieks jūtas kā svešinieks, pastāvīgi ilgodamies pēc savā iztēlē iedomātas dvēselīgas un garīgi caurstrāvotas Krievzemes.

 

Par Jāni Aistaru skat. JG252(2008):39-40.