Lalita Muižniece
TAGAD UN TEPAT UN PĀRLAICĪGAIS
LIĀNAS LANGAS DZEJA
 Liāna Lange. Foto Jānis Deināts |
Jau pirmais Liānas Langas (1960) dzejoļu krājums Te debesis, te ciparnīca (1997) izcēlās ar individualitāti, ar valodas bagātību un daudzslāņainību. Tas izpelnījās kritiķu un lasītāju atzinību un ieguva Dzejas dienu balvu (1998). Ar Literatūras gada balvu tika apbalvots dzejnieces otrais krājums Iepūt taurītē, Skorpion! (2001), un atkārtotu Dzejas dienu balvu jeb Pegaza pakavu Liāna Langa saņēma par trešo krājumu antenu burtnīca (Rīgā: Neputns, 2006. 69 lpp.).
Liānu Langu nav iespējams ielikt nekādā kastītē - ne dzīves, ne dzejas. Par sevi viņa saka: Esmu dzimusi 1960. gada februāra beigās, kad mamma zeme pagriež savu vaigu Zivju zvaigznājam. Bērnības starojumu joprojām redzu ikvienā varavīksnē. (..) Septiņdesmito gadu sākumā manās rokās nonāca Maijas Silmales sakārtotā franču modernās dzejas izlase “Es tevi turpinu”. Šo mirkli uzskatu par pagrieziena punktu savā attīstībā. Atceros sevi 15. trolejbusā – dzejas rindu pilnīgi nohipnotizētu, ar sapluinītu pioniera kaklautu un pilošu degunu raugāmies šīs grāmatas lapās. Kā nesaprotamus buramvārdus atkārtoju Pola Eliāra dzejoļa beigu rindu: “Brīvība, brīvība, brīvība”.1 Sapratu, ka dzejas valoda ir brīvības un patiesības valoda, kurā turpmāk gribu runāt. Ja krīze - vajag palasīt evaņģēliju, tur viss ir pateikts. Vēl sutras, lūgšanas. Īstenībā lielākās vērtības nemaksā neko. (..) Visa pasaule ir mūsu prāta spogulis. Esmu laimīgs cilvēks tai ziņā, ka parasti daru, ko gribu. Vientulība neeksistē. Kaut vai tādēļ, ka mums ir sargeņģelis.2 Pēc vidusskolas beigšanas pievērsos glezniecībai. Birutas Delles studijā trīs gadus no vietas studēju ainavu. Galu galā dzeja ņēma virsroku. Iznīcināju pārīti gatavu krājumu, kas droši vien nemaz nebija gatavi.3 Jau pēc skolas beigšanas man bija skaidrs, ka diezin vai varēšu adaptēties brežņeviski murgainajā realitātē, tādēļ darīju visu, lai man pašai būtu interesanti (..) rakstīju, lasīju – un te ar pateicību jāpiemin arī “samizdats” – un klausījos džezu. Gandrīz uz diviem gadiem “emigrēju” uz citu klimatisko joslu. Tā bija Livādija Krimas pussalā, kur strādāju restauratoru brigādē Cara pilī. (..) Vairākus gadus apmeklēju LVU Filoloģijas fakultāti, tad 1991. gadā aizlidoju uz Ņujorku. Tur studēju filozofiju un moderno amerikāņu dzeju progresīvajā New School College. (..) Pēc atgriešanās Rīgā darbojos Starptautiskajā Kino centrā, kinoforumā “Arsenāls”. Šobrīd turpinu strādāt ar kino saistītā organizācijā.4
Ņujorkā Liāna Langa pavadīja piecus gadus. Tur viņa arī studēja ievadu dzen budismā (First Zen Insitute in America), strādāja par mājskolotāju, mācot krievu un latviešu valodu, apmeklēja bārmeņu skolu, interesējās par Ņujorkas dzejniekiem, īpaši Josifu Brodski, rakstīja esejas par Ņujorkas mākslu, vēsturi, dzeju Latvijas laikrakstiem.5 Daži Ņujorkas iespaidu dzejoļi lasāmi krājumā Te debesis, te ciparnīca. Atšķirībā no Linarda Tauna saplūšanas ar šo pilsētu, Liāna Langa patur vērotājas un komentētājas pozīciju:
Pilsēta kā jau pilsēta –
mazliet tuksnesis, mazliet skudrupūznis. /…/
Un Manhetena nepārstāj dunēt
vienmēr – perpendikulāri -
pret lielo šķērsielu –
debesīm (23);Zem Džordža Vašingtona tilta
indiāņu rēgiem
nav gana vietas
kur patverties (36);Manhetenas vēders arī ziemā ir silts.
Sniegpārslas ir mani draugi.
Vibrē Bruklinas tilts.Stāvu mērenos mēslos
melnās Hudzonas krastā.Skatos, kā pilsēta
velk rīta debesi
mastā (40);Īst Vilidžas utenī
kādreiz skaista
tagad
vēža sagrauzta sieviete
spoguļa priekšā
pielaiko cepures
vienu
pēc
otras (43).
Starp pirmajiem publicētajiem dzejoļiem dzejoļu kopa krievu valodā žurnālā Rodnik (1988). Vēlāk, 2001. gadā sarunājoties ar Arno Jundzi, Liāna Langa uzsver, ka viņai svarīgi sarunāties ar šo pasauli latviešu valodā un ir sāpīgi, ka mūsu popmūziķi dzied angļu valodā. Cik tālu mēs sevi pārdosim? – viņa vaicā. Piekrītu, ka dzejnieks ir valodas sargs. Viena no dzejas funkcijām ir piešķirt vārdiem to patieso jēgu, enerģiju, vibrāciju. Uz Jundzes jautājumu: Kāda jēga atdzīvināt arhaiskas formas, kas mirušas dabīgā nāvē? Liāna Langa atbild: Pirmkārt, tas ir bezgala skaisti. Otrkārt, dzeja kā vidutājs atgādina par šīm senajām formām. Tās bagātina mūsu pieredzi.6
Kaut starp Liānas Langas laikabiedriem ir interesanti dzejnieki, kā Amanda Aizpuriete (1956), Egils Zirnis (1956), Māris Melgalvs (1957-2005), Pēters Brūveris (1957), Andris Žebers (1958), Guntars Godiņš (1958), Inese Zandere (1958), Klāvs Elsbergs (1959-1987), Anna Rancāne 1959), Sarma Muižniece (1960), Edvīns Raups (1962), viņa atzinusi, ka nejūtas piederīga tikai vienai vietai un paaudzei, ka jūt saikni gan ar 17.gs. britu dzejnieka Džona Danna (John Donne), gan amerikāņa Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe), gan grieķa Konstantinosa Kavafisa, gan krieva Josifa Brodska, gan Poruka, Bārdas un Skalbes dzeju.
1990. gadu sākumā publicētajos dzejoļos rotaļīgs sirreālisms. Šie dzejoļi laikam paputējuši iznīcinātajos manuskriptos, jo pirmajā krājumā Te debesis, te ciparnīca tie parādās vairs tikai pa retam: stāvu uz galvas es / pēdas mākoņus spiež / griestos kur tumsa top / un eņģeļi mannā lok // ei galva man iezis ir / tur kukaiņi ligzdas tin / no saknēm un putekļiem / viens otram uz ūsām min (8-9). Šai krājumā iezīmējas Liānas Langas plašuma elpa, spēja vienlaikus redzēt un just gan debesis, gan ciparnīcu.
… un cik ātri, cik lēni pa palodzi pulkstenis iet,
it kā gribētu izlekt, un domā, uz kuru gan stāvu
viņu atvilcis liktenis, nolicis tikšķēt un kur
dzīvo meistars, kas salabos laiku kā pirkstaiņa ādu,
kuru rītdiena bērnišķā plaukstā kā diedziņu tur.
(11)
Ieskanas romantisms:
(62)Man pieder vakars, tumši zaļais vakars,
un telpas loks, ko lampa apzīmē
ar burtu O. Tam visam ir kāds sakars
ar stundām pavadītām paslēpēs
zem rabarberu lapām, dobjās skaņās
jeb mirklī, sniegpārsliņu pētot, līdz tā kūst.
Iepūt taurītē, Skorpion! turpinās droša, meistariska valodas un dzejas formas pakļaušana ik dzejoļa satvaram, asprātīgi un trāpīgi salīdzinājumi, metaforas, kas, bez izšķērdības izmantotas, iekļaujas dzejolī un izceļ tā domu, piemēram: kad paceļas lidaparāti, un pilsēta saļimst kā no sitiena slimnieks (76); viegli uzrakstīts dzejolis kniksē un aizlaižas lapās (82). Taču, atrautus no dzejoļa, nav jēgas tos uzskaitīt.
Lai arī Liāna Langa nav pirmā, kuras dzejā atdzīvojas konkrētas lietas un detaļas (atcerēsimies Čaku), ne reti no konkrētības tās iepludinās vīzijā, kā dzejolī “Māja”:
6. tramvaju gaidot dzirdu
Skujenes lauku mājas
sirseņu zemeslodēdzīvība
šķiļas
un knikšķ
drebinās krāsns
nezāļu dīgsti zem klona
meklējot gaismulēnītēm
nožņaudz
viens otruķirmji bijušas godības
pilnām mutēmuzdejo
sudmaliņas
sulainis caurvējš klanās
visām debess pusēmlodes čaumalas
svilpītē
pūšot (57).
Viegli rotaļīgi dzejoļi ar mijas smeldzes, pārdomu piesātinātiem –
Karš: kurš olīvu dārzā bija lieks
kurš Slovēnijā, kurš Dagestānā… (65).
Krājumā sākas virzība uz liroepiku (“Mana Rīga ar sodrēju baku durstītu seju” (53-55)), kas vēl jo vairāk gūst pārsvaru antenu burtnīcā. Grāmatas atvēršanas reizē Arno Jundze bildis: Pie lasītājiem nonācis darbs, kurā ikkatra rinda runā, uzrunā, smaržo, kaitina, provocē, rosina.8
Skaista nodaļa latviešu dzejā ir dzejnieku atvadvārdi citiem dzejniekiem, kas pārāk bieži daudz par agru aizsaukti uz viņu sauli. Liāna Langa šādi atvadījusies no Jura Kunnosa (LuML 1999.22.VII): Ardievu, Juri Kunnos! uz redzēšanos, dzejniek!; no Hermaņa Marģera Majevska (LuML 2001.11.X): Uz redzēšanos, Marģer!; no Jura Boiko (NRA 2002.15.XI): “Šūpuļdziesma Jurim Boiko” [antenu burtnīcā “Šūpuļdziesma” (25)] ar dažām it kā Austras Skujiņas dzejas intonācijām:
lido … Turp, kur Japānu un Ķīnu
Tējkarotē pasmelt var
Un kur sniega satelīti
Tavu kāju pirkstus skar.
antenu burtnīcā vēl otrs in memoriam dzejolis Jurim Boiko: Juri, atšķirībā no mums, dzīvnieki ir svēti (24), un smeldzīgi skaists dzejolis Hardijam Lediņam: Gliemezis mīksti iegrima atpakaļ savā būdā, saules stars izdedzināja aci palielināmajam stiklam (58).
Starp antenu burtnīcas dzejas raksturībām ir valodas bagātība un temu plašums. Dzejoļu valoda blīva, piesātināta, bagātīga, tomēr ne pārblīvēta. Daudzveidīga ir ne vien dzejas forma, bet arī vārdu krājums – starp 40 dzejoļu 2 330 dažādiem vārdiem turpat divas trešdaļas ne reizi neatkārtojas. Bet arī tie vārdi, kas atkārtojas, piemēram, vārds – 24 reizes, ir katrs ar savu semantiku. Krājuma dzejas telpā mīt gan dzīve un dzīvība (20 x), gan arī nāve, kapi un bēres(10 x). Dzeja bez piepūles pārlejas no konkrētu reāliju vides uz atmiņu, iztēles, izjūtu, filozofisku pārdomu dzejtelpu. Šajā telpā ir iespējams viss. Konkrēts laiks un vieta ir nesvarīgi. Tā ir pilna ar dabas būtnēm – to apdzīvo 102 dažādi cilvēki, 15 putnu, 28 dzīvnieki un zivis,19 kukaiņu, tārpu un mikrobu, un 53 augi. Šīs dzīvības pavada visdažādākās ķermeņa daļas (65 cilvēku, 21 dzīvnieku), norises (16), darbības un emocijas (22).
antenu burtnīcā ir vairāki fascinējoši dzejoļu cikli. Ciklā “Bezpiederīgie” katrs no septiņiem dzejoļiem ir rūpīgi izstrādāts savā ritmā un versifikācijā, sākot no atskaņota jamba pentametra:
Es pēkšņi atmodos no dziļa miega.
Starp krūmiem mežā mana ēna klīda.
Pie miglas trauka piekļāvuši purnus
simttūkstoš gadi valgmi kāri zīda (8)
– līdz dzejprozas rindām:
Čaukst skadras nakts nosaldētās lapas starp pirkstiem. Krauķis sper soli tuvāk
dubļu krāsā nopervētajam krustam. Mests pret lēta granīta plāksni, balts olis tavu atbalsi izsauc (10).
Arī bezpantmēra dzejoļos izteikts valodas ritms. Atskaitot stāstu par Mazdārziņa karalieni vilcienā Aizkraukle-Rīga, vai kapsētu, kuras kapličas atslēga piekaramā Baltijas vējā šķind kā turīga cilvēka maks, dzejas telpa nav piesaistīta pie noteiktas vietas. Bezpiederīgos sastopam gan mežā, kapos, pilsētā, mazdārziņā, gan nedefinētās laiktelpās. Kā vietas, tā sajūtas kā kupli, krāšņi dārzi, pilni negaidītu pavērsienu.
(15)Kolibri manos matos ligzdas tina, bet bija mūsu rokas kā no svina,
kad mēģinājām otram pieskarties. Laiktelpā iesprostoti, šūpojām
vien galvas, kur pelēkajā vielā ieaugušās spalvas kā antenas mūs rotāja.Tu teici: raidītāji ieslēgti. Par moluskiem un liesmām, par cilvēkiem
un nedzirdamām dziesmām vai varam mākoņiem mēs pastāstīt?
Bet bungu rība bija pārāk skaļa. Visapkārt puva lielgabalu gaļa.Es nevarēju tevi saklausīt.
Pilsēta Liānas Langas dzejā ir pa lielākai daļai neidentificēta. Rīga pieminēta dzejolī “Bezpiederīgie 5”, tomēr Rīgā ieved dažas reālijas, piemēram, dzejolī “Svētdienas pēcpusdiena” (59), deviņu dzejoļu ciklā “Galantērija N” ar Brīvības gatvi aiz skatloga (51) vai Jūrmalā, kur labi noaudzis liktenis šašlikus cepa uz Jomas stūra. Jūtams, ka autore intīmi pazīst šo pilsētu. Pilsētas tēli: pilsēta, ielas, asfalts, tramvajs, dzertuve, bārs, laternas u.c. skaitā nedaudzi, bet, koncentrēti dažos dzejoļos, ir ar lielu emocionālu slodzi. Pa lielākai tiesai pilsētas reālijas rāda nepievilcīgas ainas: Pilsēta vārīsies karsonī (11); netīras ielas (12) ; zīlīte knābā speķi, kas baltāks par pilsētas sniegu (12); Neērti pilsētas trokšņi modina gulošos monstrus (17); Pilsētas centra pakšos smilšu putekļos mostas / laikmetu iekrātās drazas, baciļi, kukaiņi, / smakas, nezāļu sēklas (59); Pilsētas rorēs turpina cirkulēt iepelēks piens (60); Ik mirkli man blakus slīd tramvaja tetovēts delfīns. / Viņš ļautiņus gremo, kas sildās gar viņa iekšām / un pilsoņu ķopsi izspļauj tur, kur tam norādīts (67) u.c. Ir spilgtas personifikācijas, piem., tramvajs – sliežu trinējs; Saules zaķīšu spēle uz dzeltenās dievnama sienas gluži kā gājējiem liturģija.
Salīdzinājumi ir trāpīgi un negaidīti: Kā liela slapja zaļās tējas lapa man acīs debess iespīdēja (8); delnās svīst dienas kā nopātagoti sacīkšu zirgi (3); nāve kā rudens rokraksts, tik skaista (45); āliņģis apaļš kā badīgas dzīves mute (54); pret manu artēriju sienām sitās atskaņas / kā saules stars pret Iļģuciema vārtu metāllūzni” (61); neona uzraksts skatlogā viļņojies līdzīgi sarkanām aļģēm spēcīgā straumē (55).
Dzejas telpa - tagad un tepat un pārlaicīgais. Kaut koncentrētās 25 “Īsziņas rokām un akmeņiem” (44) pieteic mobilā tālruņa laikmetu, tie ir dabas tēli, kas veido šī cikla asinsriti. Divi viesi vēro Latvijas rudeni. Muzz - muzz - muzz - īka, viens saka, klausoties krītošajās ozollapās. Otrs notrauš no pakauša salnas mici un bijīgi nočukst – “Jā, viņu nāve kā rudens rokraksts, tik skaista... Vai atkal: Pārakmeņojas plūmju koks, zemeņu sēkliņas, zivju asakas, sniegpārsliņas, logi, sejas logos. Tikai iemīlējušos cilvēku plānprātība saglabā firziķa maigumu un saldmi. Tā kauliņš iekšpusē ir kaparbrūns un ciets. Tajā intensīvi vairojas klusums.
Sākot no skaistiem, lai arī ne vienkāršiem, dabas dzejoļiem, piem., Vanagzirņi un anemones jau noziedējušas… (20) līdz sarežģītajai “Miesnieku maltītei” antenu burtnīcas teksti sakņojas gan autores pasaules skatījumā un pieredzē, gan pasaules dzejā un kultūrā, gan šodienas notikumos un kopsakarībās, kas pa lielākai daļai norādīti alūzijās. Ja, piemēram, 11. septembris šodienas lasītājam vēl rada asociācijas, 2004. gada 17. (ASV 16.) novembris droši vien būs jāmeklē rakstos. Alūzijās kā kultūrvēsturiskas (Volfgangs, Itaka, Orenburga), tā vēsturiskas un politiskas (Kreicfelds - Jakobs, Dašava, Fallūdža, Abu Ghraiba, Jeruzāleme, Iļģuciems) informācijas deva. Un katrā ziņā dzejas uztveri paplašina kaut minimāla pazīšanās ar dzejniekiem Mandelštamu, Kafavisu un Robēru Denosu (Robert Desnos). Katrs, pat sīkākais tēls ir semantiski daudzveidīgs.
antenu burtnīca ir lasāma lēni, uzmanīgi un piesardzīgi, tad tā atveras krāšņa un bagāta, spēcīga un vibrējoša. Sirsnība, iejūtība, erudīcija, arī ironija. Kā raksta Arno Jundze: Tā ir stipra dzeja, kas nenāk no eksaltētiem jūtu saasinājumiem, bet gan no dziļa un bagāta intelekta, kura spējas uzrunāt nav mazākas par ārēju vai uzspēlētu jūtīgumu.9
1.
