Kaut kad ap 1966. gadu Sanfrancisko latviešu koloniju pāršalca ziņa, ka no Čikāgas pārcēlies dzejnieks Ivars Lindbergs. It kā esot arī aktieris, spēlējis kopā ar Mārtiņu Zīvertu! Intriģējoši, daudzsološi! Potenciāls sarīkojumu kuplinātājs. Kāds bija sameklējis šī dzejnieka fotogrāfiju – jauns cilvēks ar „ezīša” matu griezumu, lielām ausīm, pīpi zobos. Manā subjektīvā vērtējumā ne visai glīts, ne visai simpātisks, pozētājs, katrā ziņā ne mans vīrieša tips. Un tad viņš vienu dienu parādījās Latviešu nama durvīs! Gara auguma, tievs, stalts, apvilcis stilizētu tautisku kreklu, kas sasprausts ar latvisku saktiņu, seju labi koptas pilnbārdas ierāmēta. Šķelmīgi mirdzošām acīm un ar atklātu smaidu viņš iesoļoja mūsu sabiedrībā.

Aizmirsies, kad un kur mēs privāti tikāmies, kur un kad pieci aktieri sarunājām dibināt mazo teātri sanfrancisko. Palicis vienīgi prātā, ka teātra nosaukums un trīs vārdu rakstība ar mazo burtu bija Ivara ierosinājums. Mēs pārējie – Ingūna Pampe, Dainis Turaids, Laimonis [Siliņš] un es piekritām, kas varbūt nebija tālredzīgi. Cik gan kreņķu nav bijis ar šo rakstību! Avīzēs, žurnālos, biļetenos nosaukums ne tikai tiek rakstīts ar lielo sākuma burtu, bet bieži saukts arī par Sanfrancisko mazo teātri. Tā nu teātra vēsturē iegājuši vairāki nosaukuma varianti. Ivars arī ierosināja kā pirmo uzvest Mārtiņa Zīverta Tvanu. Pats, tēlodams Dr. Fiasko, viņš saistīja ar savu spēli, bet visvairāk ar savu balsi, kas patiešām bija varena un sagādāja viņam neoficiālu palamu – „Balss”.

38 gadus esam bijuši draugi un uz skatuves partneri 15 lugās. Nevienu reizi nav bijušas domstarpības, saspēle vienmēr ir bijusi harmoniska. Mēģinājumos ir ticis daudz smiets. Režisoram par lieliem kreņķiem pat izrādes laikā dažkārt nevarējām atturēt smieklus. Nesenā pagātnē , kad Ivars jau sāka slimot, viņam šad tad ķērās vai aizmirsās teksts. Piemēram, Raimonda Staprāna lugā Nervu galiņi. Kā viesaktrisi bijām ataicinājuši Rēziju Kalniņu no Dailes teātra. Pirmajā mēģinājumā viņa sāka histēriski smieties, jo Raimonds savā lugā bija latviskojis angļu vārdu therapeutist kā terapists. Nu, nevarot taču tā teikt latviski – pamācīja Rēzija. Izklausoties gandrīz vai rupji. Terapeits esot pareizais apzīmējums. Smējāmies, izsmējāmies, un izrādēs ASV viss gāja gludi un pareizi. Bet Rīgā, Nacionālā teātra aktieru zālē, kur skatītāji sēdēja visapkārt, divskatā ar Ivaru viņš pēkšņi taurē savā varenajā balsī: Es kā terapists... Man viņš jāpārtrauc ar savu tekstu, bet nevaru vārdus pār lūpam dabūt. Ivars, redzēdams, ka mēģinu apvaldīt smieklus, aptver, kas par lietu, un arī viņam grūti kaut ko izteikt. Kaut kā puslīdz ar godu tikām no šīs smieklu bedres ārā. Katrā ziņā nākošajās izrādēs Ivars lietoja pareizo vārdu un visādā ziņā savā pieejā bija profesionāls, bet jau 2001. gadā slimība sāka izpausties visādos veidos.

Ivaram pat ar spieķa palīdzību bija grūtības kustēties un vēl grūtāk nostāvēt. Tomēr nolēmām sarīkot viņa 50 gadu skatuves jubileju, izvēloties viņa ļoti cienītā Mārtiņa Zīverta Cenzūru, kur cik necik spējām attaisnot Janeļa lomā 73 gadus vecu vīrieti – Ivaru, kurš ar Zīvertu sāka savu Amerikas karjeru latviešu teātrī un ar Zīvertu arī beidza. Luga izdevās un visiem bija liels gandarījums – režisoram, aktieriem, publikai, bet visvairāk pašam Ivaram. Tolaik viņa veltījums Laimonim un man, kas atrodams dzejoļu grāmatā Noklīdušā Torņakalna puikas dziesmiņas: Vēl viņš uz dēļiem / Spēle turpinās... Nacionālā teātra aktieris Vaironis Jakāns savā godināšanā esot teicis, ka teātris ir kā slimnīca, kurā viņš nāk dziedēties. Domāju, ka arī Ivaram teātris palīdzēja vismaz uz dažām stundām aizmirst sāpes un izmisumu par grūstošo veselību.

Viena no mana vīra Laimoņa un manas dzīves svarīgākām sastāvdaļām bija draudzība ar Ivaru, ar viņu kopā pavadītais dzīves posms no 60. gadiem, līdz pat viņa aiziešanai. Tikai retas bija viesības, kurās nebūtu bijis ielūgts Ivars. Viņa sabiedrībā nekad nebija garlaicīgi. Vienmēr viņš mūs uzjautrināja ar jokiem, parasti „kreptīgiem ”, kas gan no viņa mutes nākot nelikās rupji vai piedauzīgi. Fenomenāla bija viņa atmiņa! Attiecīgajā brīdī viņš spēja trāpīgi papildināt kāda viesa stāstu ar piemērotu notikumu no savas vai kādas citas personas dzīves. Daudz stāstu bija par Austrālijā pavadītajiem jaunības gadiem. Jāatzīst, ka ar laiku šis „repertuārs” atkārtojās. Kad Ivars atgriezās no darba Saūda Arābijā, kāda draugs reiz izsaucās: Ja mums vienmēr jāklausās par Austrāliju, tad cik gadus no vietas mums būs jāklausās par Arābiju?! Bet, nezin kāpēc, par Arābiju dzirdējām pārsteidzoši maz. Ivaram patika būt sabiedrības degpunktā. To viņš arī panāca ar saviem stāstiem, ar dzejoļu lasījumiem un ar savu balsi. Atceros tikai vienu vienīgu reizi, kad Ivars klusēja. Tas bija kādā Jaungada sagaidīšanā. Cita vidū ēdām cepumiņus. Pavisam nemanot iestājās klusums. Namatēva māte norūpējusies prasīja: Kas noticis? Pat Lindbergs klusē! No Ivara patiešām nenāca ne skaņas. Izrādās, kāds jokdaris bija cepumos iecepis hašišu...

Visjaukākās stundas kopā ar Ivaru esam pavadījuši „Jūras rančā” jeb Sea Ranch, kur vairāk nekā 30 gadus no vietas katru gadu pulciņš draugu īrējām vasarnīcu pašā okeāna krastā. Tā vieta mums visiem kļuva par nepieciešamību, tā bija mūsu Ulubele. Latvijas okupācijas gados katrs no mums ieradās ar savu pienesumu – grāmatām, avīzēm, žurnāliem, vēlāk ar no Latvijas dabūtām skaņu vai video lentēm. Lasījām, pārspriedām, analizējām. Dažas stundas tika ziedotas kādai Latvijas autora lugai vai bieži kādam Raimonda Staprāna jaundarbam. Sadalījām lomas un lasījām tekstu. Ivaram, kā tekošam lasītājam, vienmēr iekrita galvenā loma. Gandrīz katru vakaru Ivars lasīja savus jaunākos dzejoļus. Dažkārt tie nebija pabeigti. Tad atkarībā no patērētā alkohola daudzuma mēs pa visiem „palīdzējām” viņam dzejot. Nevarētu teikt, ka bijām bohēmieši, bet alkohola patēriņš trīs dienu laikā bija rekorda cienīgs. Reiz pirms prombraukšanas saskaitījām 68 vīna pudeles! Katrai ģimenei pārmaiņus bija jāuzņemas vakariņu sagatavošana, bet vieniniekiem jāgādā par brokastīm. Ivars vienmēr sevi pierādīja kā rūpīgu un lielisku pavāru. Pirms došanās uz Saūdiju, viņš nerrojās, ka mēs ar Laimoni esam izlepuši, ka apmeklējam dārgus restorānus. Viņam pašam gan pietiekot ar labu greasy spoon („taukainas karotes”) vietiņu. Bet vēlāk, kad bija tuksnesī sapelnījis naudu, viņš kļuva izvēlīgs i vīnos, i ēdienos. Arī labi restorāni viņam bija stipri pa prātam.

Kad ikvienam, arī Ivaram pašam, kļuva skaidrs, ka viņa dienas šai saulē ir skaitītas, viņš pastāvēja uz to, ka grib vēl pēdējo reizi būt kopā ar mums visiem iemīļotajā Rančā, un arī Ivara sieva Vija darīja visu, lai viņa vēlēšanās piepildītos. Ivars tad vairs varēja tikai sēdēt invalīdu ratiņos un arī augstākais uz stundu. Viņam bija grūtības izteikties, formulēt domas, viņš vairs nebija sarunu dalībnieks, tikai mēms klausītājs, snauduļoja vai arī raudzījās uz netālo okeānu.

Liktenis Ivaram bija nežēlīgs. Vispirms divas reizes bija jāatvieto gūža, tad viņa stalto augumu sakropļoja rematisms, kas groteski izkropļoja plaukstas un pēdas, tad vēl pēc grūtiem apsvērumiem tika ielikts mākslīgais celis. Kad biļetes jau bija sagādātas ceļojumam uz Jaunzēlandi un Austrāliju, ārsti konstatēja plaušu vēzi. Un pašās beigās – vēl viens pārbaudījums, kas jau līdzinājās Ījāba Bībelē aprakstītajām ciešanām – vēzis bija ieperinājies smadzenēs.

Kādā Ivara dzejolī atrodam vārdus:

....Reiz ar diezgan parastām

beigām

beigsies

mana vienīgā sezona ellē

Pēc paša vēlēšanās Ivaram mūžības ceļā līdzi tika doti dzintara gabaliņi, ziedi, Dainas un laikraksts Laiks.

Ivara dzejoļos ir minēta kaulainā, nāve, pīšļi, aiziešana. Nāves tēma viņu nodarbināja, bet vai Ivars jebkad varēja iedomāties, ka pieminētā sezona ellē būs arī elle viņam pašam? Dažas stundas pirms miršanas viņš esot iesaucies: Apokalipse nāk! Par nāves priekšnojautu viņš runā jau sen, piemēram, dzejolī „Tajās durvīs ...”

Tajās durvīs

Var stenderēs atsperties

Rokām abām un kliegt,

Ka viņās neieies,

Var arī uz ceļiem saliektiem

Viņām cauri lavīties.

Dažs spēj uz vēdera

Tām izlīst cauri,

Var galvu paceltu

Tām cauri izsoļot,

Var pat svilpojot un smejot

Viņām cauri diet.

Var visādi,

Bet reiz ikvienam

Ir šajās durvīs jāieiet.

____________________

Brigita Siliņa, viena no mazā teātra sanfrancisko dibinātājiem un aktrise, ir JG teātra nodaļas redaktore (1987-1998). Dzīvo Sanfrancisko, kur strādājusi par vācu valodas skolotāju vidusskolā.