ELITISMS UN MIETPILSONĪBA

JEB LETTRES PERSANNES – LETTRES LETTONES

Gundega Repše. Pilsoniskā Rasa. Rīgā: Diena, 2007. 195 lpp.

 

Autore ir labi pazīstama kā mākslas kritiķe un arī kā literatūras soģe. Aplūkojamā izdevumā iekļautas astoņas esejas, sacerētas no 1999. līdz 2006. gadam, un tās ir dažādi modulētas un mudinoši nosauktas. Tematiski tās nav ieslēgtas kādā šaurā ielokā, bet maldās turpat vai pa visu kulturālo pasauli, kur vien autores skats piestāj – no mākslas un literatūras vērojumiem un vērtējumiem līdz sociopolitiskiem slēdzieniem un atzinumiem. Repše daudz neslēpjas aiz liekvārdības vai metaforiskas izvairības, bet bez jebkādas vilcināšanās sauc novēroto īstā vārdā. Viņas spriedums ir vienmēr ass un kodolīgs, un tonis visai kategorisks, pat uzstājīgs, pabieži ar tādu kā filozofisku universālitāti un autoritāti attiecībā uz visu, nepievēršot uzmanību izņēmumiem, to uzskaitei vai izskaidrošanai. Autores vēriens ir mizantropisks. Viņas novērojumi neizsauc sajūsmu, pat ne apmierinātību, ieskaitot pa ceļam sastaptos francūžus ar sava veida klasikas iezīmēm, piemēram, Monteņu (Montaigne), Monteskjē (Montesquieu) u.c., kuriem gan būtu jāpievieno Bodlērs (Baudelaire) un viņa Ļaunuma puķes.

Repšes autoritatīvais vēziens stipri jūtams, kad viņa iestājas par saviem causes celebres, piemēram, mūsdienu sieviešu tiesībām un tām nodarīto netaisnību – sāpīgs temats, kas kļuvis aktuāls daudzās kultūrās. Uzskaitot daudzos pienākumus, kas šodienas sievai, mātei, mājasmātei vai arī mīļākai veicami, autore paceļas universālos augstumos. Bez pārspīlēšanas tas viss izteikts kā universāli neapgāžams konstatējums. Daudzi lasītāji droši vien to ņems cum grano salis. Vietās, kur Repše nolaižas no vispārinājumu augstumiem, lasītājam atklāsies viņas asie analītiskie novērojumi. Starp mūsdienu notikumiem autore min barikāžu dienas un omoniešu draudus, kad Baltijas valstu pastāvēšana un atsvabināšanās no padomju sloga bija visai problemātiska. Taču okupantiem nepagāja secen fakts, ka latviešu vadība bija gatava cīnīties par savām tiesībām. Barikāžu dienas droši vien mūsu vēsturē tiks ierakstītas kā varoņu dienas, varbūt vienā līmenī ar strēlnieku Ziemsvētku kaujām I Pasaules kara laikā, protams, ar to starpību, ka strēlnieku varonība pazuda cara valdības nolaidībās, kamēr barikāžu dienas parādās kā pozitīvs apliecinājums latviešu pretestībai. Autore neslēpj savu patriotismu. Dzejnieki Aspazija un Akurāters viņai ir patiesie revolucionāri, bet Ojārs Vācietis daudzināts kā tautas sirdsapziņas balss. Vēstulē tolaik ministru prezidentam Emsim Gundega Repše uzsvērti iestājas par vides aizsardzību un saglabāšanu nākošajām paaudzēm. Citviet pieminētas urbanizācijas problēmas un jaunākās Rīgas pilsētas apbūves aprises, kas dažbrīd izceļas ar īsteni neizplānotiem pārsteigumiem. Purvciems un nolaistā Jūrmala, kur es dzīvoju, izraisa viņā sašutumu. Sastopam visai negatīvu nostāju pret iesaistīšanos Eiropas Savienībā. Turpretim neiesaistīšanās NATO nozīmētu atpakaļrāpošanu (..) tūdaliņu pastalās. Autore ir visai uzstājīga un nozākā populāros tautiskos zīmolus kā kiču. Viņa ir sarkastiska un nesaudzīgi zobgalīga attiecībā pret lētu tautiskumu un „modes" kliedzieniem, ar kuriem pilsoņi sveic etnisko kiču kā objets d’art. Netaisnības un nolaidības pilsētas vadībā, piemēram, nepietiekoša siltuma piegāde mazāk rocīgiem pilsoņiem, viņas uztverē ir gandrīz noziegums.

Sējuma beigās ievietotās divas vēstules, kas it kā saņemtas no lasītājiem, atgādina Monteskjē triku viņa Persiešu vēstulēs, kur it kā divu izraidīto persiešu visai zobgalīgajā sarakstē atbalsojas sašutums un izbrīns par svešo kultūru un tur dzīvojošiem cilvēkiem. Monteskjē šādi paņēmieni bija nepieciešami, lai novērstu cenzora dusmas, ko autors būtu izpelnījies ar savu nesaudzīgo dzīves novērtējumu Francijas karaļvalstī. Monteskjē jau nevienu nepiemānīja, bet Bastijā (Bastille) viņam nebija jāsēž, kur nonāca tādi mazāk dižciltīgi neapmierinātie kā Didro (Diderot) un citi revolūcijas vēstneši. Repše ar cieņu atsaucas uz Monteskjē un viņa Persiešu vēstulēm. Cieņu katrā ziņā ir pelnījusi arī pati mūsdienu latviešu autore.

Juris Silenieks

Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors (Carnegie-Mellon U.).