CAUR GREIZIEM STIKLIEM TUVĀK PATIESAJAM

Māris Bērziņš. Gūtenmorgens. Ill. Māris Bišofs. Rīga: Karogs, 2007. 268 lpp.

 

Atverot šo glīti iespiesto grāmatu, kas varētu greznot kafijas, un ne tik vien šā dzēriena, galdiņu ikvienā cienīgā mājā, gribētos cerēt, ka viesi tajā ieskatīsies ar dzīvu interesi. Bet vislabāk to darīt ar piesardzību, jo, gan grāmatas patīkamā apdare, gan arī vēstījums, varētu sabojāt labsirdīgo noskaņu dažādā veidā. Teksts sastāv no apmēram 60 fabuliskiem, bet ne vienmēr teiksmainiem stāstījumiem, kas nav gluži Esopa atdarinājumi, taču ar tādām kā folkloriskām iezīmēm, visizteiktāk varbūt ar stāstītāja naivitāti., kas, protams, izrādās ir maska dziļdomībai, simplicissimus sui generis, kad teiciens „kas ir, tas ir" noraksturo daudz, taču nepasaka visu un varbūt to pašu svarīgāko.

Sākumā citāts, no tautas mutvārdu daiļrades, kas ir sava veida priekšvārds: Morgu priekšnieks no rīta ierodoties darbā sveicina savus kolēģus: – Guten Morgen!" Tam seko pirmais fabulējums „Gūtenmorgens un karma," kur autors salamājas ar sava paša radījumu – Gūtenmorgenu. Šiem diviem pievienojas Gūtenmorgena draugi ar izteikti latviskiem vārdiem – Kalniņš, Lejiņš, Ozoliņš un citi „iņi," taču tostarp neviena krieviski skanoša uzvārda. Laiku pa laikam piesauktais Bērziņš varētu būt pats autors, kaut arī neuzvedas ar autora cienību. Stāstītājs dodas pie „Bremenes muzikantiem," kas ierosina dažādus inspirācijas ciklus, piemēram: „Stāsti, kas sarakstīti, klausoties gaiļa dziesmu," „Stāsti, kas radušies, raugoties ēzelim mutē" vai arī „Stāsti no kaķa ņurrāšanas. Un ņaudēšanas arī" un visubeidzot – „Stāsti no suņa astes luncināšanas, rejām un kaukšanas nakts vidu." Stāstījumu tematiskais fabulējums ir tik plašs kā pati pasaule, reizēm aizmaldoties pat aiz tās, kur robežas grūti noteikt. Par savu vārdu vairāk nekā vienā variācijā Gūtenmorgens pastāsta, ka vecāki un citi kūmas viņam tādu piešķīruši, nezinādami kā jaunpiedzimušo nosaukt. Gluži kā teikās un varoņstāstos, nolēmuši, ka pirmais rītā dzirdētais teiciens būs jaunpiedzimušā vārds. Vārds ir daļa no būtības. Vienviet autors sūdzas, ka Kalniņš viņu uzrunā ar mazo burtu, teiciens, kas liek domāt par Beketa tēlu savstarpējām ķildām par rakstību un semantiku, par vārdu nozīmi, arī to bezjēdzību. Kad Krūmiņš prasa Gūtenmorgenam, kas ir biškrēsliņi, atbilde ir nepārprotami skaidra: Nu, tie ir tādi mazi krēsliņi, uz kuriem sēž bites.

Varoņstāstu stils gan nav viscaur ieturēt un Gūtenmorgena dzīve ir mietpilsonības iekrāsota. Viņa sieva, kas paliek vārdā nenosaukta, un dēls, arī anonīms, tekstā daudz nefigurē. Katrā ziņā, ne viens, ne otrs neizceļas ģimenes galvas acīs. Acis un Gūtenmorgena sievu pieminot, jāmin Gūtenmorgena fabulējumu par trešo aci. Viendien Gūtenmorgens izlasa avīzē sludinājumu par kursiem, kuros sola iemācīt studentiem atvērt trešo aci. Trīs lietas labas slietas, prāto Gūtenmorgens un tiek pie trešā acs. Kad kursi nobeigti, sieva mājās ir visai skeptiska par vīra apgalvojumu, ka tagad redzot visa patiesā būtību. Un pēc kā tu tagad izskaties? sieva noprasa un aiziet uz virtuvi cept kotletes, vīra alkas pēc patiesības nesapratusi. Savās meditācijās par dzīvi un tās jēgu, parasti parkā uz sola un gandrīz vienmēr alu dzerot, Gūtenmorgens pasludina arī saviem draugiem sofistiem savus atklājumus, kas dažbrīd iestiepjas metafizikā. Kalniņš izskaidro Gūtenmorgenam, ko nozīmē „hronoklasmas": Nu tie ir tādi veidojumi, kas var rasties, ja mēs ietekmēsim pagātni... Nu, tad tie mainīs nākotni... Un beigās var iznākt tā, ka mēs atgriežamies atpakaļ savā laikā. Bet mūsu nemaz tur nav, jo paši esam pagātnē visu salaiduši dēlī (52. lpp.) Šīs prātvēderības nāk no gudrinieku nepieciešamības apskaidrot avīzē daudzinātās idejas. Vienreiz – tā iesākas viena Gūtenmorgena meditācijām, kas noved pie sava veida epifāniska momenta – iznācis no mājas, viņš paskatījās lejup, kur pletās viens vienīgs tukšums. Tad viņš pacēla galvu pret debesīm, taču tās arī bija kaut kur pačibējušas. Visapkārt nekā nebija. Viņš saprata, ka pēkšņi visai mīklainā veidā, nonācis pilnīgi tukšā vietā. Gūtenmorgena dēla piedzimšana ir priecīgs notikums, kas iedvesmo tēvu sacerēt rondo diviem tamburīniem, ko noklausās viņa draugi, kam savukārt pielīp radošais gars. Pateicoties draugu papildinājumiem un uzlabojumiem, rodas koncerts klavierēm ar orķestri si bemol mažorā. Biškrēsliņu loģika turpina savus gājienus, un daudzās situācijās neloģika pievar skaidrības meklētāju.

Gūtenmorgena prātojumi un piedzīvojumi izriet no mūsdienu sadzīves vērojumiem. Viendien Gūtenmorgens ar draugiem nolemj izdaiļot Vanšu tiltu ar ķīniešu zaķīšiem, kurus veiklais spekulants Kalniņš sapircies, cerēdams uz labu peļņu, bet, neatrodot daudz pircēju, mūsdienu sofisti nolemj izdaiļot ar tiem Vanšu tiltu. To redzēdama, Valsts prezident parādās pils logā un, kā tas pienākas viņas profesionālām interesēm, dungo: Zinu, zinu, bet neteikšu,/ Kur baltais zaķis guļ. Tas esot ierosinājis ievērojamu mākslas kritiķi uzrakstīt grāmatu Likteņupe un baltie zaķīši. Konceptuāla māksla vai mākslas koncepcija.

Gūtenmorgena gaitas plašajā pasaulē un arī kosmosā, kur dēkainim gadās iekļūt, parāda lasītājam, kā no vientiesīga trešā dēla muļķīša, Gūtenmorgens kļūst par nopietnu kritisku vērotāju un domātāju, sava veida tautas balsi. Grāmatā daudz komisku un neloģisku aprakstu, kuru rezultātā rodas pārdomas un traģikomiski ieskati mūsdienu liktenībā, katrā ziņā Gūtenmorgena cienīgus brīžus.

Juris Silenieks