KĀRĻA RITUMA SKATĪJUMS

Kārlis Ritums. Kā es to redzēju. Rīgā: Jumava, 2005. 160 lpp.

 

Autors Kārlis Ritums, dzimis (1920. 15.VII) Liepājā, atskatās uz savām mūža gaitām pretstatu pilnajā gadu simtenī, kad kalngalus sasniedza gan prāts, gan neprāts un nežēlīgi terora viļņi viens pēc otra vēlās nevien pār Latviju, bet konflikti uzliesmoja daudzās Eiropas valstīs. Viņš skata savu dzīvi visnotaļ plašā vēsturiskā un politiskā kontekstā it kā no putna perspektīvas. Lasīt viņam iemācījusi vecmāmiņa, lietojot gan Bībeli, gan tautas pasakas, mācījies Liepājas Valsts ģimnazijā un studējis jurisprudenci Latvijas Universitātē, pirms otrreizējās krievu okupācijas dodas bēgļu gaitās ar sievu un mazo Veltiņu (1944), izceļo uz ASV kopā ar apmēram sešsimt pieviltiem un rezignētiem Eiropas bēgļiem, kuru dzimtenes, pretēji svinīgām deklarācijām un solījumiem bija atstātas despotisku apspiedēju žņaugos. Ritums vispirms strādā par baznīcas apkalpotāju, vēlāk kādā rūpnīcā. Citiem ieceļotājiem tā neveicas – kādam latviešu puisim pat jādzīvo vistu kūtī. 1955. gadā Ritumu ģimenē ierodas Daina, par kuras vārda rakstību vēlāk izceļas domstarpības ar amerikāņu skolotāju, kuras uzskatā pareizi būtu rakstīt „Diana." Ritums sāk studēt, iegūst akadēmisko grādu politiskajās un sociālajās zinātnēs, sāk strādāt amerikāņu Sociālās apdrošināšanas birojā, vēlāk pārņem jaundibinātās (1951) ALAs Aprūpes biroja vadību, raksta latviešu presē par pensiju jautājumiem, ASV presē viņš dedzīgi protestē pret melīgiem apgalvojumiem par padomju pilsoņu laimīgo dzīvi sociālistiskajā paradīzē, ko apēno vienīgi imperiālistu pastāvīgie kara draudi. Viņš piedalās Amerikas Balss radio raidījumos, ir aktīvs dažādos citos ārzemju latviešu sabiedrības pasākumos, skumst, ka nebija lemts savu mūžu nodzīvot tēvzemē, bet atzīst, ka mūža novakarē atgriezties vairs nav iespējams. Taču ar Latviju viņš palikšot saistīts līdz mūža beigām, lai kur arī būtu viņa pašreizējās mājas. Ārzemju latviešiem jāturpinot darbs tāpat kā Padomju Savienības sairšanas procesam sākoties un arī jau sen agrāk, kad Baltijas valstu jautājums tikai ārzemju baltiešu mērķtiecīgās darbības rezultātā nonācis preses, politiķu un valdību uzmanības lokā. Stāstot par katru personīgās dzīves posmu, autors visai plaši apcer arī toreizējo politisko situāciju – apraksta boļševiku ievestās ačgārnās pārmaiņa LU vadībā un citas norises 1940. gadā, nosoda citu valstu vienaldzību pret notikumiem un cilvēku upuriem Baltijas valstīs, kad pat Vinstons Čerčils nonācis pie atziņas, ka īstenojot reālpolitiku, ētiskajiem un morālajiem principiem jāpaliek dibenplānā.

Par autora minēto vēsturisko un politisko faktu pareizību jāspriež šo disciplīnu lietpratējiem. Ritums vietumis citē konkrētu statistiku, gan neuzdodot avotus. Taču, ja kāds nepiekrīt grāmatā paustajiem uzskatiem un secinājumiem, autoru no iebildumiem pasargā viņa izvēlētais grāmatas virsraksts. Droši vien var būt dažādās domās par autora pārliecību, ka Sarkanajai armijai Kurzemi ieņemt neizdevās. Latviešu karavīri palika neuzvarēti. Viņi nolika ieročus kapitulācijas dienā un padevās cietsirdīgajam ienaidniekam, kam žēlastības jūtas bija svešs jēdziens. Visai interesants ir autora norādījums uz prezidenta Buša un Gorbačova vienošanos Maltas konferencē (1989) attiecībā uz Baltijas valstu neatkarības centieniem – vairākums baltiešu vecā Buša kluso diplomātiju neesot izpratuši un tādēļ prezidentu kritizējot par pārāk bailīgo un piesardzīgo politiku attiecībā pret Baltijas valstīm.

Ļoti noderīgi grāmatu izlasīt būtu Latvijā palikušajiem tautiešiem, kam par bēgļu gaitās aizklīdušo tautas brāļu likteni bija un dažiem vēl tagad ir zināms tikai tas, ko tiem „pa spundi" baroja padomju propaganda. Pēc Rituma stāstījuma izlasīšanas, dažkārt dzirdētie apgalvojumi par latviešu ekonomisko emigrāciju uz rietumiem 1944. gadā izklausās divtik absurdi.

Jau kopš skolas gadiem autors interesējies arī par daiļliteratūru, it īpaši dzeju. Viņa atmiņu stāstījums ir gluds un izteiksmīgs. Vairākas no grāmatas 29 nodaļām ievada dzejas citāts, bet grāmata noslēdzas ar paša autora sirsnīgi izjusto dzejoli „Gadu maiņā."

Biruta Sūrmane

Par JG redakcijas locekli Birutu Sūrmani skat. JG251: 63.