Māris Brancis
JĀNIS LIEPIŅŠ GALERIJĀ „MŪRNIEKS”
(2008.26.XI – 30.XII)
 Jānis Liepiņš. Krogus skats (1929). LVMM. |
Gleznotājs Jānis Liepiņš (1894-1964) ir viens no pašiem nozīmīgākajiem un ievērojamākajiem māksliniekiem latviešu 20.gs. mākslā. Viņš ne vienmēr ir guvis tādu atzinību kā citi viņa laikabiedri, taču bez viņa mūsu glezniecības kopaina vairs nav iedomājama. Viņš ir atstājis neizdzēšamas pēdas kā vienaudžu, tā – jo vairāk – savu audzēkņu daiļradē. 1931. gadā viņš kļūst par Kultūras fonda laureātu, bet 1935. gadā KF atzīmē viņa gleznu Zvejnieku osta.
Dzimis Pārdaugavā ne visai turīgā dzelzceļnieka ģimenē un uzsūcis sevī vienkāršo cilvēku materiālā ziņā visai ierobežoto ikdienu un sadzīvi, arī mākslā Jānis Liepiņš pirmais latviešu glezniecībā pievērsies zvejnieku ostas un strādnieku dzīves tēlojumam. Zvejnieku došanās jūrā vai acumirklīga piestāšanās pie laivām pirms un pēc tam, sūcot pīpi un pārmijot pāris vārdus ar kaimiņiem, loma šķirošana, kartupeļu rakšana, arī siena un labības novākšana un vakarā īsa atpūta pēc smaga darba pie alus kausa krogū draugu pulkā, pakoķetējot ar apteksnēm – šādi ir galvenie sižeti mākslinieka gleznās. Tomēr gleznas satura stāstījums parasti nav izvērsts. Sižets ir tikai iemesls, lai gleznotu. Māksliniekaprāt, forma ir galvenā mākslas darbā, sižets ir tai pakārtots – gleznā jāvalda krāsai.
Ļoti ekspresīvais krāsu uzlikums, brīvais, šķietami paviršais krāsu kārtojums rada iespaidu, ka glezna tapusi vienā acumirklī tajā brīdī, kad iedvesma autoru ir pārņēmusi savā varā un cits nekas vairs uz pasaules neeksistē.
Taču šāds pieņēmums ir maldīgs. Daudzie uzmetumi, skices, figūru zīmējumi liecina par pretējo. Jānis Liepiņš ar ārkārtīgu rūpību un pamatīgumu pēta katru detaļu – ēku izvietojumu jūras tuvumā, ikvienu cilvēka kustību un žestu, pat to, kur atrasties kartupeļu maisam vai spainim. Mākslinieks izmēģina neskaitāmus gleznas kompozīcijas variantus, līdz nonāk pie pēdējās versijas, kas visprecīzāk izteic viņa domu, viņa ideju, viņa emocionālo iespaidu. Viņš neko neizdomā, bet stingri vadās no dabas, no redzētā. Jānis Liepiņš kārtīgi pieraksta krāsas, kādās ir zvejnieču vai zemnieču brunči un priekšauti, kādi ir kāpu smilšu notoņi vakara saulrietā. Gleznotājs nepieļauj jebkādu nejaušību. Viss ir sīki un labi pārdomāts. Kad materiāls ir savākts un simtām reižu galvā pārlikts, top glezna.
Mākslinieka kaislība ir jūra. Ar draugu gleznotāju Albertu Filku (1891-1938) viņš mēģina uzbūvēt laivu, ar kuru apceļot piekrastes zvejniekus. 20.gs. 30.gados viņš kopā ar kolēģiem Niklāvu Strunki (1894-1966) un Eduardu Kalniņu (1904-1988) lielāko daļu vasaru pavada Kaugurciemā, skicējot un gleznojot. Tādēļ arī viena no izstādes tēmām ir jūra. Otra – kartupeļu lasītāji. Kā liecina skices un zīmējumi, šī zemniekiem raksturīgā nodarbošanās „izaugusi” no zvejnieku tēmas. Mākslinieka archīva materiālos ir daudz zīmējumu, kas rāda kartupeļu lasītājus pie zvejnieku mājām jūras krastā. Vēlāk kartupeļu novākšana ieguvusi pastāvīgu risinājumu eļļas darbos. Un trešā izraudzītā tēma – krogus. Tā Jāņa Liepiņa daiļradē ienāk jau 1920.gadā, kad tapušas vairākas gleznas ar vientuļiem dzērājiem. Vēlākajos gados tēma paplašinās ar izvērstākiem krogus skatiem un uzdzīvotājiem. Arī krogus ainas ir tikpat rūpīgi pētītas un skicētas kā zvejnieku un zemnieku dzīves tēlojumi.
Diemžēl neviena no skicēm nav datēta. To aptuveno rašanos var konstatēt no zināmām gleznām, bet arī tās var būt visai maldinošas, jo no uzmetumiem var rasties vairākas gleznas dažādos laikos. Nereti, šķiet, tēma ir pētīta tālāk jau pēc kādas gleznas rašanās. Tādēļ izstādē zīmējumiem un skicēm uzrādīti tikai iespējamie gadu desmiti.
Tas, ka Jāņa Liepiņa gleznām ir doti ļoti lakoniski nosaukumi – Vakars, Zvejniekciemā, Laivā, norāda uz to, ka māksliniekam, varbūt pašam to vārdos nenoformulējot, ir bijusi vēlēšanās parādīt zvejnieku vai zemnieku dzīvi tās pamatīgumā, pirmatnīgajā spēkā. Zveja, lauku kopšana ir neatņemama dzīves, pasaules mūžīgā rituma sastāvdaļa, kam pakārtojas arī parupjās, vienkāršās izklaides. Jāņa Liepiņa daiļrade un ieskatīšanās viņa darbnīcā, viņa gleznu tapšanas procesā liecina, ka iedvesma rodas pēc rūpīga, mērķtiecīga, pamatīga darba. Pēc tam top šedevri, kādus mūsu mākslā atstājis gleznotājs Jānis Liepiņš. Darbs ir panākumu pirmsākums. Šī atziņa lai ir jaunāko mākslinieka paaudžu ceļa spieķis.
