Franks Gordons
LASOT KĻŪST SKUMJI
RECENZIJA AR ATKĀPĒM
Vēsturnieks
Aivars Stranga, LU profesors, grāmatā Ebreji Baltijā: No ienākšanas
pirmsākumiem līdz holokaustam – 14.gadsimts – 1945. gads*
savācis un izvērtējis patiešām kolosālu avotu gūzmu, paveicis milzu
darbu, par ko viņam paldies teiks ne tikai mani tautieši jeb ciltsbrāļi, bet
arī jebkurš latviski lasošs zinātkārs cilvēks, kam pietiks
pacietības izlasīt šo pabiezo monogrāfiju un būs vēlme pārdomāt šai grāmatā
klāstīto.
Strangas pētījums sastāv no trim nevienlīdzīgām daļām: stāsts par ebrejiem (1) Lietuvā (9-213), (2) Igaunijā (214-291) un (3) par manas dzimtenes Latvijas ebreju likteņgaitām (292-577). Katrai nodaļai pievienotie skaidrojumi reizumis satur patiešām aizraujošu informāciju, kas lasās pat ar lielāku interesi nekā attiecīgās vietas pamattekstā. Vēsturnieka diždarbu caurauž attieksme, kas vislabāk raksturojama ar vārdu empathy, un kas nav ne mazākā pretrunā ar stingri zinātnisko, objektīvo pieeju faktiem, bet piešķir izklāstam zināmu siltumu.
Igaunijas jūdu (jūdi – aizguvums no vācu valodas) kopiena nekad nav bijusi liela, attiecīgā grāmatas nodaļa ir īsa un, nākas atzīt, es to izlasīju, meklējot informāciju, bez īpašām emocijām.
Toties Lietuva! Te pasteigšos norādīt, ka runa ir nevis par Lietuvas Republiku tās patreizējās robežās, bet par Lietuvas lielkņazisti, kas aptvēra visu tagadējo Lietuvu un Baltkrieviju, kas veidoja kompaktu teritoriālu vienību līdz 1772. gadam, t.i., līdz Polijas un Lietuvas kopvalsts (Rzeczpospolita Obojga Narodow) pirmajai dalīšanai. Autors uzsver, ka šai teritorijā apmetušies žīdi (Zhydzi, zhidai) veidoja šīs tautas īpatnēju zaru. Tie bija tā dēvētie litvaki, kas daudzējādā ziņā atšķīrās no saviem ciltsbrāļiem galicjaner.
Profesors Stranga piemin bezgala daudz faktu, kas liecina, ka mani tautieši Viļņu pamatoti dēvēja par Lietuvas Jeruzalemi (Yerushalaim de Lita), jo tur izveidojās gan reliģiskās (rabīniskās), gan laicīgās žīdu kultūras un literatūras centrs. 20.gs. starpkaru periodā, kad Viļņa piederēja Polijai, tur darbojās slavenais YIVO - jidiša grāmatniecības, vēstures un kultūras pētniecības institūts.
Mana dzimta cēlusies no Lietuvas, un tas pats sakāms par daudzām Latvijas žīdu ģimenēm. Mātes Rechas vectēvs – Mozus Izraelits (1838 - 1891) dzīvoja Grodņas guberņas miestā Djatlovā (žīdu tautas toponimikā – Žetl), bet mātes agrā bērnība pagāja miestā Šakai (Šakiai) pie pašām prūšu robežām. No tēva puses mani senči – Gordoni mita miestā Pumpiany (Pumpenai), pusceļā no Paņevežas uz Bausku. Radu raksti sniedzas līdz jau pieminētajai pirmajai Polijas dalīšanai, kad tur galvenais rabīns bija Chaims Gordons, kura mazmazdēls Hiršs piedzima Pumpjanos 1856. gadā un kopā ar tēvu 19.gs. 80. gados pārcēlās uz Rīgu. Tas bija mans vectēvs. II Pasaules kara priekšvakarā viņš ar mani dalījās savās bērnības atmiņās:1863, gadā, kad Krievijas rietumu guberņas pāršalca t.s. Poļu dumpis, nemiernieki jāšus drāzās cauri Pumpjaniem, vicinot zobenus...
Raibas bija Lielās Lietuvas žīdu likteņgaitas – Lietuvas dižkunigaišu un Polijas karaļu dotās privilēģijas mijās ar gan reliģiski, gan sociāli motivētām vajāšanām un grautiņiem. Saimnieciskā mijiedarbība mijās ar sīvu konkurenci. Šajā plašajā novadā 1897. gadā piedzima Bunds – žīdu strādnieku kustības priekšpulks, kam bija milzu nozīme 1905. gada revolūcijas laikā (arī Latvijā) un starpkaru periodā (īpaši Polijā).
Aivars Stranga, protams, pieskaras arī sāpīgajam jautājumam – Lietuvas kreisāk noskaņoto žīdu rīcībai 1940. gada vasarā, sākoties padomju okupācijai. Te nu atļaušos mazu atkāpi: Telavivā manas mājas kaimiņš bija zobu techniķis Bencions Shlomovitshs, dzimis 1914. gadā. Viņš uzauga Plunges miestā un man stāstīja, ka 1940. gada vasarā bija tas, kurš uzvilka sarkano karogu virs Plunges...
Kā zināms, LAF (Lietuvas Aktīvistu frontes) kaujinieki sacēlās pret padomju okupantiem 1941. gada 22. jūnijā, tai pašā brīdī, kad Lielvācijas vērmachts pārgāja „Molotova-Ribentropa” robežu.
Lietuvā žīdu īpatsvars bija lielāks nekā Latvijā. Sarkanā karoga vicinātāju viņu vidū bija vairāk: pirmskara saimnieciskā konkurence, archaiski aizspriedumi, skaudība, sarūgtinājums lika sevi manīt, un lietuviešu pašpasludināto atriebēju rosība, palīdzot nacistiskajiem okupantiem īstenot žīdu jautājuma galīgo atrisinājumu (Endlösung), bija krietni vien mežonīgāka nekā tamlīdzīgas izdarības Latvijā. Cik man zināms, Pumpjanos 1939. gadā vēl dzīvoja ap 300 žīdu. Viņus nogādāja uz tuvējo apriņķa pilsētu, lai tur nošautu. Kad es ar dēlu Eli 2008. gada jūlijā no Rīgas devos uz Pumpjaniem, turienes žīdu kapsēta bija galīgi pazudusi zālē un brikšņos. Labi vēl, ka pēcpadomju administrācija sastatīja dažus puslīdz saglabājušos pirmskara kapakmeņus lielceļa malā un uzstādīja granīta plāksni ar uzrakstu lietuviešu valodā un ivritā – Miers viņu pīšļiem. Kad jautājām sakņu dārzā strādājošai pajaunai lietuvietei, kas palicis pāri no sinagogas, viņa atbildēja, ka karā esot sabumbota. Mēs ar dēlu saskatījāmies un rūgti pasmaidījām.
Sakarā ar Edvīna Šnores filmu The Soviet Story man gribētos pievērst uzmanību Aivara Strangas grāmatas 129. lappusei, kur teikts: uz jaunās Vācijas - PSRS robežas, kuru abi agresori bija izveidojuši pēc Polijas iznīcināšanas, ebreju bēgļi piedzīvoja neaprakstāmas pārestības. Kāds aculiecinieks tās aprakstīja sekojoši: „1939. - 1940. gada ziemā gar visu Bugas upes tecējumu risinājās neiedomājamas scenas... Vāci neaizturēja bēgļus (ebrejus), bet ar stekiem un šauteņu laidenēm deva viņiem līdzi ceļā pēdējo savu rasu mīta paraugstundu, bet demarkācijas līnijas otrā pusē garos aitādas kažokos, ar smaiļgalu budjonovkām galvā un atkailinātiem durkļiem kaujas gatavībā stāvēja šķiru mīta sargkareivji, apsveicot klīstošos, kas bēga uz apsolīto zemi, ar no siksnas vaļā palaistiem aitu suņiem vai ar rokas ložmetēja uguni...”
Grāmatas plašākā nodaļa, kā jau teikts, veltīta žīdiem tagadējās Latvijas teritorijā. Interesanti, ka latviešu ekonomists un publicists Kārlis Balodis (1864-1931) jau 1896. gadā latviešu presē publicēja sešus rakstus par Palestīnu, atbalstot ebreju ieceļošanu Palestīnā. Aivars Stranga citā vietā arī piemin šo Kārļa Baloža viedokli, kad viņš atradās Berlīnē 1918. gadā, par ko plašāk klāstīts manā grāmatā Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju.**
Profesors Stranga pieskaras Pētera Stučkas lielinieku valdības (etniski pilnīgi latviskās) režīmam 1919. gada pirmajā pusē.
Te nu mans vectēvs, kam toreiz piederēja ādas izstrādājumu veikals Maskavas ielā 79 stāstīja: Komisārs nostādīja mūs, buržujus, garā rindā un pateica, ka esam norīkoti smagos spaidu darbos. Tūlīt korī atbildējām – „Wir sind krank” [mēs esam slimi]. Tad komisārs norēca: Ak tā! Tad nu visus pie sienas [K stenke, t.i. nošaut]. Un mēs korī attraucām – „Wir sind gesund” [mēs esam veseli]. Lūk, tā.
Grāmatas autors plaši apraksta žīdu reliģiskās un kultūras dzīves, žīdu preses un sabiedrisko aktivitāšu plauksmi starpkaru Latvijā. Cita vidū viņš piemin Ludzu kā ievērojamu žīdu centru. Te nu atkal maza atkāpe – viesodamies puspagraba dzīvoklītī kanālmalā, kur opaps mitinājās vecumdienās, es ieraudzīju nupat kā no bandroles izsaiņotu pabiezu sējumu, kas vēl smaržoja pēc drukas krāsas. Vectēvs paskaidroja: To man nupat atsūtīja no Ludzas. Tas bija jūdu reliģisko priekšrakstu kanons – Shulchan aruch, kas izdots un iespiests Ludzā.
1939. gada 1. septembrī sākās II Pasaules karš. Latvija pasludināja sevi par neitrālu. Atceros, ka 1940. gada maijā vectēvs sēdēja uz ierastā soliņa Strēlnieku dārzā, tērzējot ar tādiem pašiem žīdu sirmgalvjiem. Sarunas temats bija (jidišā): Ojb es veln kumen di bolscheviken un alc aveknemn? Un: vos vet machn Ruzvelt? (Vai atnāks boļševiki un visu atņems? Un ko darīs Ruzvelts?).
Nu ko, boļševiki atnāca, 1941. gada 14 jūnijā deportēja citu starpā pāri par tūkstoti žīdu, un tā paša gada nogalē mans vectēvs tika nošauts ceļā uz Rumbulu.
Grāmatā pieminēti tie latviešu inteliģences pārstāvji un sabiedriskie darbinieki, kas starpkaru gados izcēlās ar savu antisemītismu. Par Franci Trasunu es nebrīnos, jo šī ievērojamā Latgales atmodas censoņa nostājā acīmredzot izpaudās viduslaicīgais katoliskais antijūdisms, kaut gan, kā atzīmēju savā grāmatiņā, 1905. gada nogalē Latgales katoļu zemnieki neļāva melnsimtniekiem sarīkot grautiņu Ludzā.
Sāpīgāk man bija uzzināt (458-459), ka lieliskais grafiķis Richards Zariņš 1920. gadā atjaunotajā satīriskajā žurnālā Svari čakli zīmēja antisemītiskas karikatūras, kam līdzās parādījās pantiņi: Kā spradži un kā zemes blusas pa malu malām žīdi lien. Bet es taču savā diplomdarbā Latviešu satīriskie žurnāli 1905. gada revolūcijas periodā ar patiesu prieku aprakstīju gan tā laika pirmos Svarus, gan lieliskos Richarda Zariņa zīmējumus...
Leonīds Breikšs sacerēja lieliskas patriotiskas vārsmas, un viņa “Lūgšana” (Kungs, kas zāles čukstus dzirdi...) patiešām aizkustina. Diemžēl, kā mūs informē Aivars Stranga, Leonīds Breikšs bija Ugunskrusta / Pērkoņkrusta aktīvists un sūrojās, ka mūsu zemē dienu no dienas nostiprinās Mazāzijas izdzimuma modernie pēcnācēji. Citur es reiz izlasīju, ka Breikšs pat aicināja rīkoties pret žīdiem ar tērauda zobenu vai tamlīdzīgi.
Tā nu tas bija, un tur neko nevar darīt.
Noslēgumā vēlreiz teikšu: Aivara Strangas grāmata ir vērtīgs informatīvs pētījums, rosina uz pārdomām. Ir salikuma kļūdas, dažas paviršības un 9. lappusē pieminētā pilsēta, ko žīdi sauca par Brisk de Lita, nav vis Grodņa, bet Brestlitovska. Teksta izkārtojums ir ļoti blīvs, grūti lasīt milzīgās rindkopas. Vai nebija iespējams tās drusciņ saskaldīt?
Lasot šo grāmatu, man kļūst skumji. Un secinu: Izraēlas valsts ar visiem tās grēkiem un vainām ir vienīgais mūžsenā žīdu jautājuma atrisinājums.
_______________
* Rīgā: LU žurnāla Latvijas
Vēsture fonds, 2008.
592 lpp.
** Stokholmā: Memento, 1994. Angļu valodā:
Latvians and Jews between Germany and Russia. Stockholm-Rīga-Toronto:
Memento / Daugavas
Vanagi, 2001.
 Viļņā 20. gs. sākumā |
