Lelde Alīda Kalmīte
PASAULES LATVIEŠU MĀKSLAS IZSTĀDE
Foto: Ingrīda Bulmane |
Pēc II Pasaules kara un tā traģiskajām sekām liels skaits latviešu, starp tiem daudzi mākslinieki, bija spiesti atstāt Latviju kā politiski bēgļi. Apmetoties citās zemēs un kontinentos, šie mākslinieki centās pielāgoties svešām kultūrām un valodām, tajā pašā laikā saglabājot savu etnisko identitāti. Ar trimdas latviešu sabiedrības atbalstu viņi turpināja savu māksliniecisko darbību, dibināja mākslinieku organizācijas; tajā skaitā Kanādas latviešu mākslinieku apvienību LATVIS, Amerikas latviešu mākslinieku apvienību ALMA un Austrālijas latviešu mākslinieku apvienību ALMA.
2004. gadā Ilinoisas pavalstī (ASV), nodibināja Pasaules latviešu mākslas savienību kā ASV bezpeļņas organizāciju ar mērķi saglabāt latviešu mākslu no visas pasaules un izveidot pasaules latviešu mākslas centru Latvijā. Par tā izveidi pie Valmieras novadpētniecības muzeja 2007. gada nogalē nobalsoja Valmieras pilsētas Dome. Centrs pētīs latviešu mākslinieku darbību visā pasaulē, veidos unikālu mākslas darbu oriģinālkolekciju, kā arī elektronisko katalogu. Centrā tiks izveidota atklātā krātuve oriģināldarbiem, iespēja digitālā formā iepazīties ar latviešu mākslas darbiem un mākslas aktivitātēm ārpus Latvijas. Par pasaules latviešu mākslas centra kolekcijas pirmo pamatkrājumu kļūs 94 ārzemēs dzīvojošo mākslinieku darbi. Izstādē (2008-2010) eksponēti 60 ASV, 15 Kanādā, 15 Austrālijā un 4 Eiropā dzīvojošo mākslinieku darbi. Izstādē nav pārstāvēti tie trimdas latviešu mākslinieki, kas aizgājuši mūžībā kopš II Pasaules kara: Augusts Annus, Jānis Cīrulis, Evalds Dajevskis, Anna Dārziņa, Eduards Dzenis, Egils Hermanovskis, Jānis Kalmīte, Skaidrīte Kocēna, Leonīds Linauts, Fridrichs Milts, Kārlis Neilis, Arnolds Nulītis, Juris Soikāns, Edvīns Strautmanis, Niklāvs Strunke, Arnolds Treibergs, Ardis Vinklers, Jānis Zuntaks, Reinis Zusters un daudzi citi. Dāvinātā kolekcija nav visaptverošs latviešu diasporas mākslas vēstures pārskats, bet ieskats mūsdienu latviešu izcelsmes mākslinieku radošajā darbā ārpus Latvijas. Izstādē iekļauti dažu mākslinieku darbi, kuri aizgājuši mūžībā pēdējos piecos gados.
Saskaņā ar mūsdienu moderno, kā arī postmoderno mākslu, izstādē eksponētā darbu kolekcija ir stilistiski internacionāla un daudzveidīga. Arī Latvijā mūsdienu mākslinieki ir pieņēmuši provokatīvāku avangarda mākslas pieeju. Nav brīnums, ka izstādē būs grūti atrast vietējas vai nacionālas stilistiskas iezīmes, kas atšķirtu mākslinieku darbus no dažādām zemēm vai kontinentiem. Ojārs Šteiners Čikāgā glezno abstraktā ekspresionisma stilā, tā glezno arī Juris Ceriņš Austrālijā un Ila Kellermane Kanādā. Austrālieša Ulda Āboliņa liriskais akvarelis ir radniecisks Viestarta Aistara darbam, kamēr Ilgas Leimanes portrets atrod atbalsi kanādietes Gitas Kārkliņas darbā. Ir arī skaidrs, ka darbi nav specifiski identificējami kā latviešu mākslinieku darbi. Tikai Vilnis Ātrens un Maira Reinberga tieši izmanto latviešu rakstu zīmju motīvus. Daži mākslinieki – Ilze Arāja, Ilga Reke Andersone un Arvīds Sodums nereti izmantojuši folkloras elementus, bet gandrīz vienmēr tie tiek pētīti no kāda mūsdienu internacionāla mākslas viedokļa. Interesanti, kā divas jaunās mākslinieces – Māra Pelēce un Sibila Savage strādā ar fotogrāfiju. Viņu darbi ir vieni no latviskākajiem izstādē. Pelēce darbojas arī video nozarē, lai pētītu savu senču dzīves un latviešu diasporas pārdzīvojumus.
Arī vecākās paaudzes mākslinieki nepiedalās izstādē ar nostalģiskām dzimtenes atmiņu ainavām, bet tāpat kā jaunā paaudze rada darbus, kuros redzama mūsdienu vide. Valda Zobena glezno tālo ziemeļu Arktikas leduskalnus, Arvīds Sodums zīmējumos rāda Āfrikas pirmiedzīvotājus, kurus viņš novērojis, dzīvojot 20 gadus Dienvidāfrikā. Gunārs Stumbris glezno Ziemeļviskonsinas ainavas, no Raimonda Gunāra Slaidiņa un Raimonda Staprāna gleznām staro Kalifornijas košās krāsas un spilgtā saules gaisma. Ģirts Puriņš mīlēja attēlot Amerikas Dienvidrietumu tuksnesi. Arī pēckara Vācijā latviešu bēgļu mākslinieki savos darbos attēloja nometnes dzīvi, Vācijas dabas un pilsētu ainavas. Gandrīz puse darbu ir abstrakti, kamēr 20 rāda samērā tradicionālu reālismu un 30 varētu raksturot kā jauktu žanru darbus. Vairums ir darināti tradicionāli – glezniecībā, skulptūrā un grafikā, bet ir arī fotogrāfijas, kas šodien ir viena no populārākajām mākslas izpausmēm. Ceļojošajā izstādē salīdzinoši maz trīsdimensiju darbu, ko noteikušas transportēšanas un technisko iespēju robežas.
Lai labāk saprastu izstādē eksponētos darbus, jāatceras modernās mākslas attīstība ārpus Latvijas kopš II Pasaules kara beigām. Mākslas kustību, ko šodien dēvējam par modernismu un kas radās Eiropā 19. gadsimta beigās, sākumā pilnīgi noraidīja ASV. Pateicoties Eiropas mākslinieku (De Kooning, Hoffman, Gorky, Rothko u.c.) ieplūšanai Amerikā, kā arī eksplozīvajam pēckara ekonomiskajam pieaugumam, tur sāka attīstīties modernā māksla ar abstrakto ekspresionismu priekšgalā. Iegūstot dominējošu lomu mākslas pasaulē un pasaules mākslas tirgū, modernās mākslas kustības ātri pārņēma visas Rietumu zemes, ieskaitot Austrāliju, un ar laiku modernisms parādījās arī Āzijā un Āfrikā. ASV valdība reklamēja abstrakto ekspresionismu, to lietojot kā ieroci Aukstajā karā pret Padomju Savienību, pasniedzot to kā Rietumos atļautas brīvības un individualitātes vizuālu manifestāciju (Vitauts Sīmanis – „Māksla ir brīvības izpausme”), kā kontrastu sociālistiskā reālisma tradīcijai, ko prasīja padomju režīms. Modernisma, postmodernisma pamatfilozofijā valda avangardisms, kurā mākslas robežas un definīcija nepārtraukti paplašinājās. Modernisms necentās mākslas un kultūras vērtības apliecināt un proklamēt, bet drīzāk tās iztaujāt. 1980. gados amerikāņu konceptuālists Joseph Kosuth apgalvoja, ka mākslas esences apšaubīšana ir kļuvusi par galveno tematiku. 1969. gadā viņš proklamēja konceptuālās mākslas priekšnoteikumu, ka katra mākslinieka vērtību, kas strādā pēc franču mākslinieka Marcel Duchamp, var noteikt pēc tā, cik daudz viņš iztaujā mākslas darba raksturu.
Šajā gadsimtā mākslinieki nodarbojas ar filozofisku jautājumu pētīšanu, lielāku uzmanību pievēršot mākslas procesiem nekā gala produktiem, ar nejaušībām un individuālo mākslinieku psicholoģiju un zemapziņas iespaidu. Kā saka Lelde Vintere Ore: Nejaušība kādreiz ir labākais elements gleznā. Esmu atvērta spontanitātei, ļaujos pārsteigumam. Mūsdienu māksla var arī tuvoties literatūrai, nevis tekstuālā saturā, bet tās struktūrā un vizuālajā izskatā, ko var redzēt Jāņa Rūdolfa Nedēļas darbā. Slaidiņa un Hermanovska darbus stipri ietekmē architektūras jēdzieni. Arī sociālā kritika ir svarīgs elements – Imants Krūmiņš un Ilga Leimane pēta jautājumus, kas saistīti ar internetu. Krūmiņa digitālās fotogrāfijas izraisa jautājumus par autortiesībām, kamēr Leimanes interneta draugu portāla inspirētie portreti analizē šī fenomena īsto sabiedrisko nozīmi. Daumants Šnore glezno Rīgas torņus, bet ar unikālu pieeju, jo gleznā Rīgas torņu priekšplānā redzama mākslinieka roka ar otu. Daži māksliniecisko nodarbību uzskata galvenokārt par psicholoģisku jautājumu. Indra Avena cenšas veidot mainīgo ainavu, kas ir cilvēka iekšējā dzīve.
Mūsdienu māksla no skatītāja prasa vairāk nekā tradicionālais reālisms, ko varējām vērtēt relatīvi vienkārši – temats un izpildījums. Nebūtu pareizi izslēgt iespējamību cienīt mākslas darbu tādēļ, ka tas izraisa interesantus jautājumus, piedāvā kaut ko pārsteidzošu vai pat nepatīkamu. Mūsdienu mākslas galvenais uzdevums ir izraisīt pārdomas par mākslas un dzīves dziļāko nozīmi.
o
