JG256 Juris Ķeniņš. Tālivaldis Ķeniņš dēla atmiņās

Tālivaldis Ķeniņš referē studentiem Latvijas Mūzikas akadēmijā (1989).

Foto: Juris Krieviņš

Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Oļģerts Grāvītis reiz man parādīja profesora Jāzepa Vītola kontrapunkta klases mājasdarbu (no apmēram 1940. gada). Atzīme – pieci ar mīnusu. Autors – Tālivaldis Ķeniņš, mans tēvs. Vītola kabinets bija avots, no kura iztecēja tēva radošā dzīve. Atradu arī laikam tēva pirmo kompozīciju Valsis, kas bija veltīta viņa tēvam, dzejniekam un politiķim Atim Ķeniņam. Daudzi ir pētījuši tēva radošo darbu, viņa muzikālās kompozīcijas – gan Oļģerts Grāvītis, gan Makmastera (McMaster) U. profesors Paulis Rapoports, gan vesela rinda maģistrantu un doktorandu savās tēzēs un disertācijās. Norvēģijas dižākā komponista Edvarda Grīga uzskatā bez cilvēka nevar būt nekādas mākslas jeb cilvēks ir svarīgākā mākslas sastāvdaļa. Lai saprastu tēva mākslu, arī viņš ir jāiepazīst kā cilvēks.

Tālivaldis Ķeniņš bija ne tikai komponists, pianists, ērģeļnieks, diriģents, profesors, lektors, rakstnieks, starptautisku mūzikas žūriju loceklis, administrators, kritiķis, radio komentators u.c., bet arī kaislīgs tenisists un slēpotājs, dabas un dzīvnieku mīlētājs, humorists, ceļotājs, vīnu eksperts un vilcienu entuziasts. Viņš un diriģents Alfrēds Štrombergs kopīgi varēja stundām ilgi iedziļināties Eiropas vilcienu sarakstos, pat 70 vai vairāk gadu vecos. Slēpot tēvs iemācījās, būdams skolnieks Ecole Champollion, Grenoblē, Francijas Alpos, kad viņa māte strādāja Latvijas sūtniecībā Parīzē. Sākumgados Kanādā tēvs visbiežāk piedalījās tenisa dubultspēlēs ar Johannu Benjāmiņu, Ingrīdu Vīksnu un Gastonu Koruli. Kā jau kārtīgs Kanādas iemītnieks, viņš kļūst arī par hokeja cienītāju, īpaši pēc spēlēm (1972) ar Padomju Savienības komandu. Jau tūdaļ pēc ierašanās no Parīzes Kanādā (1951) tēvs saņēma darba piedāvājumu no Toronto Universitātes mūzikas fakultātes, kur arī paliek par mācībspēku 32 gadus.

Starp draugiem kā tuvākie jāmin Jānis un Aina Zemdegi. Aina – topošā mūziķe un dzejniece – kā pirmā papildinās tēva klavieru studijā. Vēlāk, nobeidzot Toronto Karalisko konservatoriju, viņa atver savu klavierstudiju, kur „cīnījos” es ar brāli, kamēr viņas bērni mocījās tēva klavierstudijā. Vēlākos gados pārcēlāmies Zemdegiem kaimiņos akmeņainajā, mežonīgajā Brūsas pussalā, kur, pārbūvējot pieticīgu būdiņu, tikām pie vasarnīcas ar varen plašu skatu uz milzīgo un vētraino līci. Tur pavadījām nākamās 35 vasaras. Tieši šeit tēvam rodas vislielākā radoša iedvesma un šeit arī radusies krietna daļa viņa kompozīciju, sunim Nero sēžot pie tēva kājām un gaudojot garās, plūstošās frāzēs. Tā kā studiju gados, kad šad un tad uzturējos vasarnīcā, man vienmēr līdzi bija čells, kopā ar tēvu spēlējām mūsu iemīļotās Bēthovena piecas čello/klavieru sonātes – tēvs pie „švakām” klavierēm, čells pie līdzīgi „švaka” izpildītāja un solists Nero pa vidu. Vasarnīcā bieži pulcējas draugi, galvenokārt kultūras cilvēki – Arturs Jansons, Alberts Jērums, Ivars Lindbergs, Arturs Ozoliņš, Aleksandrs Okolo-Kulaks, Arvīds Purvs, Alfrēds Štrombergs, Edīte Timermane, Ingrīda Vīksna, Aina Zemdega u.c. Risinājās garas pārrunas par mūziku un citām kultūras jomām. Vasarnīca nebija apkurināma. Rezultātā pastāvīgi mainīgas temperatūras dēļ, īpaši ziemas mēnešos, lēti pirktās lietotās klavieres kļuva arvien „švakākas”. Tēvs iegādājās elektroniskās, pie kurām komponēja ar klausuļiem. Pilsētā tika lietots vecais 1930. gada Nordheimera flīģelis.

Tēvs bija aktīvs arī citās atšķirīgās mūzikas nozarēs. No tām vienīgais amats, ko personīgi nepieredzēju, bija latviešu koru vadīšana – tūlīt pēc kara franču okupācijas zonā, vēlāk diriģējot Sv. Andreja draudzes kori Toronto.

Atskatoties tālāk pagātnē, Rīgā, pēc atgriešanās no Francijas, tēvs neizturēja Latvijas Konservatorijas klavieru klases iestāšanās eksāmenu. Tēva māte Anna Rūmane-Ķeniņa griezās pie konservatorijas dibinātāja un toreiz rektora Jāzepa Vītola, kurš, ieskatījies kādā agrā tēva kompozīcijā, esot teicis: Daudz nošu, bet putra, putra (..) Es viņu savā klasē uzņemt nevaru, bet, ja profesors Ābels apņemas, es nepretošos. Daudz labāk negāja pie profesora Ādolfa Ābeles, kurš sakarā ar tēva vājo harmonijas pārzināšanu sarkastiski izsaucies: Jūs jau esat tāds speciāls gadījums! Tomēr pieci ar mīnusu Vītola klasē liecināja, ka akadēmiskā gada beigās kaut kas no mūzikas teorijas, harmonijas, kontrapunkta, etc. bija apgūts.

Pēdējā publiskā uzstāšanās tēvam bija X Latviešu dziesmu svētkos Kanādā, kad viņš lūdza, lai sēžu blakus un pāršķirstu nošu lapas, kamēr tēvs atskaņo savas Šūmaņa Parafrāzes pēdējo daļu Atvadas. Jutos ļoti pagodināts. No improvizētajām Aijā, žūžū piedevām kļuva skaidrs, ka komponists patiešām atvadās.

Tēvs bija arī izcils lektors, referē gan par latviešu mūziku un tās vietu pasaulē, gan arī par Kanādas mūziku – ne tikai studentiem, bet arī Kanādas radiofonā. Pēc radiofona franču valodas nodaļas CJBC nodibināšanas Toronto, viņa rīcībā tiek nodota pašam sava gluži saistoša un veselīga humora piesātināta programma – Ici Tali Kenins avec le carnet des arts (mākslas groziņš). Humora izjūta izpaužas arī mūzikā, piemēram, kad Kanādas Nacionālais radiofons (Canadian Broadcasting Corporation) pasūta Luterāņu korāļu partitu, kā pēdējās trīs notis viņš piekabina do-si-do, t.i., C-B-C, kā arī Aleksandram Zemdegam dāvinātajās klavieru variācijās par Aijā, žūžū pēkšņi uzrodas O, Canada pirmās divas taktis.

Daudz laika tēvs pavada, apmācot jauniešus, arī veltījot kompozīcijas topošajiem mūziķiem – 2x2 nometnēs, mūzikas nometnēs Mauntorfordā (Mt. Orford), arī vispasaules latviešu kongresos. Piemēram, klavieru sonāte veltīta Arturam Ozoliņam. Arī dēliem tiek sīki klavieru skaņdarbiņi audzēkņu gados. Man personīgi veltīti lieliski darbi čellam, pēdējo – Colloquens Patriae (Sarunas ar dzimteni) mums kopīgi atskaņojot jubilejas koncertā (1989). Arī mazbērniem ir veltījumi, no kuriem visspožākais ir humoristiskās Dziesmiņas Amandai. Tēvs apmācīja arī topošos Kanādas komponistus, ieskaitot mūsu pašu Imantu Ramiņu, uzsverot visvairāk stingrus formas un struktūras pamatus.

Vēl jāpiebilst, ka tēvs ļoti godināja savus vecākus, piemēram, izkārtojot publicēšanai mātes Annas Rūmanes-Ķeniņas biogrāfiju un tēva Ata Ķeniņa vairākus dzejoļu krājumus. Dzīves biedre Valda ir mūziķa balsts jau no tiem vakariem, kad viņš bungāja klavieres Montmartrā, Francijā, līdz pat pēdējiem mūža gadiem Kanādā.