Jānis Krēsliņš, vecākais
VALODNIEKS UN BIBLIOGRĀFS BENJAMIŅŠ JĒGERS
Ļoti novēloti nācis zināms, ka, latviešu sabiedrības nepamanīts, jau 2005.5.V ASV Hiliardas pilsētiņā Ohaio (Ohio) pavalstī miris profesors Benjamiņš Jēgers, viens no izcilākajiem 20.gs. latviešu kultūras darbiniekiem. Nepamanīts daļēji arī tādēļ, ka Benjamiņš bija liels vientuļnieks, bez mazākās intereses piedalīties sabiedriskos pasākumos, zinātniskās konferencēs un reklamēt sevi ar savā ļoti ražīgā mūžā paveikto. Traģisks bija arī apstāklis, ka sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja aprūpē kādā amerikāņu ģimenē, kas bieži mainīja dzīves vietu un centās nojaukt pēdas par savu un Benjamiņa Jēgera dzīvesvietu. Tikai ar grūtībām bija iespējams noskaidrot viņa miršanas datumu.
Benjamiņš Jēgers dzimis 1915.16.I Jelgavā. Savu bērnību un agrīnos skolas gadus viņš pavadīja Liepājā. Tēvs – Haralds Georgs Jēgers (1880-1946), māte – Olga, dz. Melnalksne. Viņa sen mirusī sieva Margarita, dz. Ramane, bija romāņu valodu speciāliste. Interesants cilvēks bija arī Benjamiņa tēvs, grāmatu izdevējs, literāts, žurnālists, draugs slavenajam krievu gleznotājam Repinam, ko Benjamiņš 12 gadu vecumā kopā ar savu tēvu apmeklēja Somijā, kur gleznotājs dzīvoja, izbēdzis no boļševistiskās Krievijas. Benjamiņa tēvs ar segvārdu Mednieks ilgus gadus darbojās žurnālā Zeltene, kur ievietotas daudzas viņa intervijas ar pazīstamām latviešu rakstniecēm un māksliniecēm. Benjamiņš Jēgers uzskatīja, ka tēva nozīmīgākais darbs ir rakstu krājums Latwijas walsts pasludinaschana 18. nowembri 1918. gadā, ko izplatīja 20 000 eksemplāros, kad Latvijas lielā daļa bija svešu varu okupēta.
20. gadu beigās Jēgeru ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Benjamiņš dzīvoja līdz laikam, kad devās trimdā. Benjamiņš pabeidza Rīgas pilsētas 32. pamatskolu Torņkalnā (1929) un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas humanitāro novirzi (1933). Viņa klases biedru vidū bija vēlākais vēsturnieks Uldis Ģērmanis, zooloģijas profesors Jānis Rācenis, architekti Alfs Kundziņš un Uga Alberts. Benjamiņš Jēgers sāka studēt ģermāņu valodniecību Latvijas Universitātē (1934) un ieguva mag. phil. grādu (1944). Viņa maģistra darbs”: Glika Bībeles tulkojuma salīdzinājums ar Vulfilas darbu. Bīskaps Vulfils (311-383) sastādīja gotu alfabētu un pārtulkoja gotu valodā Bībeli. Jēgers rakstījis: Šis darbs mani ievadīja veco latviešu rakstu pētīšanā, kam esmu veltījis labu daļu no savas dzīves. Pieaugot manai interesei par latviešu vecajiem rakstiem, izšķīros studēt baltu valodniecību un iestājos LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļas valodniecības nozarē. Tā tapu Endzelīna skolnieks. Jēgers apbrīnojis Endzelīna kārtības mīlestību un mācījies no viņa savos rakstos neminēt neko lieku, bet tikai nepieciešamo. Viņš arī rakstīja, ka daudz mācījies no latviešu valodas docentes Edītes Hauzenbergas-Šturmas, ka apbrīnojis viņas lieliskās latviešu valodas zināšanas un smalko valodas izjūtu.
Nonācis trimdā, Jēgers jau 1945. gadā turpina iesāktās baltu valodas studijas Getingenas (Göttingen) Universitātē, kur iegūst Dr. philol. grādu baltu filoloģijā, sanskritā un somugru filoloģijā (1949). 1953. gadā Jēgers iegūst maģistra grādu bibliotekāru zinībās Kolumbijas universitātē (Columbia U.) Ņujorkā un strādā par bibliotekāru Midlberijas (Middlebury) Koledžā Vermontā un Jeilas (Yale) Universitātē Konektikutā. No 1961. līdz 1962. gadam Jēgers ir viesprofesors baltu valodniecībā Lundas Universitātē Zviedrijā, tad vācu valodas un literatūras profesors (1963-1968) Kentukī Centra Koledžā (Centre College of Kentucky) Denvilā (Danville) un līdz aiziešanai pensijā (1968-1985) vācu valodas un vācu vecās literatūras profesors Ziemeļilinoisas Universitātē (Northern Illinois University) Dekalbā (DeKalb).
Taču blakus savam maizes darbam Jēgers ar apbrīnojamu mērķtiecību sarakstīja un publicēja lielu skaitu ļoti nozīmīgu un izcilu darbu valodniecībā, vecākās latviešu rakstniecības pieminekļu pētniecībā un bibliogrāfijā. No viņa nozīmīgākajām publikācijām minēšu sekojošās: Getingenas universitātes disertācija Verkannte Bedeutungsverwandschaften baltischer Wörter (1949), ko pārstrādātā un uzlabotā versijā vispirms iespieda žurnāls
Zeitschrift für vergleichende Sprachforschung, bet vēlāk kā grāmatu Vācijas apgāds Vandenhoeck & Ruprecht (1966); Čikāgas baltu filologu kopas izdoto un Edītes Hauzenbergas-Šturmas rediģēto Jāņa Endzelīna 85 gadu dzimšanas dienai veltīto krājumu In honorem Endzelini (1960), ko ievada Jēgera raksts „Verzeichnis der Schriften J. Endzelins.” Šai krājumā ietilpināts arī Jēgera raksts „Baltische Etymologien”; Mutona (Mouton) apgāds (Hague - Paris) publicēja profesora Šmālstīga (William Schmahlstieg) un Benjamiņa Jēgera angļu valodā tulkoto Jāņa Endzelīna monogrāfiju Baltu valodu skaņas un formas (1948) ar virsrakstu Comparative Phonology and Morphology of the Baltic languages (1971).Benjamiņam Jēgeram ir vadoša loma arī vecākās latviešu literatūras agrāk nezināmo pieminekļu apzināšanā un jaunatklāšanā Rietumu pasaules archīvos un bibliotēkās. Jau 1960. gadā viņš žurnālā Zeitschrift für Ostforschung publicēja sarakstu „Verzeichnis der lettischen Drucke des 16. und 17. Jahrhunderts” (16. un 17.gs. latviešu iespieddarbu saraksts). Viens no sensacionālākajiem Benjamiņa Jēgera atradumiem bija par sen pazudušu uzskatītais Jāņa Reitera (Johannes Reuter) Bībeles tulkojuma paraugs Upsalas Universitātes bibliotēkā, kas iespiests Rīgā 1675. gadā pirms Glika Bībeles tulkojuma publicēšanas. Šī krājuma faksimilizdevumu ar Jēgera izcilu ievadu un ļoti pamatīgiem komentāriem latviešu un vācu valodā izdeva Daugavas apgāds Stokholmā (1975). Benjamiņam Jēgeram ir arī virkne publikāciju par neparasti košo personību mācītāju, ārstu, varbūt arī juristu, Jāni Reiteru, kurās izmantota Rietumu pasaules archīvos atrastā dokumentālā informācija. Jēgers arī min, ka joprojām nav īstu ziņu par Jāņa Reitera tautību, kaut arī pēc savas nostājas viņš bijis latvietis (skat. Jēgera rakstu „Ziņas par Jāņa Reitera tautību” rakstu krājuma Ceļi 13. burtnīcā). Reitera darbu apzināšanā liela nozīme ir arī Jēgera atrastajam Reitera kopoto tēvreižu krājumam, kurā atrodami latviešu, igauņu un citu valodu teksti. Šī krājuma Rostokas 1675.gada izdevumu ar atradēja ievadu ļoti glītā faksimilizdevumā klajā laida (1954) „Imantas” apgāds Dānijā. No citiem Jēgera nozīmīgajiem veco latviešu valodas pieminekļu atradumiem, par kuriem viņam daudz publikāciju, jāmin Kopenhāgenas Universitātes bibliotēkā atrastā Jelgavā iespiestā Mežmuižas un Kukuru draudžu dziesmu grāmatiņa, kuŗā simts it jaunu un latviskā valodā nekad redzētu dziesmu (1714). No šī izdevuma, kurā burts „r” tiek mīkstināts, ir zināms tikai viens saglabājies eksemplārs.
Sākot ar 1987. gadu Jēgers bija akadēmiskās organizācijas „Ramave” rakstu krājuma Ceļi redaktors.
Ja arī Benjamiņa Jēgera darbi valodniecībā un latviešu senāko rakstu pētniecībā ir svarīgi, nemirstīgu slavu viņš ir ieguvis kā bibliogrāfs. Viņa mūža lielais veikums ir Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija / Bibliography of Latvian Publications Published Outside Latvia piecos sējumos, ko no 1968. gada līdz 1996. gadam izcilā tipogrāfiskā iekārtojumā izdeva Daugavas apgāds Stokholmā (pēdējo sējumu iespieda Rīgā) un kas aptver laika posmu no 1940. gada vidus, kad beidza pastāvēt neatkarīgā Latvija, līdz 1991. gadam, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome deklarēja, ka Latvija ir atkal neatkarīga, demokrātiska republika. Šie sējumi apraksta trimdā izdotās latviešu grāmatas, brošūras, periodiskos izdevumus, notis, kartes un nozīmīgāko sarīkojumu izdevumus (programmas un katalogus), tāpat cittautu apgādu publikācijas, ja tās ir latviešu darbi svešvalodās. Publicētie sējumi aptver 11 250 nosaukumu, no kuriem liels skaits sastāv no daudziem sējumiem vai ilggadīgiem periodisko rakstu izdevumiem. Bibliogrāfiskā informācija šajā izdevumā ir augstākā mērā precīza un informatīva. Jēgers arī piemin visus daudzos palīgus, kuri viņam palīdzējuši sameklēt vajadzīgos izdevumus, jo sevišķi cildinot savas galvenās palīdzes Liliju Dunsdorfu un Magdalēnu Rozentāli, kas 30 gadus viņam nesavtīgi nākušas talkā bez jebkādas atlīdzības. Sējumiem klāt ir pievienoti ievadi un priekšvārdi latviešu un angļu valodā un lietu, izdošanas vietu, izdevēju, iestāžu un sarīkojumu, personu un nosaukumu rādītāji. Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija 1940-1991 dokumentē plašo latviešu trimdu visdažādākajās sabiedriskās, politiskās, literārās un kulturālās dzīves jomās. Jāmin, ka trimdā savus darbus publicēja ne tikai daudzas neatkarīgās Latvijas sabiedriskās, kulturālās, politiskās, literārās un mākslinieciskās dzīves personības, bet arī personas, kas publicēja savus rakstus un aprakstīja savu pieredzi pirms I Pasaules kara un zem dažādu lielvaru okupācijām. Trimdā savus darbus publicēja pat vēl daži 19.gs. tautiskās atmodas un 1905.gada Revolūcijas notikumu vadoši līdzdalībnieki. Latvijas un latviešu trimdas vēsturiskās atmiņas saglabāšana bez Benjamiņa Jēgera sakopotās bibliogrāfijas nemaz nebūtu iespējama.
Pats Jēgers, apzinādamies savas bibliogrāfijas nozīmi, ir rakstījis ka par to varot teikt tos pašus vārdus, ko Arveds Švābe kādreiz teicis par savu rediģēto Latviešu konversācijas vārdnīcu: Pieminiet manus vārdus, pēc simts gadiem šī grāmatu grāmata ar savu nekur citur vairs neatrodamo faktu un materiālu krājumu būs daudz vērtīgāka, nekā tā likās laika biedriem.
