Ja kāds no Jums to vēl nav pamanījis, tad Ziemsvētki ir jau pie durvīm un ir pēdējais laiks skriet pirkt šādas tādas grabažas, ko iesmērēt radiem un draugiem, jo, kā angļi saka: „silly season" ir klāt. Viens draugs man pa e-pasta atsūtīja 7 eņģeļus. Ar vienu vai diviem būtu pilnīgi pieticis, bet tā bija jauka pārmaiņa. Es parasti saņemu kartiņas ar stulba izskata lopiņu ar ragiem vai Ziemsvētkveci ar sarkanu degunu. Pa manu ķecerīgo prātu vienmēr ir lidinājusies doma, ka Santa, kā mēs viņu te saucam, pa kluso uzņem degvielu. Manās nepublicētajās divu suņu vēstulēs TILQUIN STREET TAILS (jā, „tails", ne „tales"), ko viņi raksta manai meitai uz Ameriku, ir Gertrudes Bichon-Siliņas pantiņš: Santa’s nose was red and shining, / He was stopped for drunken driving, / „Hark" the angels sing in heaven. / He was over 2.7!

Es neesmu vainīgs, ja man tā fantāzija tā nestrādā kā normāliem cilvēkiem. Ņemsim pantiņu Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, / Un maigi dziedot pulkstens skan… Caur apsnigušu mežu brauc pajūgs un kamanu zvaniņš skan – kling-ling-ling… Skaisti. vai ne? Kas par vārdu gleznu! Zinat, kādas asociācijas tas izsauca mazajā Uldiņā? Zem apsnigušas egles stāv modinātāja pulkstenis un iet – pļirrrrkt!

Bet vēl par tiem eņģeļiem. Visi bija sieviešu kārtas – viena „eņģele" bija galīgi plika, bet otrai bija mugurā kaut kas līdzīgs peldkostīmam. Tā plikā reprezentēja mīlestību, un tā ar peldkostīmu – laimi. Kur tās eņģeles agrāk bija, kad es vēl biju sešdesmitos? Manam draugam Jurim Zemītim ir tāds pantiņš: Agrāk būtu mīlējis, / Baidījos no grēka. / Tagad būtu grēkojis, / Nu vairs nava spēka. Un tas pasaka visu (gandrīz).

Visā visumā šogad supermarketos neskan apdullinošā skaļumā Ziemsvētku dziesmas, un dekorācijas liekas mazāk uzbāzīgas. Varbūt, ka tas man tikai tā liekas, jo pa gadiem abas aparatūras (redze un dzirde) ir stipri nolietojušās.

Kas šajā gadā Siliņa dzīvē ir noticis? Nekas sevišķis. Tā pati sieva. Tie paši bērni. Tie paši suņi. Tā pati mašīna ar par jaunu iebuktētiem galiem (Nē, nē, nekas nopietns!). Es esmu pabeidzis savas atmiņas līdz pat iebraukšanai Austrālijā, kas saucas Atskatīties, pasmaidīt, un divu nometņu vēsturi Reiz UNRRAs laikos, reiz IRO dienās (kad baraka pils bij un bikses tik vienas). Tās apgulsies uz CD kādā archīvā, drošvien, pie mana čoma Māra Branča. Bez tām 3x3 kustība Latvijā izdeva manu grāmatu Ko nu, Andriev, dzērājam dzērāja valoda, kur sakopoti jocīgi stāsti par 3x3 nometņu dzīvi Latvijā. Kur to var dabūt? Esmu priecīgs, ka jūs man to jautājāt! Okupācijas muzejā. Cena : Ls 3,00. Visa peļņa paliek 3x3 kustībai Latvijā.

Pirms divām nedēļām mana priekšpilsēta piedzīvoja viesuļvētru, kas bija 3. klases ciklona stiprumā. Izgāza, nolauza kokus, norāva jumtus, pat sagrāva mājas. Krusa, lietus, pērkona negaiss un vējš. Bija ļoti neomulīgi.

Bet nu par iemeslu, kāpēc rakstu.

Lai Tev un Tavējiem gaiši svētki, garšīgas piparkūkas, lai Tavi noguldījumi nebūtu iebāzti PAREX bankā un netiktu no Slaktera noslaktēti, labāks Jaunais gads nekā šis draņķis un veselība, veselība, veselība un mazliet naudas arī nebūs par ļaunu! (Varbūt, ka man vajadzēs aizņemties).

Tavs Uldis Siliņš, Brisbanē, Austrālijā

 

 

* * *

 

 

Veiksmīgu 2009.! -- / Rolfam Ekmanim un visiem jaungaitiešiem / visās zemēs, kontinentos, Rīgā -- / jauna gaita allaž vajadzīga. / Novēlam, lai rindu ta bez skaita, / kurās taujā: Kur ir „Jaunā Gaita"?!

Irina, Imants, Rīgā

 

 

* * *

 

 

Es un Valda lasām JG visu, vārdu pa vārdam, no vāka līdz vākam. Mums patīk būt zinīgiem par kultūras strāvojumiem latviešu sabiedrībā. Esam Latvijā reizi gadā, un tā šai informācijai ir gluži praktiska vērtība mūsu saziņā ar radiem, draugiem un kolēģiem. JG ir samērā tīra, nepiedrazota valoda –bez tādiem ziediem kā adekvāta, četrpusīga komunikācija.

Gundars, Takomā, ASV