Juris Žagariņš
KO DARĪT?
Brīdī,
kad pierakstu šīs rindiņas, zemeslode griežas un ripo kā vienmēr savā
mūžīgajā riņķu dejā ap sauli, bet mēs, tās cilvēcīgie iedzīvotāji, elpu
ierāvuši un bažu nomākti, raugāmies nākotnē, kas sola smagus pārbaudījumus.
Globālā saimniecība grīļojas uz katastrofāla krituma robežas, globālais
terorisms tikai vairojas un stiprinās, pateicoties globālo pretterora
karakungu centieniem to ar spārnotām sprāgstvielām iznīdēt Irākā,
Afganistānā un Palestīnā, un globālā politika slīgst cinismā, korupcijā,
ideoloģiskā tukšvalodībā. Vai mums, kā pašapzinīgiem pilsoņiem, nebūtu
vienkārši galvas jāierok smiltīs, lai vēl kādu laiciņu padzīvotu normālu
dzīvi? Taču, tāpat kā zemeslodes ceļš ap sauli, tā arī cilvēku vēsture ir
riņķveidīga, un daudzi no mums atceras pat vēl baigākus laikus un mēs zinām,
ka tiem mēdz pienākt gals. No pieredzes zinām, ka ziemai seko pavasaris,
karam miers un liesiem gadiem – treknie gadi. Bet vai nav iespējams arī kaut
ko darīt, lai šie cikli nebūtu gluži tik ārdoši, arvien ārdošāki? Ko darīt,
lai eiforiskām augšupejām nesekotu baigas lejupejas? Ko darīt?
Gan ekonomikā, gan starptautiskajās attiecībās, gan politikā esam pieraduši domāšanu kārtot starp diviem cikliski pārmaiņus dominējošiem pretpoliem jeb „spārniem” – kreisā un labējā jeb liberālā un konservatīvā. Liberālie politiķi pauž savu gatavību gādāt par tautas vairākuma labklājību, kurpretī konservatīvie piedāvā brīvību ļaudīm pašiem rūpēties par savu labklājību. Praksē liberālā politika sludina valdības iejaukšanos saimnieciskajos procesos, kamēr konservatīvā politika sludina minimālu valdību, paļaudamās uz lieluzņēmēju un finansistu lēmumiem, dodot tiem brīvas rokas rīkoties un solot pārējai tautai lejuppilošus labumus (angliski - trickle-down benefits). Starptautiskajās attiecībās liberālie parasti retorisku uzsvaru liek uz diplomātiju, bet konservatīvie – uz militārismu, taču praksē viņi daudz neatšķiras viens no otra.
Piemēra pēc ieskatīsimies ASV nesenajā vēsturē – nevis tikai tāpēc, ka šo rindiņu rakstītājs gadījuma pēc ir latviešu izcelsmes amerikānis, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs visi gribot negribot, apzināti vai neapzināti esam Savienoto Valstu liktenim pakļauti. Tātad, zināšanai – amerikāņiem ir tikai divas konkurētspējīgas partijas – Demokrātiskā (ar noslieci uz liberālismu) un Republikāniskā (ar noslieci uz konservatīvismu). Prezidents Džons Kenedijs (John Kennedy), kuru amerikāņi ievēlēja 1960. gadā, bija Demokrātiskās partijas liberālis. Viņš solīja valdību, kas rūpētos par tautas vairākuma labklājību un smalkjūtīgu attieksmi pret ārpasauli. Viņa pilnvaras pārtrauca atentāts, un viņa administrācija daudz neko vairāk par Vjetnamas kara deklarēšanu nepanāca. 1964. gada vēlēšanās ASV prezidenta kandidāts Berijs Goldvaters (republikānis Barry Goldwater) pavisam skaidri piedāvāja konservatīvo programmu – valdības neiejaukšanos biznesā, krasi militāru nostāju pret nepaklausīgām valstīm, kā arī toreiz ASV jau eksistējošo sociālās labklājības garantiju likvidēšanu. Viņš cieta vienu no vissmagākajām sakāvēm visā Savienoto Valstu prezidentūras vēsturē, un viņa pretkandidāts no Demokrātiskās partijas, Lindons Džonsons (Lyndon Johnson), ievadīja milzu apmēra sociālās labklājības garantiju paplašināšanu, t.s. Medicare / Medicaid programmu un plašu valdības atbildības uzņemšanos biznesa un finanšu regulēšanā. Vjetnamas karu viņš, kā zināms, novadīja tik nožēlojami, ka diez vai pat Goldvaters to būtu izdarījis sliktāk. Bet Džonsona liberālā politikā pamatotās iniciatīvas palika spēkā un pat vēl paplašinājās divās sekojošās Republikāniskās partijas prezidentu administrācijās – Niksona (Richard Nixon) un Forda (Gerald Ford). Pēdējā pavisam tiešā veidā mēģināja pārvaldīt jeb kontrolēt piedāvājuma/pieprasījuma mehānismu iekšzemes tirdzniecībā. Prezidents Niksons pats savukārt atzina: Nu mēs visi esam keinsisti! Ekonomists Keinss (John Maynard Keynes), viens no Starptautiskā valūtu fonda (SVF) dibinātājiem pēc II Pasaules kara, pastāvēja uz nepieciešamību valstu valdībām spēlēt noteicošu lomu naudas lietās un nepaļauties uz t.s. „brīvo tirgu”.
Taču Berija Goldvatera konservatīvie domu biedri neuzdeva cīņu pēc sava kandidāta sakāves 1964. gadā. Veidojās konservatīvo ideju inkubātori (think tanks), kas laida klajā kritiskus rakstus un runas, lai pierādītu, ka sabiedriskās labklājības programmas tikai vājinājušas Savienoto Valstu saimniecību. Viens no veiksmīgākiem šādas kritikas paudējiem bija bijušais filmaktieris, Kalifornijas gubernators Ronalds Reigans (Ronald Reagan). 20 gadus pēc Kenedija viņš tika ievēlēts par prezidentu un Republikāniskā partija līdz ar viņu guva pārsvaru kongresā, ievadot nu jau 28 gadus ilgstošo konservatīvisma ideoloģijas uzplaukuma laikmetu. Arī demokrāti Kārters (Jimmy Carter) un Klintons (Bill Clinton) piekļāvās dominējošajai finanšu un tirdzniecības deregulācijas un samazināta valdības aparāta ideoloģijai jeb „reiganomikai”. Šādu piekļaušanos pretējās partijas ideoloģijai mēdz dēvēt par „divpartejiskumu” (bipartisanship). Līdz pat pēdējām nule novadītajām vēlēšanām mēs amerikāņi pārsvarā uzskatām to par vēlamu. Divpartejiskums turklāt ir allaž raksturojis amerikāņu ārpolitiku, it īpaši kara apstākļos.
Pēdējo astoņu gadu vēsturi, kopš Bilu Klintonu atvietoja Bušs juniors (George W. Bush), neatstāstīšu, jo to mēs visi labi zinām, vienalga vai dzīvojam Springfieldā, vai Lundā, vai Sidnejā, vai Dublinā, vai Varakļānos, vai Siguldā. Tāpat visiem ir skaidrs, ka „konservatīvā” prezidenta Buša bezsaules noriets ir iezīmējis konservatīvisma ideju atmešanu nevis tikai no lojālās divpartejiskās opozīcijas puses, bet arī no Buša administrācijas ministriem pašiem, kuri pieprasījuši Kongresam apstiprināt privāto finanšu iestāžu un ražošanas uzņēmumu uzpirkšanu (nacionalizēšanu) par tuvu pie (ja ne jau krietni pāri par) apaļu vienu triljonu dolāru. Arī Džons Mekeins (republikānis John McCain) pēdējās ASV prezidenta vēlēšanās apsviedīgi piekļāvās sava oponenta Obamas (Barack Obama) piedāvātai „totālas pārmaiņas” idejai (Real Change!), vienlaikus gan cenšoties izpatikt konservatīvajiem sabiedriskās domas veidotājiem ar ne sevišķi pārliecinošās Peilina kundzes (Sarah Palin) iecelšanu par savu vietnieci.
Viens
no Buša administrācijas konsekventākiem kritiķiem, pērngada Nobela prēmijas
laureāts ekonomikā, Pauls Krugmans (Paul Krugman), The New York
Review of Books (2008.18.XII) zem virsraksta „What to do?”
raksta: Pat ja finanšu sistēmai veiksies atdzīvināt kredīta tirgu, mums
tomēr priekšā vēl rēgosies globālais pagrimums, kas uzņem arvien straujāku
tempu. Ko darīt? Varētu nešaubīgi teikt, ka atbilde ir vecā labā Keinsa
izgudrotais fiskālais stimuls... jāturpina un jāvairo valstiskie izdevumi –
jādod nauda štatu un lokālām pašvaldībām ceļu un tiltu būvniecībai, kā arī
citiem uzlabojumiem saimnieciskā infrastruktūrā... Un tikai pēc
atveseļošanās iestāšanās varēsim domāt par to, kas būtu jādara, lai šāda
krīze nekad vairs neatkārtotos... Bet mēs nekad nenonāksim pie skaidrības,
ja nespēsim kritiski domāt par mūsu problēmām un sekot mūsu domām, lai arī
kur tās mūs novestu. Daži saka, ka mūsu ekonomikas problēmas ir strukturālas
un neārstējamas, bet manā uzskatā vienīgais strukturālais šķērslis pasaules
labklājībai ir novecojušas doktrīnas, kas ļaužu prātos atvieto domāšanu.
Nobela prēmijas ir guvuši, protams, arī citi ekonomisti – 1990. gados to piešķīra t.s. Black-Sholes formulas izgudrotājiem, kas ar datora palīdzību izrēķināja, ka tādi finanšu sistēmas sabrukumi kā 1998. gadā un nu jau atkal pastiprinātā veidā 2008. gadā, varētu notikt tikai reizi pa četriem miljoniem gadu. Ir ekonomisti, kas atzīst vēstures mācību ekonomiskā zinātnē, tās riņķveidīgo atkārtošanos, bet ir arī ideologi, kas tic (ar datorizētas matemātikas palīdzību!), ka īsteni „brīvā tirgū” lieli, sprāgstoši investīciju vērtību „burbuļi” vispār nav iespējami, jo aiz cilvēku izdarību šķietamām nekārtībām kaut kur cilvēka kodolā slēpjoties perfekta kārtība – matemātiski atklājams platonisks ideāls. Pats Dž.M. Keinss, kura idejas tika sirdīgi apsmietas nule norietējušā konservatīvisma uzplaukuma laikmetā, esejā „Ekonomikas iespējamības mūsu mazbērniem” (Economic Possibilities for Our Grandchildren, 1930) rakstīja, ka viņš varot iedomāties nākotni, kad turība un brīvība būs nodrošināta, un ļaudīm nekas cits nebūs vairs jādara, kā tikai jānododas ērtai dzīvošanai un mākslai. Taču ir noticis tā, ka Keinsa mazbērniem draud tikpat katastrofāls ekonomijas pagrimums kā tas, kas noveda pie II Pasaules kara – un nu ekonomists Pauls Krugmans un arī ASV jaunievēlētais prezidents Obama (tāpat kā Dž.V. Bušs) piesauc Keinsu kā glābēju. Vēl bēdīgāk – cerībā, ka globālais pagrimums tāpat kā toreiz nepārvērtīsies par pasaules karu, mūsu jaunievēlētais vadonis diplomātiski klusē, kamēr Izraēla kārtējo reizi ar savas valsts robežās ietilpstošo kaimiņtautu izrēķinās nesaudzīgi brutāli, uz laiku pārtraucot tās lēno, sistemātisko mērdēšanu, lai jau atkal to apstrādātu ar amerikāņu ražotiem masu iznīcināšanas ieročiem. Tikmēr prezidents Bušs savas pilnvaru pēdējās dienās apvaino palestīniešus Izraēlas Lebensraum pārkāpšanā un aicina izbeigt pretošanos.
Ko
darīt? ir virsraksts arī V.I. Ļeņina traktātam, kurā viņš piedāvā
Marksa/Engelsa platonisko ideālu – komunismu, elementāras matemātikas ceļā
atklājamu un revolūcijas ceļā sasniedzamu. Šai JG numurā (skat. 5-17)
Briežu ģimene uzbur Platona paša vārdus. Mūslaiku Rīgā ciemos atbraucis,
Platons stāsta, ko darīt: Visuma likumi nosaka kolektīva likteni, no kura
savukārt izriet katra cilvēka individuālais liktenis. Tas arī nosaka to, kas
jums ir jādara. Nu nez’ vai! Vai nebūtu pēdējais laiks mums atmest šādu
platonisku domāšanu? Varbūt tas būtu tas labākais, ko mēs varētu darīt. Tas
nenozīmētu galvu iebāzt smiltīs, lai vēl kādu laiciņu normāli padzīvotu, bet
gan uzņemties elementāru pilsonisku, teiksim skaidri – buržujisku
pašatbildību par pašu tautas sabiedriskās domas veidošanu, respektīvi,
mācīšanos, eksperimentēšanu, zināšanu, debatēšanu, vienam otra
pārliecināšanu. Tas nozīmētu, kā Krugmans raksta, sekot mūsu domām, kur vien
tās mūs noved, atmest jebkādu politikāņu piedāvātu novecojušu doktrīnu vai
sapņainu ideālu.
Gribu nobeigt ar pozitīvāku atbildi uz jautājumu „Ko darīt?”. Būdams ne tikai latviešu izcelsmes amerikānis, bet tai pašā reizē arī ASV dzīvojošs latvietis, aicinu šo rindiņu lasītājus nevis rīkot grautiņus un lūgt Zatlera kungu atlaist Saeimu cerībā, ka nākošā būs labāka, bet gan gādāt par to, lai nākošajās un turpmākās Saeimas vēlēšanās būtu nodrošināta reģionālas reprezentācijas saite starp vēlētājiem un deputātiem – prasīt Latvijas politiskām partijām katra deputāta kandidāta vārdu ierakstīt tikai vienā vienīgā vēlēšanu apgabala sarakstā tā, kā tas ir noteikts Satversmē. Ja mēs katrs to pieprasītu, mēs to panāktu. Nenotiktu nekādi brīnumi, neizceltos nekāda platoniska utopija, bet gan jau tad arī rastos tautas kalpi, kas paklausītu tautas balsij. Varbūt ar laiku izveidotos latviešu politika ar diviem spārniem – ne tikai vienu labo, bet arī otru kreiso, kas, atbilstoši Lielajam Visuma likumam augšup, lejup cilājoties, mūsu likteņus lidinātu pāri visām amerikāņu izraisītām globālām krīzēm.
o
Inženierzinātņu profesors Juris Žagariņš ir JG redakcijas loceklis un datormaketētājs, arī izdevuma Kas Jauns Latvijā? <http://zagarins.net/kjl> redaktors.
