SIEVIETES, SIEVIETES, SIEVIETES

Andra Manfelde. Betona svētnīcas.
Rīgā: Neputns, 2008. 72 lpp.

Varbūt nebija prāta darbs piekrist uzrakstīt šo recenziju – kad tik sen nekas tāds nav darīts, kad grāmata tik izteikti nav man (jo tā nepārprotami, vismaz par 95%, ir sievietes grāmata sievietēm un par sievietēm) un kad ierobežo labais tonis, jo jau iepriekš zināms, ka pārāk kritizēt neklātos (jo manas gaidāmās grāmatas izdevējs ir tas pats, kas šai). Labi vismaz, ka izlasot atklājās – zemē metama šī grāmata nav, tāpēc liekuļot nenāksies.

Nemēģināšu runāt par galējībām – ne par tiem dzejoļiem, kuros dzejas maģija tik lieliski transcendēja savu tematismu, ka sniedza to pārlaicīgo baudījumu, gara esamības pilnestības sajūtu, pēc kuras mēdz ilgoties dzejas lasītāji (ar mani tas notika, piemēram, 25., 40., 44.-45., 50.-51. lpp.); nedz arī par tiem, kuros profesionāli trūkumi saskumdināja, ka pačakarēts kopumā labs dzejolis – viena otra valodas neveiklība, daži, kuros sasniegto aizsedz pavirši izsmērētas beigas (10.-11., 17. lpp. un pat tāds reflukss kā krītošas zvaigznes 30. lpp.), arī pāris vienkārši aptuvenas skices, kas iegadījušās starp griezīgi konkrētiem un pabeigtiem tekstiem.

Tradicionāli laikam pienākas kaut ko teikt par autores vietu latvju literārās tradīcijas ainavā. Līdzībai izmantošu Annas Auziņas krājuma Atšķirtie dārzi nosaukumu – šajā gadījumā tie būs atšķirti tā kā grāmata.

Rupji ar lielu pindzeli ieskicējot, var teikt, ka tradīcija nāk ķekaros vai atvērumos. Ir pamata grāmatiņa, kura atšķirta guļ uz muguras apakšā, un telpa starp tās augšupvērstajām lapām pieaug pilna ne tikai ar šīs grāmatiņas autora, bet arī viņa stilistisko un garīgo biedru un pēcteču dzeju.

Viens tāds atšķirts dārzs ir Čaka Mana paradīze (1932) – un tajā izaugusi Tauna, Saliņa, Stumbra, Vācieša, Rokpeļņa un vēl daža laba un daudzu ne tik labu autoru dzeja (turklāt nebūt nav obligāti, lai šajā dārzā augušais būtu lasījis pirmavotu, tas var notikt pastarpināti, un, protams, vēlreiz atruna – šim ļoti vispārīgajam modelim ir bezgala daudz dažādu blakus faktoru, katram autoram citi, turklāt pilnīgi iespējams atrasties šādā dārzā tikai, teiksim, par 50 vai 30%).

Nuja, tātad vēl viens būtisks atšķirtais dārzs ir Jāņa Rokpeļņa debijas krājums Zvaigzne, putna ēna un citi (1975) – tajā izauguši Klāvs Elsbergs, Zirnis, Žebers, savā ziņā arī Melgalvs, Jansone u.c., kā arī tie daudzie, kas stipri ietekmējušies no Klāva.

Un visbeidzot – nu jau laika distance puslīdz droši atļauj par šādu dārzu nosaukt minēto: Annas Auziņas grāmatu Atšķirtie dārzi (1995) (līdz ar dzejnieces Jo tā laika publikācijām) – un, neņemiet ļaunā prasto vispārinājumu, šajā dārzā es redzu i Ingu Gaili, i Balodi, i Krivadi, i, zināmā mērā, Manfeldi.

Kas Manfeldi dara piederīgu Auziņas atšķirtajam, leknajam latviešu jaunākās femīnās dzejas dārzam? Emocionāla atraisītība un tiešums blīvā gleznainu, konkrētu tēlu plūdumā, asi reālistisku, raupju ikdienas detaļu sadzīvošana ar jaudīgu jutekliskumu un vissmalkākajiem, trauslākajiem tēliem un noskaņām, visa šīs dzejas pamatintonācija, kas ir – ja ne kliegšus, tad saukšus, aizgūtnēm, uz elpas spēju robežas.

Kas Manfeldi atšķir no iepriekšminētā? Tā ļoti būtiskā un viņai ļoti raksturīgā daiļrades daļa, kurā viņa pārkāpj liriskās „es" personisko pārdzīvojumu robežas un stāsta par citiem, pareizāk – citām. Lielāko daļu Betona svētnīcās iekļauto dzejoļu apdzīvo citas, dzīvē satiktas vai noskatītas sievietes – pārdevējas, konduktores, dzērājas, kaimiņienes, dažnedažādas. Manfelde runā par viņām ar tik intensīvu iejušanos viņu dzīves sāpēs, stāsta tik precīzi un žilbinoši spilgti, ka iesāpas acis, to visu uzlūkojot. Gribētos cerēt, ka dzejnieka atkāpšanās no savas subjektivitātes, iejūtoties citu cilvēku ādā, tiešām kļūs par redzamu latviešu dzejas tendenci. Programmatiski to ir iezīmējis Kārlis Vērdiņš intervijās par viņa krājumu Es, gods un slava viņam par to, tomēr – kamēr viņa minētās grāmatas dzejoļus brīžiem nākas uzlūkot kā izdevušos prikolus un/vai literāras programmas ilustrācijas (talanta svaigums pagaidām atļauj visu!), Manfeldei tas viss ir pa īstam un līdz kaulam.

Atkal rupji vispārinot un ignorējot pāris neobligātus izņēmumus, kam nāktos meklēt citus plauktiņus, Betona svētnīcu dzejoļus var iedalīt divās grupās – viena ir liriskās „es" mīlas lirika, otra – par citām sievietēm rakstītie dzejoļi. (Protams, neviens nav tik dumjš, lai nesaprastu, ka šos dzejoļus tik kodīgus padara autores identificēšanās, viņas pašas pārdzīvojumu klātbūtne, tas, cik lielā mērā viņa saredz sevi šo sieviešu ādā.)

Par „tīro" mīlas liriku nav daudz ko teikt – nu, skaista tā Manfeldei, bet vispār – mīlas lirika kā jau mīlas lirika. Šīs mantas, ja autors māk rakstīt, pasaulē nekad nevar būt par daudz.

Par otru daļu būtu kas jāpasaka. Un te recenzijas autors saduras ar šī uzdevuma grūtumu. Gribētos uzskaitīt un citēt, un citēt. Mazliet laikam nāksies izmantot šo steidzīgo recenzentu triku – re kādiem smagiem un tveicīgiem gurniem / viņas izgājušas ielās (5), sievietes uz šīs ielas / tās kuras nes somās augļus un dārzeņus / tās kuras striķī velk ragaviņas / pa pliku asfaltu (7), viņa klusē (..) salīkusi (..) pār savām tumšajām dzeldinātajām rokām / ar nolupušām zvaigznītēm pirkstu galos (10) ... Sāk jau veidoties zināms priekšstats, vai ne?

Manfeldei ļoti raksturīgs ir izteikti kreiss patoss – viņas iejušanās, līdzjūtība adresēta visupirms dzīves pabērniem, trūcīgajiem, bomžiem, ielas muzikantiem (es maksāju un viņa dzied, 11), sievietēm, kam ļoti grūti vilkt ikdienas nastu, kas noveco, uzblīst miesās, netiek iekārotas, kamēr gadiem ilgi aizturētās elsas kļūst par neiedomājamu spēku / ar kuru izvilkt līdz rītam (53). Katrā ziņā cilvēkiem, kas izvēlas par tādām lietām nedomāt, es šo grāmatu neiesaku. Bet Manfeldei ir ļoti svarīgi – gan pašai izturēt, gan lai visi viņas pieminētie cilvēki iztur. Vārds izturēt krājuma rindās parādās ne uzkrītoši, tomēr pamanāmi bieži. Tik dzīvu izpratni un dziļu iejušanos, ja nemaldos, šis sabiedrības slānis jaunajā latviešu literatūrā pieredz pirmoreiz.

Nobeigumā – laikam jāmēģina minēt, no kurienes tas viss nāk. Kas tad Manfeldei ļauj ne tikai izturēt, bet arī plaukt un zelt? Laikam jau šis ir tas laimīgais gadījums, kad reliģiskā pieredze, uz kuru mājienu dod arī grāmatas nosaukums un vairākas atsauces dzejoļos, tiešām ir devusi cilvēkam spēku nenoslīkt savās problēmās, svētīgi iziet no sava es, atvērti, asi patiesīgi un piedodoši pretī citiem cilvēkiem, un – kas gadās pavisam reti – atraisījusi autori arī radoši.

Recenzijas iesākumā ar zināmu kritisku pieskaņu minēju vārdu „tematisms"... Jā, bet Manfelde nav vainīga, ka viņas tēmas nav gluži tās, kas visvairāk interesētu mani. Un tā, ko varētu dēvēt par „absolūto dzeju", kas pilnīgi transcendē jebkādas tematiskās un citas robežas, – tā šajā pasaulē ir absolūtā mazākumā (un vajadzīga absolūtam lasītāju mazākumam). Dzeja taču drīkst būt vienkārši par dzīvi, vai ne? Tas, ko Manfelde literatūrā dara, manuprāt, ir ļoti vērtīgi un vajadzīgi, un viņai tas izdodas visnotaļ augstā profesionālā līmenī. Ar iespējām augt. Protams. Paldies Dievam.

Jānis Elsbergs

Recenzija pārņemta no portāla ¼ satori. Par Jāni Elsbergu skat. 4. un 26. lpp.