COMMEDIA FINITA,
NU – DIEZ’ VAI?

Gundega Repše. Bāreņu nams. Rīgā: Dienas Grāmata, 2008. 281 lpp.

Ieteikums izdevējiem aplūkojamās grāmatas reklamēšanai varētu skanēt apmēram šādi: mākslinieku vasaras viesības Daugavas krastā bez viesmīļiem; šodienas izsmalcinātās sabiedrības gaisotne; mīlestība ar un bez mīlēšanās; slepkavība vai varbūt vienkārši pašnāvība, ko, un vēl daudz ko citu, lasītājs pats izšķirs. Ne izdevēji, ne autore gan nenorāda uz darba žanru, kas varētu arī nebūt nevērība, jo tekstu nosaukt ar kādu no pazīstamajiem apzīmējumiem būtu grūti vai pat neiespējami. Taču tekstā aprādītas neizplūdušas robežas: galvenā darbība notiek 2008. gadā – ar atkāpēm tālākā vai arī patuvā pagātnē -- Maratelē, tādā kā mākslinieku vasaras kolonijā, ko izplānojuši un uzcēluši Migliņa un Pits, Latvijas īstenie mecenāti, kuriem izsmalcinātība, lai neteiktu snobisms, ir dzīves nepieciešamība. Laiku pa laikam viņi saaicina savus draugus, Latvijas ievērojamākos māksliniekus, gleznotājus, skatuves zvaigznes, rakstniekus un citas radniecīgas, mazāk izcilas dvēseles, kas iemiesojušās dažādās formās. Lieki teikt, ka iekļūt Maratelē ir tikpat grūti kā savā laikā slavenajā Benjamiņa kundzes Tērbatas ielas salonā. Viesi ierodas pie jau klātiem galdiem un dzērieniem, kur goda vietu ieņem attiecīgi vēsinātas Heidesecka pudeles. Kā jau jūlijā, laiks ir neciešami karsts, un Migliņas viesi nekautrējas atvēsināties ar spirdzinošiem dzērieniem pašapakalpošanās veidā, jo kalpotāju ausis nav vēlamas, kad jārunā par mākslu un jābaumo par klātesošiem vai mākslinieku sabiedrības soģiem. Franču rakstnieks un estēts Pols Valerī (Paul Valery) kādreiz par saviem augstdzimušajiem līdzcilvēkiem teica, ka tie atstāj rūpes par dzīvošanu – neglābjami vulgāru dzīvošanu – saviem kalpotājiem, lai izredzētie paši varētu nodoties meditācijai par mākslu un citām augstākām nodarbībām.

Bāreņu nama teksts sastāv no 13 monologiem, sui generis, kas līdzinās runām vai reizēm mea culpa bikts čukstiem, atklātiem, vaļsirdīgiem, bet, protams, ar nolūku sevi atainot kā nevainīgu cietēju, pie viena apsūdzot vai apmelojot citus ar izteiktu labsajūtu. Mājas māte ir Migliņa, kuras izcilajam vārdam pievienojas Lampa, kas sevi neaizmirst apzīmēt par rakstnieci, fotogrāfs Kaķis un vēl citi tamlīdzīgi nosaukti viesi. Nevienam no stāstītājiem nevar uzticēties (kā teiktu kritiķi), jo viņiem visiem ir vajadzība stāstījumu virzīt sev par labu. Taču ir viens izņēmums – pirmais stāstītājs Timotijs Uta, kam tāda kā radniecība ar Vergiliju Dantes Dievišķajā komēdijā. Viņš negrib būt ne ceļa rādītājs, ne kritisks komentētājs, ne laipnīgs muzeja gids, nedz arī nelietīgs kritiķis vai apjūsmotājs/apbaumotājs biogrāfs. Viņš iesāk savu stāstījumu ar vietniekvārdu es, bet tad nokaunas par tādu uzbāzību sabiedrībā, kur dominē es, es, man, man, un pārslēdzās uz neitrālāku trešo personu, kas, protams, mulsina lasītāju. (Par ko, jādomā, autore priecājas). Pārējo stāstītāju pašportretu galerija ir raiba un saistoša – Šķirstiņš, gleznotājs, skopulis, komiski greizsirdīgs vīrs à la Molière; sava veida reformēts mācītājs Fēlikss, kura vārds kontrastē ar viņa dzīves stāstu, u.c. Viesu vidū ir tādas kā Treijmeitiņas, nosauktas par Trinity (sic), trīs mazāk ievērojamas „aizkulišu" personas – kostīmu šuvēja, grimētāja un keramiķe, kas, kā ļaunas mēles saldskanīgi norāda, esot aicinātas uz Marateli, lai rīkotājiem nebūtu jāīrē lielas, dārgas dekoratīvas vāzes. Kaut arī tikai izrotājumi, viņas tomēr māk stāstīt daudz amizantu aizkulišu tenku par saviem „kungiem." Dakteris Štrauss-Strauss asistē un vienlakus traucē medicīniskās palīdzības sniegšanu. Preses fotogrāfs Kaķis, savas profesijas prototips, maisās visiem pa vidu. Šo ne visai izcilo personāžu vidū mazliet sānus turas Klaudija, sava veida traģiska personība ar visai fabulējamu biogrāfiju. Kādos apstākļos viņa mirst un kas ir viņas nāves cēloņi, paliek nezināms, kaut to uzzināt būtu nepieciešams tiem, kas grib izlobīt no liecinieku pretrunīgajiem stāstījumiem īsteno versiju. Bet privilēģija, uz kādu katrs krimiķa lasītājs cer (ja žanrs ir pareizi nosaukts), viņam netiek piešķirta. Lasītājam pašam jāpiestrādā teksta izvērtēšanā bez jebkādas palīdzības. Arī pats lasītājs varētu būt no bāriņu dzimtas.

Taču noziedznieku dzenāšana nevarētu būt autores galvenais mērķis. Visi stāstījumi atklāj daudz nepatīkamu atzinumu par latviešu pieredzi laikā, kad sadzīvot ar okupantu bija kārdinoši un vienlaikus nepieņemami. Varoņi, krāpēji, pakalpiņi, vainīgie un cietēji ne vienmēr spēlēja savas lomas tā, kā tās bija iedalītas, jo režisors, šķiet, ne vienmēr bija savu uzdevumu augstumos. Apzinīgais Timotijs Uta stāstījumu nobeidz skopi un saraustīti: Četros trīsdesmit no rīta, mēs aizvadījām ātrās palīdzības auto ar Liliānu un Fēliksu... Migliņai ienāca prātā pavēlēt muzikantiem atskaņot Šūberta Ave Maria... Kad dzisa pēdējās taktis... Klaudija skrēja... Kleita plīvoja... Vēl dažas minūtes es cerēju, ka aizvērsies kāds priekškars, kāds liels un smags priekškars, un es ieiešu spirgtā rītausmā... Veltīgi. Tā varbūt arī būtu jābeidz šis rakstījums – ar atziņu, ka komentāri, lai ar kādām pūlēm izteikti, pasaka maz par īsteni sakāmo.

Juris Silenieks

Emeritētais franču literatūras profesors ir JG redakcijas loceklis.