Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

 

Baiba Bičole

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

CITĀDĪBAS

- veltītas Ingrīdai un

Nikolajam Bulmaņiem

pēc kopā piedzīvotas

dienas 2008.gada

aprīlī, kad bija būts

Ņujorkas Modernās

mākslas muzejā

(MoMA) un klaiņots

pa pilsētas ielām

 


 

 

Dzejnieces portretu darinājis viņas tolaik 10 gadu vecais (1973) dēlēns Artis Rumpēters

 

 

 

I

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

– bija kā skapis,

bija kā logs,

iekāpām iekšā,

nostājāmies –

stiklota grīda,

stikla sienas

        un griesti,

viss caurredzams,

nebeidzams viss,

        skatījām sevi

        tepat un tur,

           tuvu un tālumā,

           bija nesaskaitāmas tu

           un simtām es

           pa labi un kreisi,

           zem kājām, virs galvas

           ķekarā kārāmies

           pašas sev pāri,

           bijām kaut kur

           it kā pēc kaut kā

           un tomēr turpat

              tuvu un tālumā,

              – bija kā skapis,

                    bija kā logs –

II

– un reizēm viņš,

it kā pats meklēdams savu,

pazuda mums,

nedzirdams it kā saukdams

                      pēc kaut kā,

                      kas viņa,

                      kas saderīgs.

 

– Un tad es viņu pamanīju:

           vijīgā vītenī aplī līganā

           griežamies, griežamies

                                 apaļiski

           kopā ar sievietēm rožainām,

                                            kailām,

           viņa pelēkos toņos ietērptais

                                                  augums

           tur iederējās, viņš smējās, laimīgs,

           zilās acis zibēja priekā, dejā

           ar Anrī Matisa „Dejotājām.”

 

III

 

– gadiem slāpis pēc gaismas,

nu pēdīgi ticis pie tās,

viņš šķiedās negausīgs,

                      devīgs –

           mums tika istabas,

           pieskalotas rītu un vakaru blāzmu,

           gaiteņi pilni spalgi dzeltenas pusdienas

                                            saules,

           apaļu gaismas peļķu piepēdotas grīdas,

           ar plataci gaismekli spoguļa

                                            spēles –

                                 riņķojot lēnām

                                 uz sienām zīmē

                                 tas ēnas

                                            šīs valstības,

                                                       citu.

 

(Islandes mākslinieka Olafura Eliasona izstādē)

 

 

IV

 

– tā bija ūdenskritumu diena,

no namu augšām strūkloja ūdens,

gaŗi caurspīdīgi plīvuri plīvējās lejā

                                 gar sienām,

logi izplūda ārā, ūdensgāzas

skrēja caur parku, zeltainas, zaļas,

laistījās ziedu šļakatās koki,

bija dzidri gaisi,

liels spulgojums augšā un

                                 lejā,

                      ūdenskritumu diena.

 

           Tai naktī vēl modos

                      no sapņa:

           Austrumu upe un

           Hudzonas upe, abas

           slējušās augšup

           par debesīs kāpējiem

                                 ūdenskritumiem.

 

 

PASTAIGAS

 

I

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

– uz lietussarga lietus lāšu ritmi

                                 vienmērīgie,

minimālisms, Filips Glass spēlē

                                 klavieres,

zālē, kokos un krūmos zaļums

vācu ekspresionistu un fovistu

                                 maksimālais,

bet Filips Glass turpina spēlēt,

vienmērīgos ritmos turpina līt,

es domāju par pulksteņa tikšķiem,

sirds pukstiem un par biezā zaļā zālē

noslēpušamies nevienmērīgām bailēm.

 

 

II

 

Eju pa ietvi. Pretī nāk

vīrietis oranžiem matiem,

nodurtām acīm.

Paiet man gaŗām, aiziet.

Atskatos – oranžsarkani mati

uz tumšzilu lietus mākoņu fona.

Man gribētos gleznot,

gleznot vīrieti tumšziliem matiem,

debesis uguņu krāsā.

 

III

– sols pilsētas ielā, uz sola

meitene, puisis, saspiedušies kopā,

sejas vienam pret otru, ieslēptas

                                 kapucēs,

nupat viņi pabeidza celt savu

                                 māju,

apjumt jumtu, šai brīdī, kad

eju tiem gaŗām, viņi no iekšpuses aizdara

nule uzcirstās durvis.

 

 

TUMŠPUSĒ


I






 

 

 

 

„Neaizmirsti, neaizmirsties!”,

teic dadzis, teic nātre,

ziedu vītnē ap manu kaklu iepītie

                                 ceļrāži

                                 nomoda

                                 sargi.

 

 

 

 

 

 

II

— pazīstama vieta. Sprunguļceļš,

akmenājs, drebuļvējš. Zināmi

žesti. Atgrūstas atmiņas durvis,

kūņājas aizmirstais, vicina dūri:

„Atdarīt! Atdarīt!

           Paeju malā, elpoju dziļi.

           Ieelpoju, izelpoju dziļdziļi:

           „. . . Welcome. Wash your hands

                                 and face.

            It is time to sit at the table

                                 Together.”*

 

 

 

* No persiešu dzejnieka Rumi dzejoļa „Desolation.” Tulk.Coleman Barks.

 

 

 

CITA PUSE


I



 

 

 

 

es mīlu tavas rokas,

šīs kalnu upes straujās,

es esmu jutusi, kā

krāces tajās pēkšņi uzsitas,

kā vilnis uzvilnī,

cik nevaldāms ir asinsskrējiens,

es mīlu tavas rokas,

es esmu dzērusi no tām

es esmu reibusi, es

                      šķīstījusies.

 

 

 

II

 

— zied ķirši, es

ķiršos, jau gatavas ogas
man pirkstos, tev

mutē ķirši, man

arī, un tad atkal

           nekā,

    ne ķirši ziedos, ne

    ogās, ne tevis, ne

    manis – un tad atkal

    it kā pa rasotu zāli

    brists, it kā ķirškokā basām kājām

    kāpts, zusts lapās, ziedos,

    ogās, tavās rokās

    — viss justs. Neteic man, neteic:

    „Nesapņo!”

 

 

 

 

 

Jaungaitniece Baiba Bičole ir piecu dzejgrāmatu autore.

 

Jaunā Gaita