Inta Ezergaile
MŪSU RAKSTNIECES UN TRIMDA
Kornella (Cornell) Universitātes (ASV) vācu un salīdzināmās literatūras profesores Intas Ezegailes (1932-2005) raksta pamatā ir literatūras kritiķes referāts Toronto Latviešu centra bibliotēkas rīkotā Draudzīgā aicinājuma sarīkojumā (2003.30.III).
Savās pārdomās par trimdu un rakstīšanu, par trimdas rakstniecēm lielā mērā balstos uz savā grāmatā Beyond Nostalgia: Eleven Latvian Women Writers (1998) izteiktajām domām, bet ne tikai. Grāmatas temats bija ierobežots. Izvēlējos visdažādāko uzskatu rakstnieces, ne tikai tās, kuras likās vispatriotiskākās. Līdzās trimdas rakstniecēm, apskatu arī vairākas dzimtenē mītošas rakstnieces. Nostalģija, t.i., ilgas pēc zaudētā, varētu pat teikt, iekšējā emigrācija, trimda un izslēgtība, raksturo arī viņas. Manu interesi piesaistīja rakstnieces un trimda – trimda visplašākajā nozīmē. No feministiskā viedokļa sieviete jau no laika gala atrodas trimdā, reti būdama daļa no kultūras, ko vēl joprojām definē vīriešu kārta. Šai izpratnē padomju laika rakstnieces, piemēram, Vizma Belševica, Māra Zālīte un Regīna Ezera atradās zināmā izraidījumā, trimdā, ne tikai kā latviešu kultūras un tradīcijas aizstāves, bet arī kā sievietes režīmā, kas daudz runāja par sieviešu tiesībām, bet necentās viņu dzīves padarīt vieglākas. Viņas neatradās gluži „mājās”, lai arī nebija zaudējušas fizisko kontaktu ar savu zemi. Bet šoreiz pievērsīšos visvairāk trim eksīldzejniecēm – Veltai Tomai, Astrīdei Ivaskai un Ritai Gālei.
Kas tad īsti ir tas zaudētais? Kā to precīzāk definēt? Zaudēts ir tik ļoti daudz – politiskā neatkarība, etniskās tradīcijas, ģimene, bieži māte, dzimtenes daba, daudziem 1944. gadā izbēgušajiem – bērnība vai jaunība. Man šķiet, ka sievietes šos zaudējumus izjūt mazliet savādāk nekā vīrieši. Nemēģinu uzstādīt kādu varenu tēzi vai sarīkot sacensību starp dzimumiem. Vēlos tikai dot iespēju dažu rakstnieču balsīm izskanēt tādā kā kamermūzikas grupā un nepazust lielā korī, dziedot parastās patriotiskās dziesmas. Man šķiet, ka pat ļoti „kareivīgi” patriotiskas dzejnieces (kāda reizēm var būt Velta Toma) tomēr apvieno nacionālismu ar apziņu, kas ir sievišķīga kādā ne vienmēr konkrēti taustāmā vai stereotipiskā nozīmē. Tomas reizēm kontraversālā nostāja dzimtenes sakaru jautājumos norādīja, ka, lai cik spēcīgas viņas pretpadomju jūtas, saite ar zemi, valodu un ļaudīm tomēr bija noteicošā. Protams, arī dzejnieki, piemēram, Gunars Saliņš, raksta par dabu, par mātēm, sievietēm, un ne visa vīriešu rakstītā trimdinieku dzeja ir tik kaujinieciski politiska kā Andreja Eglīša. Bet patriotiskām rakstniecēm šis sievietes/dabas komplekss ir ļoti cieši saistīts, pat identisks ar patriotismu. Varbūt to varētu dēvēt par matriotismu, kas nav tik daudz saistīts ar valsti un politiskajiem uzskatiem. Tā arī Māras istabiņā Māra Zālīte apvieno etniski nacionālo projektu ar sievišķīgo. Sievišķīgā zaudējums, mātes trūkums izrādās centrāls sabiedrības krīzes brīdī.
Kā sievietei man nav dzimtenes, teica Virdžinija Vulfa, bet viņa, protams, neatradās trimdā, klaidā, svešatnē vai emigrācijā. Minētās mūsu rakstnieces tā neteiktu. Tomēr viņas var arī būt kritiskas un nebūt neiekrīt kādā fašistiskā Blut und Boden ideoloģijā. Ilze Šķipsna un Vizma Belševica lieto mājas simboliku kā pievilcīgu, bet reizē arī problemātisku elementu. Šķipsnas stāstā bērnības māja sabrūk, kamēr māte vilinoši sauc no augšstāva. Belševicai puķe ir lielāka par māju: Redzi, kā zīmē mūsu bērns: / Cilvēks ir lielāks par māju. / Redzi, kā zīmē mūsu bērns: / Puķe ir lielāka par māju. Ivaska sēru dzejās par māti pārdzīvo arī savu un citu sāpes par zaudēto dzimteni, noslepkavoto tēvu, aizvestajiem. Bet Ivaska arī atrod auglīgu veidu, kā sintezēt Latvijas dabu ar svešo skaistumu, un ne tikai latviskot Ņujorku vai noslīcināt visus svešuma iespaidus nostalģijā par to, kas labāk ziedēja, labāk smaržoja utt. Un daba šīm rakstniecēm nekad nav kaut kāda idealizēta nespecifiska klātbūtne, bet vienmēr konkrēta, vietēja.
Toma lieliskajā trimdas romānā Aldaune (1960) rada divus simbolus trimdinieka eksistencei: koku, kas vairs nevar ieaugt svešajā zemē, un upi, kas nekad neaizsalst. Bet tagad tā tomēr ir aizsalusi tāpat kā Aldaunes dzīve savā tikai nostalģiskajā, melancholiskajā stadijā. Tāpat kā Ivaska, arī Toma saprata, ka dzīvot tikai nostalģiskās atmiņās ir nodevība ne tikai pret tagadni, bet arī pret pagātnes atmiņām, kas patiesībā tieši turas dzīvas, dzirkstot starp diviem poliem. Domāt par pagātni, dzīvojot tagadnē, nav nodevība, nedz arī izlutusi neapmierinātība ar patreizējo, bet zināma „arbitrāža” (kā šādu procesu apzīmē autors Andre Acimans), kad atmiņas produktīvi samaisās un rada kaut ko jaunu un dinamisku. Tas man kļuva ļoti skaidrs, lasot Ivaskas dzeju. Tēvs, māte, bērnības vietas viņai ir būtiskas, bet tās savijas ar tagadnes ainavām, vietām, cilvēkiem. Kaut kas notiek, mainās, attīstās, ar vienu vārdu sakot, process. Viņa varbūt pat piekristu Teodora Adorno ieskatam, ka atmiņas ir vienīgais, ko neviens mums nevar atņemt, ir tikai tāds nevarīgi sentimentāls mierinājums. Viņam ir cits padoms, kā atmiņas lietot, proti, tās neglabājas atvilktnēs un ievākos; pagātnes atmiņas neatšķetināmi savijas ar tagadni. Tās kļūst kontrolējamas un konkrētas (objektīvas). Tam, kas domā, ka viss ir skaidrs, atmiņas izbāl kā vāras tapetes asā saules gaismā. Toties, pasargātas no aizmiršanas, tās patur savu spēku. Tās ir ievainojamas, kā viss, kas ir dzīvs. Tādēļ ir muļķīga un sentimentāla vēlēšanās paturēt pagātni tīru no tagadnes valdošajiem, ne vienmēr tīrajiem uzskatiem. Vienīgā cerība ir, ka pagātne – neaizsargāta, atvērta briesmām – spēs atdzimt kaut kam jaunam.
Velta Toma saka kaut ko ļoti līdzīgu dzejolī „Svešos savs” (Dziļumā jāpārtop, 1963):
Paša pazīts pārtopi
svešniekā savā –
Sevī, citā, jaunā, tuvā un tālā.
Vai arī:
Taujāt sevi tiekdamās
jēga min mīklu:
svešos sevi manu
būtībā īsto.
Protams, viņa ilgojas atgriezties bērnības un jaunības paradīzē. Krājumā Pēc Uguns (1975) viņa redz sievieti melnā stampājot basām kājām melnu zemi ar augļu kokiem un svaigu zāli kā pavasara vīziju – nu priekšpilsētas paradīzi.:
Kā man tur tikt
Abas pēdas uz siltās
Melnās zemes likt?
Pa veselām pēdām spēks
Augšup sulotu –
Zemes miegu mostu
Zemes sapni gulētu
Bet to sasniegt nav iespējams:
Tiecos. Sāp. Neaizsniedzu.
Bez zemes
ne mostos, ne miegu.
Bet Tomas tiekšanās nav bezcerīga. Līdzīgi Adorno projektam, viņa redz, ka pagātni, atmiņas nevar saglabāt atvilktnē vai mumificēt, izmisīgi mēģinot tas paturēt nemainīgas, piemēram, dzejolī „Sapnis” (Dziļumā jāpārtop):
Jo vairāk atņemts tev taps,
jo bagātāka tu kļūsi–
kā debesu būtne tu būsi,
kas smaguma nesastaps.
Arī dzejkrājuma Dziļumā jāpārtop virsraksts izsaka šo absolūto prasību metamorfozei, pārtapšanai. Kad Toma saka: eju nomirt atdzimstamā vietā – tas nenozīmē padošanos. Atdzimšana joprojām ir iespējama. Līdzīgi kā – kļūt bagātākai, jo vairāk atņem. Un atņemts tiek daudz. Atpakaļ iet ir veltīgi, un, ja turpini iet, kad šķiet bezcerīgi, tad tomēr kaut kas var vēl mainīties.
Kad es galīgi
aizgājusi neceļus
vēl turpināšu iet –
tad es tikšu
uz ceļa,
kuram nav
gala.
(Pēc uguns)
Aldaunē
trimda ir sašķēlusi romāna varoni, kuru mēs nekad nesatiekam. Caur romāna stāstītāju un Aldaunes manuskriptu lasītājs iepazīstas ar viņas raksturu un dzīvi. Bet galvenais romāna noslēpums ir stāstītājas un Aldaunes identitāte – viņas saplūst vienā tēlā. Aldaunei ir cerība izveseļoties no garīga sabrukuma brīdī, kad pagātnes pārdzīvojumi sasaistīsies ar dzīvo tagadnē, tā kļūstot dzīvi un aktīvi. Tā Klondaikas tetera kāja, veco zeltraču dota, uzbur pagātnes ainu. Reklamēta kā iedomu piepildījuma instruments, tā rada automātisku, gandrīz instinktīvu vēlmi: Acīs ieplūda karsts valgums, kad aptvēru domu par vēlēšanos un tās piepildīšanos, lūpas nomurmināja vienu vienīgu vārdu: Latvija (43) Tad saprāts un šaubas aizdzen naivo, nepamatoto, nereālo vēlēšanos: Taču līdz ar zemapzinīgo vēlēšanās mirkli bija sācies kaut kas neizskaidrojams: bijušais kļuva tiešs, domas slīdēja pagātnē, atsauca un salīdzināja lietas, mute runāja par to, ko jausma bija izvilkusi no gadiem ilgi aizslēgtas atvilktnes (44). Un, kā rakstīja Adorno, atvilktnē tās nevar ilgi turēties un būt dzīvas. Ar kanādiešu žurnālisti Džūnu runājot par tetera kāju, romāna stāstītāja arī izskaidro Džūnas latviskā gredzena vēsturi, stāsta par 19.gs. beigās iejauto ieraugu, no kura vecie zēni vēl arvien cep maizi:Iedomājos ar mīklu pusgadusimtenī apmilzušo muldu. Rauga dzīvība tur mita mūžseni stipra, celdama ik svaigu miltu riekšavu ūšnainumā uz augšu. – Mirklī no bālas bērnības atmiņas uznira mana vecā aukle, kas reizi nedēļā jauca i auzu miltu ķīseli. Viņa allaž bēra un maisīja rupjus auzu miltus remdenā ūdenī. Iebāza pelēkajā iejavā pāris sakaltušas maizes garoziņas, lai ķīselis pa nakti rūgtu. Klusībā un zināmā noslēpumainībā to veikusi, vecā aukle sauca kādu no bērniem mīlīgi vārdā. Atsaucoties un paceļot acis, sauktais sastapa aukles simts smaida grumbās šķelmīgi savilkto vaigu:
– Rūgsti ķīseli!
Tā nebija joka lieta. Pirmkārt, sauktais bija piemānīts. Otrkārt, ja ķīselis brokastīm iznāca saldi skābens, gards, un visa saime to, pienā vai taukos pamērcēdama, ēda, slavēdama tavu ieraugu – tad labi! Bet ja ķīselim bija, tā sakot, ādu raugs – sīvi skābs, tu biji vainīgs un peļams.
Tetera kāja bija savedusi kopā Klondaikas senā rauga mīklu ar manas bērnības auzu ķīseli (44).
No tetera kājas uz gredzenu, uz Daugmales pilskalnu, uz ieraugu, uz auzu ķīseli un aukli. Tāls ceļš, kas varbūt ir klasisks piemērs arbitrāžai, atmiņu bagātībai, kad tās izņem no atvilktnes. Arī upe tad var atkust. Tā bija aizsalusi tādēļ, ka pagātnes pieteka bija kļuvusi tik sāpīga, ka bija pareizāk to atšķirt no tagadējās dzīves. Dzīvot pagātnē tad nozīmētu tikai izvēlēties vienu ledus gabalu pret otru. Romāna beigās ar stāstītājas palīdzību – patiesībā Aldaunes alter ego, kas dzīvo tālāk, tagadnē – un ar viņas spēju, ar Aldaunes memuāru lasīšanu, absorbēšanu un izpratni, Aldaunei ir cerība izveseļoties. Ārsts sola integrēt Aldauni kā cilvēku, kāds tas reiz bijis un vēl tomēr ir jauns: No visa bijušā fragmentiem, labiem un ļauniem pārdzīvojumiem es lūkošu restaurēt dzīvu, to pašu un jaunu cilvēku, Aldauni (286). Arī sava veida atdzimšana, pārtapšana dziļumā. Un lasītājs, iepazinies ar Aldaunes memuāriem, arī varbūt ir gājis cauri šim veseļošanās procesam.
Pēc uguns tituldzejolis arī demonstrē katastrofālu pārdzīvojumu – pastardienu, kam var sekot atdzimšana. Virsraksts ir ar nodomu divdomīgs – skriet pēc uguns vai, varbūt, laiks pēc tam, kad ugunsgrēks visu iznīcinājis:
Pēc tās uguns,
kas tevi manī dedz –
pēc tās uguns,
kurā tu mani redz –
Aizlaikos sievas skrēj
saulē
salā
lietū
vējā –
nesa sprikstis pelnos slēptas
un sargāja kā klēpi –
Nebij uguns, kad gaisma svīda –
melnā cūka plītī līdusi.
Un nelaimes bīstoties,
plecus seģenē vīstot,
sieva uz kaimiņiem skrēja
ziema vai vasara,
lietus vai vējš –
Labrītu devusi neapsēdās,
steigšus stāstīja savas bēdas –
no paša rīta
melnā cūka plītī.
------------------------------------
un tā bez gala
bez gala viss no gala –
zem augsnas melnās
ugunskaps ar sauju pelnu
ar kauliem,
pirksti
delna –
trūdu zemē melnā.
Pēc uguns atzeļ zeme zaļā –
no gala,
atkal viss no gala –
------------------------------------
Šeit arī uguns saistīta ne ar prometejisku varoni, bet ar sievieti, precīzāk sievietēm, jo svarīga te tuvība – ķēde labu kaimiņieņu. Tā nav uguns šautenes stobrā, bet krāsnī, pavardā, un tieši tā ir uguns, kuras gaismā mēs varam viens otru saskatīt. Tāda saskatīšana, varētu teikt, ir paralēla radošajam procesam, caur kuru abas personas puses Aldaunē varēja redzēt viena otru un beidzot apvienoties.
Arī Astrīde Ivaska mēģina apvienot pārtrauktas dzīves puses. Tā “Vasaras pašā apakšā” viņa redz sievietes jeb savu veidolu, tēlu, kura māls vēl ir mīksts, elastīgs, veidojams, sievietes formu: sievietes tēlu / šai vienai dzīvei sievietes seju / kā pušu pārlauztu augli. / Šī viena mūža pūralādes pašā apakšā, / Vidzemes mīkstajās miglās tītu, / sievietes tēlu (287). Visbiežāk viņa to sasniedz caur “sinoptisku” skatu, “redzēšanu kopā”, atmiņu, kas nekad nenoliedz tagadni, bet ir atvērta kompleksiem un subtīliem sakariem, “arbitrāžai” starp šo un pagājušo. Tā, lietojot vienkāršu piemēru, Ivaska redz Baltijas jūru, skatīdamās uz Vidusjūru kā daļu no visām pasaules jūrām, kā kolektīvu zemapziņu. Viņa kopējo bieži izsaka ar dabas motīviem, piemēram, “La Granhā”:
Tātad beidzot mēs esam tikušās,
mana mūza, mana ēna un es
šais dārzos, kur saule iesniedzas
no senākās pagātnes,
šais dārzos mēs esam tikušās,
mana mūza, mana ēna un es.
Cik daudz sāpēm ir bijis jāizsāp,
cik kariem jāpārdun pāri,
cik gadu kāpnēm mums jāpārkāpj,
lai šeit, kur spīguļo spāri,
pie vientuļa avota beidzot mēs
viena otru skatītu vaigā,
mana ēna, mana mūza un es.
Meklēt kopējo dzīvē, kas pārtraukta, sadalīta, ir svarīgs motīvs Ivaskas dzejā, un tas nav vienkāršs “kopsaucējs”, bet šīs atjautīgās, smalkjūtīgas rakstnieces niansēts mēģinājums vienībai izrietēt no situācijas, laika, vietas gara. Reizēm Vidusjūra saplūst ar visām jūrām un jo sevišķi ar bērnības Baltijas jūru. Šeit lasītājiem nav grūti redzēt sakaru. Citreiz dzejniece, kas daudz ceļojusi pa visu pasauli un daudz redzējusi, raksta tieši un nepārprotami par Somiju, Grieķiju vai Īriju. Bet „La Granhā” – ceturtā un pēdējā dzejā sērijā “Dārzi”, manuprāt, viņa smeļas dziļumu un spēku tieši no asociācijām, kas tikai viegli, tikko jūtami (kā spāres nolaišanās) skar mūsu apziņu. Rakstnieces personīgā vēsture un identitāte saplūst ar spāņu dārza pagātni un viss, šķiet, notiek tik viegli un nemanāmi, ka neuzmanīgam lasītājam momenta īpatsvars var paslīdēt garām.
Šī dzeja atšķiras no žanra, ko samērā bieži sastopam trimdas dzejnieku tekstos, kur atmiņas par dzimteni iemaisās tagadnes pārdzīvojumā kā dubultattēls vai divreiz gleznots audekls – Latvijas bērzi pārņem Manhattanas debesskrāpjus. Arī Ivaskas dzejoļos vai prozā reizēm koki, dzīvnieki un ainavas rada atbalsi no kādas agras atmiņas, un viņa dzird zvaigznes. Dzejolis ir ciešāk strukturēts nekā varētu likties pirmajā lasījumā, ar interesantām atskaņām, pusatskaņām, atkārtojumiem vārdos, zilbēs, skaņās. Pirmā panta atskaņas tikušās/ iesniedzas/ tikušās uzsver sniegšanos un satikšanos – atkārtoti, tādējādi norādot aprakstītā pārdzīvojuma virzienu. Tikšanās starp pašu runātāju, viņas ēnu un mūzu tādā veidā strukturāli un intīmi saistās ar saules iesniegšanos dārzā “no senākās pagātnes.” Pārējo rindu atskaņas skan es / pagātnes / es, kur es, kā vārda ģenitīva forma, kļūst par daļu no pagātnes. Lai arī norādījums ir uz tālo pagātni, šādā atskaņu sastatījumā dzejniece pieved arī pati savu pagātni, tā sasaistot savu likteni ar sāpēm un kariem, kas parādās otrā panta sākumā.
Pirmajās četrās rindās atskaņas ir jāizsāp / jāpārkāpj. Šie jā- gan gramatiski norāda uz vajadzību, bet tajā pašā laikā arī pieņem, atzīst, apstiprina. Cik sāpes izsāpētas, cik kāpnēm pārkāpts. Tādā veidā pilnīga izsāpēšana kļūst par priekšnoteikumu tikšanās momentam. To apstiprina ne tikai gramatiskā forma, bet arī lai, kas noved pie šeit, liktenīgās tikšanās vietas, vientuļā avota parkā. Ne tikai mums bija jāiztur viss tas pirms mēs varējām šeit nonākt, bet lai mēs to varētu darīt.
Pārējās atskaņas šajā četrrindē: pāri / spāri. Pēc pilnas sāpju un kara gadu izdzīvošanas, asociācija ar spārēm sola kādu transcendenci, it sevišķi atskaņu pārī, kas piemin karu. Otrā panta pēdējās trīs rindas, pretēji pirmajām, nav strukturāli iekļautas atskaņu schēmā. Varētu apgalvot, ka netiešā atskaņa mēs / es ved pie atzīšanas momenta, pie saplūšanas momenta, kas ir dzejoļa galvenais mērķis. Priekšpēdējā rinda ir neatkarīga, un šo momentu dokumentē: lai / viena otru skatītu vaigā. Tā neatbalso neko, tā ir vienreizēja, tas ir paveiktais. Ievērosim, ka pēc šīs tikšanās identitātes sastāvs ir mainījies. Pirmā panta mana mūza, mana ēna un es tagad ir mana ēna, mana mūza un es. Ēna ir pārvietojusies aiz mūzas, kas tagad ir tiešā sakarā ar es. Šī ēna (personīgā pārdzīvojuma, kara, trimdas tumsa) vairs nestāv starp sevi un radošo impulsu.
Nav jābūt dzejniekam vai trimdiniekam, lai vēlētos redzēt mērķtiecību un kontinuitāti savā dzīvē. Tā Olivers Sakss (Sacks) pieņem nelauztu dzīvesstāstu kā absolūtu vajadzību: Mums vajaga sevi ‘atcerēties’ (recollect ourselves) – viņš uzsver, kas nozīmē ne tikai atcerēties, bet, ļoti konkrēti salasīt kopā pazaudētās, šķirtās daļas, atcerēties iekšējo drāmu, mūsu pašu stāstu. Cilvēkam svarīgs šāds iekšējs stāsts, lai viņš varētu paturēt savu identitāti, sevi pašu. Trimdiniekiem ir grūtāk, jo tiem jāsavieno dzīves daļas, kas ar varu sašķeltas. Dzejniekiem vēl piedevām uzlikta nasta izteikt kolektīvo, kopējo identitāti. Tieši tādu atcerēšanos – savācot kopā pārdzīvojumu fragmentus no pirms- un pēclūzuma – veic Ivaska. Un stāsts, kuru viņa veido, nav palimpsests – viņa nelasa sentimentāli vai nostalģiski, mēģinot atšifrēt veco ierakstu zem jaunā, mazāk vērtīgā, bet gan apvieno Eiropas vēsturi, pašas stāstu un patreizējo dzīvo brīdi, kas ietver vientuļo avotu (avots, protams, nav ne tikai ūdens, bet arī izcelsmes punkts). Viss tas ir vajadzīgs iekšējam tikšanās momentam. Šeit nav pasniegta kontinuitāte, bet process, kas pie tās noved.
Ivaskas pieeja man atgādina “arbitrāžas” ideju, ko trimdas apziņas aprakstīšanai no baņķieru valodas aizņemas rakstnieks Andre Acimans, žīds, kurš dzimis Ēģiptē un daudz domājis par eksīlu un atmiņām. Arbitrāža galvenokārt sastāv no pirkšanas vienā tirgū, lai pārdotu citā. Transakcijas kļūst ļoti sarežģītas – faktiski tā ir spekulācija, kur īsti nekas netiek pārdots vai saņemts. Kā raksta Acimans, trimdinieks vienmēr ilgojas pēc mājām, bet mājas ir arī tā vieta, kurās viņš atceras citas mājas, citus laikus. Vordsvorts (Wordsworth) savā slavenajā poēmā Tintern Abbey stāv krastā, kur stāvējis pirms pieciem gadiem, un stāv tur ne tikai tagadnē, bet arī iepriekšējā apciemojumā un stāvēs arī nākotnē, kad viņš atcerēsies abus agrākos apciemojumus: Šeit stāvu, ne tikai baudot patreizējo prieku, bet ar pārliecību, ka šis brīdis satur dzīvību un barību gadiem ilgi nākotnē.
Tā arī savijas paša Andre Acimana domas. Bostonā viņš atceras Itāliju, kur viņš bija atcerējies Ēģipti, bet viņa stāsta varonis, atgriezies Ēģiptē apciemot vectēva kapu, domās atgriežas trimdas vietās. Domas par Ēģiptes jūrmalu rada viņā ilgas pēc Romas strūklakām. Ņujorkā uzvalka drānas berzēšanās pret ādu atgādina viņam vilnas bikses, ko māte Itālijā bija pāršuvusi no tēva uzvalka un kas karstā Itālijas dienā lika viņam meklēt strūklaku. Tas savukārt radīja ilūziju, ka viņš tuvojas Ēģiptes jūrmalai ar zaudētajiem vecajiem draugiem, radiem, vietām. Romu viņš iemīlējis, jo tur nostalģiski varēja sapņot par savu dzimteni. Viņš raksta: Tā ir atmiņas arbitrāža. Ne tikai meitenes dzīvoklī Bostonā es atcerējos, kā jutos Romā, kas man bija atgādinājusi Aleksandriju, bet, kad es atkal reiz atgriezos Aleksandrijā 1995. gadā, es atskārtu, ka lūkojoties uz savu mīļo Vidusjūru caur mazajām sānieliņām, ilgojos pēc West End avenijas skata uz Hudsonu caur 106. ielu –kas bija kļuvusi par manu mīļāko vietu zemes virsū tieši tādēļ, ka tā man atgādināja Aleksandriju. Varbūt kādreiz, kad visi šie veidoli ir apzināti, saprasti, varbūt uzrakstīti, tos varēs atvest mājās. Acimans apraksta, kā ornitologi pēc tam, kad viņi izpētījuši un aprakstījuši eksotiskus putnus savās laboratorijās, ceļo uz Amazonas mežiem, lai tos palaistu vaļā viņu dabīgajā vidē. Varbūt Ivaskai tas izdosies.
Reizēm sinoptiskais kopskats parādās arī citā izteiksmē. Piemēram, Ivaskas “Rīgas aizkari” krājumā Vārdojums (1987) varētu vispirms likt domāt, ka skats caur dzimtenes aizkariem skaidri atklāj tagadnes pasauli, un priekšmeti otrā pusē ir skaidri, konkrēti, individuāli. Fantastiskie objekti aizkaros tos nemaina; tie noved vēl dziļāk pagātnē –
Jaunajā mājā mēs uzkārām
sen nelietātos Rīgas aizkarus.
Brokastis un vakariņas ēdot,
raugāmies uz vīksnu mauriņā,
puķu podiem un ielu
caur mātes darinātiem aizkariem;
spārnotiem medniekiem briežiem
lauvām žigliem fauniem
pāviem sunīšiem dziedātājputniem
daudz sīkākiem sunīšiem
visu to ieaustu tīklā, izzvejotu
no kāda sena aizvēja dzīlēm.
Mēs pētījam šo lomu,
un ik rītus mēs raugāmies
pasaulei sejā
caur Rīgas aizkariem.
Vieta un laiks, kur persona ēd brokastis, ir dzīva un, līdzīgi kā mūza, ēna un pati ieskatījās cita citai acīs, viņa nelieto aizkarus, lai izslēgtu tagadnes ainu vai to mainītu pēc savām vēlmēm. Viņa cenšas redzēt visu reizē un dot katram savu vērti. Šis aizkaru tīkla saturs ir bagātīgs – tālās mītiskās pagātnes simbolika, mātes roka, varbūt citas vietas, kur aizkari lietoti. Zīmīgi, ka tikai no tālām dzīlēm viss varētu parādīties īstā gaismā un atrast savu vietu. Arī Ivaska ilgojas pēc laika, kad valoda un es un vārdi / kopā dzīrosim dzejolī „Dzeja trimdā” (Vārdojums):
Vārdi, mani mīļie veļi,
jāstaigā jums tāli ceļi,
līdz jūs mani atrodat.
Un man vienmēr tukši plaukti,
maizei spaļi klātu jaukti,
kā jūs pacienāt?
Reiz jūs tomēr godā celšu,
kausā tādu alu smelšu,
kas vairs neizsīks.
Rauši būs mums brīnumgardi,
valoda un es un vārdi
kopā dzīrosim.
Dzīrosim līdz pašam rītam,
tad pa takām neiemītām
jaunus ceļus staigāsim.
Vārdi, mani mīļie veļi,
jāstaigā mums tāli ceļi,
līdz mēs mājas atrodam.
Viņa šo ideālo, utopisko momentu nesaskata kā vienkāršu atgriešanos, bet gan pēc dzīrošanas mēs staigāsim pa neiemītām takām. Mēs iesim mājās, viņa raksta, un mēs, protams, zinām, ka Ivaska ir atgriezusies Rīgā, bet man šķiet mājas dzejniecei ir tur, kur labi būt kopā ar vārdiem. Un tas varbūt patiesi ir bērnības dzīvoklī. Bet tur viņa ir atgriezusies ne tikai ar tūkstošiem grāmatu, bet arī ar visiem daudzo gadu pārdzīvojumiem, kas tiks ieausti jaunos rakstos.
Dzejniece Rita Gāle daudz rakstījusi par trimdu, par mājām, par iespēju atgūt zaudēto. Dzejolī “Sibīrijā dzimusī” (Atšķirtā, 1990) viņa apraksta trīs paaudžu sievietes, viņu spēku, grūtības un kopējo, kas viņas vieno.
Vecāmāte reiz mācīja
rokās ņemt ogles:
„Nebaidies,” viņa sacīja,
„bez baiļu nedeg!”
Man vienmēr likusies
uguns kā patiesība,
ko nakti aprauš
un rītā iededz par jaunu.
***
Es biju lāse asins
manas mātes mazajā augumā,
kad no jūnija dārza to izrāva
un aizveda ziemā.
Es biju lāse asins
manas mātes jaunajā augumā,
kad cerībai dīgstot,
tā atgriezās mājās.
Es biju asins manas mātes
jaunajā aizlauztā augumā,
kad viņu atkal veda
tur, kur putni vairs neiet.
Es biju sēkla sniegā un salā
manas mātes visdziļākā siltumā.
Jūs prasāt, kāpēc manī nav baiļu?
Es esmu bijusi visur.
Arī šeit, līdzīgi kā Tomas dzejā, uguns mīts piesaukts ne prometejiski varonīgi, bet arī ne dekoratīvi rituāli kā Vestālās jaunavas – liesma un karstums ir bīstami. Vecāmāte, māte, mazmeita – paaudžu ķēde, tāpat kā Veltas Tomas kaimiņu sieviešu solidaritāte, nodrošina tradīciju turpināšanos. Un tāpat kā Ivaska, Gāle zina, ka atgriešanās, ja arī fiziski iespējama, nav vienkārša, tā saistīta ar piepūli un darbu (krājumā Atšķirtā).
Mēs katru dienu
ejam bez kājām,
mēs sakūstam dziesmā
un ceļamies pāri
zibens ceļiem, pērkona draudiem,
dzeloņu sētām.
Mēs katru dienu
ejam uz mājām
un uzceļam tās
no jauna.
Pārtrauktā dziesma kļūst simbols sadalītajai dzīvei:
KAS NOTIEK AR MĀJU,
kad sarūs atslēga?
Vēl nolaižas svētelis balts,
pilns baiļu par
pamestām ligzdām.
Tad lēni paveras jumts,
pavardā satiekas putni.
Debesis nomazgā
tavas pēdējās pēdas.
Korēs vēl šūpojas dziesma,
pilna prieku un bēdu,
tava neizdziedātā dziesma.
“Krādziņos” (Atšķirtā) dzejniece jautā, vai ir tādas vietas, par ko sapņojusi. Dienas laikā tur nonākdama, viņa redz, vieta ir un nav tā pati un nekas nav vienkārši un idilliski:
Pakalna vietā bija bedre,
ap kuru ziedēja
krāšņākās magones.
Aizaugušajā pļavā
kā dzīvības dzīsla
tecēja upīte.
Mežs stāvēja savā vietā,
bet tas bija svešs.
Un tad es sēdēju magoņu dārzā,
gaidīju saules rietu un miglu
un zināju, ka ir vietas,
kurās jāatgriežas
vienmēr no jauna.
Atkārtoti jāatzīst, ka vietas, laika, pārdzīvojuma, sakara atsavināšana prasa daudz garīga un emocionāla darba. Un varbūt svarīgāka nekā atsavināšana, piesavināšanās, ir vajadzība daudz ko arī atmest, lai krustotu dziļo gravu uz otru pusi. Tilts ir plāns un balastu nevar viegli nomest. Neizdziedātā dziesma jāizdzied, neizraudātais smagums velk lejā bezdibenī, ja to nepieņem un neatmiekšķē. Tas ir jātur dzīvs un domās, jūtās, dziesmā, dzejā jāpārdzīvo. Kā Aldaunes aizsalušā upe, arī šeit pagātne jāatgūst un jāapgūst, lai cik sāpīgi tas reizēm nebūtu:
Es aizeju ar tavu
skatienu
kas mani pavada
kā sāpe pakausī
un ar to gaismu
kas virs eglēm dus
kā sadurstīta
adatainās skavās
un ar to rītu
kas bez saules jausts
no kura aizbēgu
bez atskatīšanās
un ar tiem mīļajiem
pret pamali
ar noliekušos
lietus padebesi
un ar to smagumu
kas raudāt grib
un neizraudāts
dzenas dziļumā
Un tad ir jānāk
aizlijušam laikam
lai pamostos
kas bailēs aizkaltis.
Tavs skatiens
pakausī
dzen cerību
kā dzietu.
Ļoti skaidri šī pati doma izteikta „Ceriņu pavasarī” tajā pat dzejkrājumā:
Kā aizurbts tu sulo,
tu sulo un gaidi,
ka laiks aizvērs brūces.
Laiks
brūces atver no jauna,
lai it nekas neaizmirstas. (62)
Laika pēdas un atmiņas nav tikai jāpacieš pasīvi, bet jāpieņem aktīvi. Dzejolī „Jelgavā” runātāja staigā pa ielu, kuras nav, un atrod vārtus:
Man šodien vajadzēja ciemoties
Tur šķērsielā pie ielas izdzēstas,
Lai aizaugušus vārtus atrastu,
Aiz kuriem laiks tik neglābjami raud –
Tik neglābjami nomaldījies raud,
Ka klēpī jāpaņem un jāžēlo.
Man šodien vajadzēja projām iet
No šķērsielas pa ielu, kuras nav.
Tā nav rezignācija, bet apzinīga, rūpīga, jā, mīloša pieņemšana.
Rakstīšana palīdz. Rakstīšana ir aktīva, riskanta, tā spiež pārdomāt, pārvērtēt. Belševica raksta par vārdiem: Vārdu, ja tas izlējies, neviens vairs nevar sasmelt. / Kā bezdelīgu debesīs to nevienam nesadzīt. Ivaska savukārt krājumā Vārdojums uzsver valodas spēju mūs vienot mūsdienās un tajā pat laikā tuvoties pagātnes runātājiem, rakstītājiem, pagātnes tradīcijām:
Valoda, tu esi koks, – mēs lapas,
vēju rautas. Kur nu kura aizplīvusi,
nav mums spēka atgriezties.
Paliek vārdi, paliek vārti,
liepu gatve, egļu dzīvžogs,
sūrābele, līkais bērzs.
Paliek ceļi, paliek pēdas,
pirms mums lauku malā mītas,
vārdu pēdas atmiņā.
Valoda, tu esi sazarojis koks,–
mēs putni. Un pret nakti
tavos zaros sakrītam.
Arī Māras Zālītes Madara savos dzīparainos rakstos sasniedz visu, kas viņas sabiedrībā trūkst: māti, dabu, senos simbolus, piemēram, auseklīti, saskari ar visu garīgo. Māra mani piesējusi šī pavediena galā, viņa saka :
Mans pienākums ir rakstīt. Rakstīt.
Var būt, ka brīžam gribētos ko citu.
Bet jūtu – Māra mani piesējusi
Šai diega galā, ko es turu rokā.
Viss skaisti padodas – ir taču skaisti? (69)
Un tāds dzīpars, viņa zina, spēj izvest cauri vistumšākajiem labirintiem.
 Astrīde Ivaska un Ivars Ivasks Baltijas Studiju apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies) konferencē Čikāgas Universitātē (1972). |
 Rita Gāle (vidū) ar mākslas fotogrāfi Helēnu Hofmani un rakstnieku un LaRAs Lapas redaktoru Jāni Gorsvānu (1930-2000) Losandželosā, Kalifornijā (1982). |
 Māra Zālīte (kr. pusē) un Velta Toma Toronto, 1996. gada janvārī. |
 Raksta autore Inta Ezergaile vairākus mēnešus pirms aiziešanas mūžībā un viņas vīrs, vēsturnieks Andrievs Ezergailis. |
