Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009
Jānis Krēsliņš, Sr.
APDAIKS: ES MĪLU JŪSU LATVIETI
2009.27.I netālu no Ipsvičas Masačūsetas pavalstī mūžībā aizgājis Džons Apdaiks (John Updike), viens no ievērojamākiem amerikāņu rakstniekiem, daudzu romānu, stāstu krājumu, apceru, kritiku un arī dzejoļu autors. Viņš dzimis Redingā, Pensilvānijā,1932.18.III, tās tuvumā uzaudzis, guvis pirmo izglītību. 1954. gadā ar izcilību beidzis Harvardas Universitāti. Sākotnējo ievērību guvis ar saviem stāstiem žurnālā The New Yorker, kura regulārs līdzstrādnieks viņš ir līdz savas dzīves pēdējiem brīžiem, kaut arī pats nekad nevēlējās dzīvot Ņujorkā. Atšķirībā no savas paaudzes intelektuāļiem un māksliniekiem, viņš bija ar konservatīvu noslieci. Ja arī no viņa darbiem to gluži nevar spriest, pēc pārliecības viņš bija kristietis. Vide un laiks, ko viņš apraksta ir amerikāņu vidusšķira 20.gs otrā pusē ar straujajām sociālām un politiskām pārmaiņām fonā. Klasisks šai ziņā ir viņa četru sējumu cikls Rabbit Run (1960), Rabbit Redux (1971), Rabbit is Rich (1981) un Rabbit at Rest (1990). Plašu atsaucību ieguva viņa satīriskais romāns par sieviešu atbrīvošanas kustības ietekmētām protagonistēm The Witches of Eastwick (1984), kura varones viņš par jaunu apraksta romānā The Widows of Eastwick (2008). Vairāki Apdaika darbi ir tulkoti arī latviešu valodā. Ievērības vērtas ir viņa daudzās apceres par mākslas vēsturi.
Zīmīgi ir aizgājējam veltītie vārdi: ne jau saturs viņa darbos ir galvenais, bet gan rakstnieka stilistiskā virtuozitāte, valodas meistarība, prasme veidot perfektus teikumus. Amerikāņu rakstniece Lorija Mūra (Lorrie Moore) savos atvadvārdos Apdaikam (The New York Times 2009.29.I) atceras, ka savā laikā, recenzējot viņa agrīnos stāstus, citējusi kāda (vai kādas) sava latviešu paziņas teikto, proti, lasot Apdaika darbus, pirmo reizi bijusi tāda sajūta, ka tas ir autors, kas neizgudro to, par ko raksta (who wasn’t just making things up). Kad Apdaiks to izlasījis, viņš Lorijai Mūrai atrakstījis: Es mīlu jūsu latvieti! (I loved your Latvian!). Bet kāds cits latvietis jeb „latviešu izcelsmes amerikānis”, literatūras kritiķis Svens Birkerts, pauž viedokli, ka Apdaiks pārāk ilgi bijis, tā teikt, uz skatuves un ka viņam sen bija pienācis laiks atdot vietu jaunākiem un vitālākiem talantiem (The New York Times 2009.1.II).
Džons Apdaiks / John Updike
REKVIĒMS / REQUIEM
Man pēkšņi ienāca prātā: Ja man būtu jāmirst, neviens neteiks: „Vai, cik žēl! Tik jauns gados, daudzsološs – Vēl daudz neiznirtu dzelmju!”
Tai vietā paraustīs plecus un bez asarām acīs Sveiks manu sen novēloto aiziešanu. Daudzi minēs, es zinu: „Es domāju ka viņš sen jau miris!”
Jo dzīve ir nodriskāts māneklis, Un nāve ir īsta un tumša un milzīga. Tās triecienu pamanīs Nekur citur, kā tikai tās notikuma vietā.
No dzejkrājuma Endpoint and Other Poems (2009). Atdzejojis Jānis Krēsliņš, Sr. |
|