PĒDĒJIE 20 GADI STENESKU LUGĀ
Saviana Stenesku (Stănescu)
Rets
ir tāds sāpīgs spēriens, reta tāda krīze, kas mūs nenovestu pie dziļākas
pašizpratnes. Izkliegušies un iztrakojušies, vaininiekus meklēdami,
visbiežāk esam spiesti atzīt, ka derīgākos un noturīgākos risinājumus
atradīsim vienīgi paši sevī un savā spējā mainīties uz augšu.
Bet pašlaik, stāvēdami spoguļa priekšā, esam atklājuši ko pārsteidzošu. Nepazīstam spogulī redzamo tēlu. Kaut arī tauku gadus bieži esam apzīmējuši kā patmīlības laikmetu, izrādās, ka gaužām slikti pazīstam paši sevi. Svilpodami esam apgalvojuši, ka viss rit normāli. Bet neesam izjutuši vajadzību pievilkt bremzes un pašiem pamatīgāk ieskatīties savās nabās.
Šajā ziņā ļoti atšķiramies no saviem priekštečiem. Pagājušā gadsimta lielie satricinājumi mūsu tautai parasti mēdza ievadīt nozīmīgus pārdomu periodus. Kāpēc nonācām tur, kur nonācām? Šajās pārdomās piedalījās arī mākslinieki un literāti. Savu valsti atjaunojuši pirms nepilniem divdesmit gadiem, pagriezām muguras šāda veida pārdomām un mākslinieciskām izpausmēm.
Par to man atgādināja pazīstamā Ņujorkas LaMaMas teātra viesizrāde Stokholmā. Pateicoties Rumāņu kultūras institūta aktīvajam darbam, stokholmiešiem bija iespēja noskatīties talantīgās rakstnieces Savianas Stenesku angliski sarakstīto lugu par Rumānijas pēdējo divdesmit gadu vēsturi, kā tā atspoguļojas vienas ģimenes stāstā. Varu nešaubīgi apgalvot, ka daudzplākšņaināku, taču vienlaikus viegli saprotamu šī posma vēstures atveidu mākslā neesmu redzējis. Laimīga tā tauta, kas ar mākslas palīdzību risina savas vēstures problēmas. Svētīta tā, kas pat nesenajai vēsturei nepagriež muguru un to nerisina vienkāršotos domu skrējienos.
Stenesku lugas fabula nebūt nav neparasta. Īsās un kodolīgās ainās iepazīstamies ar vienas ģimenes likteni pārmaiņu laikos. Stāsta centrā ir Daniela, kura notikumu gaitā atstāj savu dzimto zemi, jo tā vairs nepaver tūlītējas pilnveidošanās iespējas. Danielas tēvu iepazīstam tikai atstāstos, jo viņš jau atdusas kapu kalniņā. Viņš, šķiet, ir dvēseles dziļumos palicis uzticīgs saviem ideāliem, bet šī uzticība to padarījusi nederīgu ikdienas dzīvei. Māte ir ģimenes motors. Viņa stumj, grūž, satur ģimeni kopā, taču ikdienībā zaudē dvēseli. Danielas jaunākais brālis neko no vēsturiskajām pārmaiņām neatceras. Viņš ir iegrimis filmu pasaulē, cinisks un neizprotošs. Pati Daniela, meklēdama ceļu, ļauj sevi izprecināt uz Ņujorku, kur no nefunkcionējošas Austrumeiropas ģimenes modeļa nonāk rietumu sadrumstalotajā ģimenē.
Lugas nosaukums Waxing West daudznozīmīgi nepārtulkojams. Konkrētā nozīme saistās ar to, ka Daniela nodarbojas ar sieviešu ķermeņu vaksāciju. Lugas varoņi cenšas savu ārējo veidolu izmainīt, neliekoties zinis par iekšējo. Redzam, kā cilvēks cenšas arī savu pagātni it kā pārklāt ar vaska kārtiņu. Vaskošana asociatīvi ir arī spodrināšana. Ar to nodarbojas visi, katrs cenzdamies savu dzīves stāstu ietērpt varonības gaismā. Vaskošanas jēdziens angļu valodā sevī ietver arī stāstīšanas nozīmi.
Lugas varoņi nemitīgās runās cenšas izprast pagātni. Nosaukums norāda arī uz procesu, kurā Daniela un ģimene kļūst arvien rietumnieciskākas.
Varbūt oriģinālākais autores pienesums ir Čaušesku pāris, kas pārvērties par Drakulu. Tas noskatās uz ģimenes cirku un komentē to. Nesenos vēstures notikumus piesauc nepārtraukti. Tikai tos izprotot, indivīds rada sev nepieciešamos pieturas punktus. Stenesku arī parāda, ka, tikai risinot vēstures problēmas, atbrīvojamies pa īstam.
Noslēgumā Daniela ir dziļi vīlusies savā vīrā, sevī pašā. Tad notiek negaidītais. Vīrs sadeg 11. septembra uzlidojumā Ņujorkas torņiem, viņu meklējot, Daniela beidzot atklāj sevi. Pēkšņi viss sakrīt pa plauktiņiem.
Krīzes rada kopību, krīzes rada pagriezienus. Krīzēs piedzimstam no jauna. Lai tas tā notiek arī mums!
Jānis Krēsliņš, jun.
Kultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš, jun. strādā Zviedrijas Karaliskajā bibliotekā (Diena 2009.28.I)
