Ildze Kronta

JĀŅA ŠKAPARA LITERATŪRAS UN MĀKSLAS GADI

 

Kalpu zēns pēc kara studē Universitātē. Tas šķiet kā sapnis! Un tad šoks – ar izcilību beigušo juristu tomēr nenosūta darbā (bija tāda stingra procedūra padomju sistēmā) biogrāfijas dēļ – mātes brāļi dienējuši leģionā, paša vecākais brālis pazudis bez vēsts. Pēc neziņas mēnešiem draugi iekārto komjaunatnes darbā. Un vēl pēc gadiem tālākais ceļš centīgo, darboties kāro, iekārtai lojālo cilvēku aizved uz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju (LKP CK). Instruktors – tāds ir partijiskās karjeras pirmais pakāpiens. Atbilstīgi totalitārajai sistēmai instruktors pārrauga arī Rakstnieku savienību, un 1969. gadā augstākā vara – CK – instruktoru ieceļ par radošo savienību nedēļas laikraksta Literatūra un Māksla redaktoru. (Kopš laikraksta pirmā numura iznākšanas 1945. gadā viņš ir astotais redaktors – ideoloģiski tik atbildīgajā krēslā pat uzticamiem cilvēkiem nav vēlams ilgi noturēties.)

Tāda ir īsa priekšvēsture tiem 16 gadiem (1969-1985), kuros Jānis Škapars vadīja Literatūras un Mākslas redakciju un kuros rakstījis dienu, nedēļu piezīmes, tagad tās sakopodams grāmatās.

Iznākusī pirmā grāmata* aptver 1969.-1979. gadu. Sākumdaļā „Starts” strauji pāriets 1969.-1973. gadam, un īsti dienasgrāmata sākas ar otro daļu „Pārvērtības”, ar 1974. gadu (tai atvēlēts gandrīz 300 lappušu).

Dienasgrāmatu patiesums parasti tiek uztverts kā zināma pašvērtība (protams, ja tā nav vienkārši literāra forma). Par savu vārdu ticamību, dienasgrāmatu publicēšanai gatavojot, domājis arī Škapars. Šodienas Škapars vairs nav tas tālo gadu notikumu, izjūtu pierakstītājs un vērtētājs, gluži dabiska ir viņa vēlme komentēt un reizēm par sevi – tik attālināto – rakstīt trešajā personā, radot papildu skata punktu no cita laika un citas dzīves pieredzes. Bet izdevuma pamats ir autentisks dienasgrāmatu teksts – būtisks cilvēka un laika, būtisks vēstures liecinājums.

Šodienas zīmogs dienasgrāmatām nav uzlikts, – Barjerskrējiena autors atzīst sarunā ar žurnālisti Undīni Adamaiti publikācijā ar zīmīgu nosaukumu „Kāpēc viņš tā darīja?” (laikraksta Diena pielikumā Kultūras Diena, 2009.13.II).

Šodienas (gudrības) zīmoga uzlikšana aizgājušajiem gadiem mūsu publiskajā telpā nepavisam nav retums. Retums varbūt ir tāds sevi nesaudzējošs un neglaimojošs atklātības un patiesības līmenis, ar kādu nāk Škapara grāmata – ar rakstītāja redaktora situācijas sarežģītību, ar pretrunām, kas milst pašā un milst sabiedrībā, ar neziņu, bailēm, nedrošību, šaubām un svārstīšanos, ar šo divējādību (Vēl septiņdesmit piektajā viņa dvēseles dzīlēs ik pa laikam spēkojās partijas ierēdnis un radoša izdevuma redaktors. – 69. lpp.), ar sistēmas cilvēka atiešanu no sistēmas, tajā paliekot un aktīvi strādājot. Škapars pats mēģinājis atbildēt uz jautājumu, kas noteicis viņa griešanos nost no izpildīga padomju ierēdņa drošās takas, un par izšķirošu atzinis to gadu jaunās un vidējās rakstnieku paaudzes iespaidu. (Atzīšos – nokļuvu viņu ietekmē. Viņi toreiz fascinēja sabiedrību. Arī mani. Viņu patiesības mērs bija augstāks, sirdsapziņas balss – spēcīgāka, talants – lielāks. Jau manas darbības pirmsākumos viņi sāka veidot „Literatūras un Mākslas” autoru kodolu (8-9).

Minētajā sarunā Škapars neslēpj savu „tālredzības trūkumu”: Es pat 1985. gadā Latvijas neatkarību vēl neredzēju. (..) Lielajās diskusijās, ko es ievadīju – par cilvēka koncepciju, cilvēku un dabu, un kultūru – , es redzēju, ka sistēma brūk. Mēs sajutām ārkārtīgu netaisnību pret latviešu tautu. Taču es redzēju arī sistēmas varas spēku. Tas bija milzīgs. Tai skaitā ieroču spēks. Es biju strādājis CK, es pazinu arī šo pusi, es redzēju, cik tas bija milzīgs spēks. Kā šo spēku var salauzt – es tajā laikā nepavisam neredzēju. Tik tālejoši es nedomāju. Es drīzāk domāju, ka ir iespējams uzrādīt šīs sistēmas grimases, uzplēst augoņus... Mūsu diskusijas vēl nebija vērstas pret sistēmu. Es negribētu izvirzīt tik lielas pretenzijas, ka mēs redzējām atmodu un tamlīdzīgi.

Sistēma nodrošināja kontroli un uzraudzību, prasību pēc nepārtrauktas ideoloģisko frāžu „ražošanas un atražošanas”. Taču pat šādos partijas diktatūras apstākļos kaut kādas izvēles iespējas cilvēkam ir atstātas. Un Škapara izvēles rezultātā Literatūra un Māksla kļuva par vienu no tām svabadākas domas saliņām ar atvērtāku „brīvības telpu”, dzīvāku, patiesāku un personiskāku vārdu, kas tolaik bija tik nepieciešams garīgs atspaids daudziem cilvēkiem – ...laikraksta varēšanas un uzdrīkstēšanās latiņa gadu gaitā bija pacelta augstu. Augstāk nekā vairumam plašsaziņas līdzekļu (9). Esot vienis prātis ar šo Škapara viedokli, man nekritiska šķiet tā laika Karoga un Literatūras un Mākslas lielā satuvināšana. Vai „politkorektuma” vārdā?

To, ko šāda ievirze ikdienā nozīmēja avīzes redaktoram, dienasgrāmatas ieraksti rāda blīvā tekstā, nepārtrauktā sistēmas varas un indivīda sazobē un sadurē. Uzraudzības mechānisms (Galvenā literatūras pārvalde = cenzūra, Preses komiteja, Kompartijas CK Kultūras nodaļa un Propagandas un aģitācijas nodaļa) strādāja izslīpēti, darba spara tam netrūka, arī nomācoša aizdomīguma ne. No mūsdienām raugoties, situācijas bieži vien ir orveliskas, div- un trīskārt orveliskas. Lūk, epizode no redakcijas ikdienas 1979. gadā: Vakar piezvanīja Goris. Kāpēc mēs ignorējam partiju. Kas par lietu? Notikusi Mākslas dienu atklāšana, neesot pieminēts neviens valdības un partijas vadītājs. Atklāšanā piedalījies Vagris [LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs] un Andersons. Saku, ka noskaidrošu. Ko tur skaidrosi. Ļoti skaidra kļūda. Saucu Ievu Janaiti. Sasaucu nodaļu vadītājus. Runāju bargi. Arī V. Avotiņš nikni izstrīdas ar Ievu. Viņa pat sāk baidīties, ka viņai sien klāt politisku lietu (315-316). Tāda ir to dienu atmosfēra, un ne jau velti dienasgrāmatā ierakstīts tik daudz izmisuma, vājuma, arī gribas izturēt. (Neaizmirsīsim, ka Barjerskrējienā sastopam tikai to patiesību, kuru uz papīra uzlikt atļāvās cilvēks, kas atradās sistēmas iekšpusē un tās dabu pazina. Kas apzināti vai neapzināti palika nepierakstīts, to nezinām.)

Uz Undīnes Adamaites jautājumu: ...vai ir kas tāds, kas jums kremt līdz šai dienai, ko tolaik varējāt darīt drosmīgāk, vairāk, citādāk? – Jānis Škapars atbild: Es varbūt varēju ātrāk kratīties vaļā no partijiskās pagātnes. (..) Bet es domāju, ka tad es būtu ātrāk sabrucis kā redaktors. Es varēju strādāt tik ilgus gadus tāpēc, ka es samērā prasmīgi manevrēju starp partijiskām prasībām un situāciju, kāda bija radošajā vidē.

Dzīvesstāstu, atmiņu pēdējos pāris gadu desmitos publicēts patiesi daudz, nereti izskanot arī pārmetumiem par pārmēru pievēršanos pagātnei. Tomēr nedomāju, ka personisko liecinājumu kultūras slānis varētu kļūt pārāk biezs un traucētu šodienai un rītdienai. Tieši otrādi – tas ir pamats, ko bagātina katra patiesa liecība, turklāt liecinājumu par dzīvi tieši padomju Latvijā joprojām ir salīdzinoši maz. Un ne jau pagātnei tie vajadzīgi, bet tagadnei un nākotnei. (Padomju vara ļoti labi saprata, ka jāiznīcina cilvēka, dzimtas, tautas vēsture, lai tukšumā valdītu ar savu ideoloģiju; mūsdienu sabiedrības ētiskie noslīdējumi varbūt arī ar šiem tautas apziņas manipulēšanas procesiem ir saistīti.)

Vēsturiskā laika dokumentējums ir Barjerskrējiena lielā vērtība, kultūras vēsturē ievilktas zīmes. Diemžēl jāšaubās, vai preses vēsturē, kritikas vēsturē laikraksta devums kādreiz tiks pamatīgi analizēts, tā loma sabiedrības dzīvē izvērtēta (tas nav garām skrienot paveicams „projekts” un prasa vispusīgas konteksta zināšanas), tādēļ ir labi, ka savu redzējumu vismaz piedāvā pats izdevuma veidotājs.

Barjerskrējiens atgādina – var mainīties valsts varas, bet nemainīga paliek cilvēka izvēle – kam kalpot, kā kalpot. Vienas partijas diktātu šobrīd Latvijā gandrīz vai nomainījis naudas diktāts. Škapara spriedumā par mūsdienu plašsaziņas līdzekļiem valda skepse: Mēs par savu uzdevumu izvirzījām nevis iztapt auditorijai, bet pacelt tās līmeni. Mēs atmetām didaktiku diskusijās, bet devām spēcīgus impulsus, lai cilvēki sāktu domāt. Šodien gan mediji, gan politiskās struktūras bieži cenšas dot formulējumus vistuvāk prastākajam līmenim. Tas pazemina Latvijas diskusiju kultūru (Kultūras Diena, 2009.13.II).

Vai Škapars nepārvērtē savas redakcijas veikto? Atbildes droši vien iespējamas dažādas. Bargākajiem soģiem vien gribētos teikt, ka ierobežotas informācijas un totālas ideoloģiskas kontroles apstākļos cilvēkiem kaut neliela „brīvības telpa”, kaut neliels patiesības malks ir pavisam citā vērtē nekā, iespējams, atšķirīgos apstākļos dzīvojošiem varena patiesības straume. Un vienīgā dzīve tā ir gan vieniem, gan otriem...

Vai vēsturiskajā laikā un telpā laikraksta redaktors izdarīja visu iespējamo? Daļēja atbilde uz šo bargo jautājumu varētu būt citētais Škapara izteikums par viņa manevrēšanas spējām. Un rūgts secinājums – bez manevrēšanas tādas avīzes nebūtu un manevrēšanā nenoliedzami kaut kas iet bojā...

Pēc komjaunatnes un partijas funkcionāra reglamentos pavadītajiem gadiem Škapars Literatūrā un Mākslā tomēr redzēja iespēju likt lietā enerģiju jēgpilnā darbībā. Jēgpilnā – par spīti subjektīviem un objektīviem šķēršļiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka, tiekoties ar saviem Tautas frontes līdzbiedriem 2007. gada decembrī, Škapars uz jautājumu par spilgtāko laiku viņa mūžā atbild: „Literatūras un Mākslas” gadi.