Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009
PAR INĀRU MATĪSU
Pirms nepilniem pieciem gadiem JG239 (2004) ne vienu vien lasītāju līdzi parāva Ināras Matīsas košais Oda dūriens saulē. Šaubu nav, līdzīgu līksmi tautās radīs šajā nr. reproducētā Meža oga. Pēc kļūšanas par pedagoģi (Toronto Universitātē) un darbu Kanādas vidējās izglītības sistēmā, Ināra iegūst sirdij tuvāko māksliniecisko izglītību Ontario Mākslas un dizaina koledžā (Ontario College of Art and Design). Visvairāk grupu izstādēs eksponētos viņas darbus raksturo spilgtas krāsas, organiski attīstītas primitīvas formas, nereti ietekmētas no seniem tautu ornamentiem un simboliem. Citējot mākslinieci: mani valdzina maģiskais, primitīvais, nejaušais un pretrunīgais. Viss, ko lieku uz audekla, ir pārbaudīts apziņā, filtrēts cauri manām tīksmēm un antipātijām, emocijām un atmiņām. Mēģinu uz audekla izteikt savas domas atbilstoši 21. gadsimtam. No pagātnes mākslas pasaules lielajiem meistariem Ināru Matīsu visvairāk valdzina Matisse, Picasso, Miró, Apels (Karel Appel), Šagals (Mark Chagall). (R.E.)
Jau pirms mākslas skolas – pazīstamās Parsons School of Design, Ņujorkā – absolvēšanas (2001) Līga Balode-Svikss pie katras izdevības cenšas izpaust sevi fotogrāfijā, turklāt ar panākumiem. Viņas darbi parādās kopizstādēs Ņudžersijas (New Jersey) štatā (1996, 1997), kur viņa uzaug, arī citur, piemēram, Mineapolē (1998), Ņujorkā (1999, 2000). Pēdējos gados viņas radošais devums (www.fotograafe.com) – gan krāsās, gan arī melnbalts, lielākoties cilvēki, bet arī vide, dažbrīd poētiski fiksēta – eksponēts ne vienā vien mākslas galerijā vai salonā, visvairāk Ņujorkā (The Pyramid, 2004; The Sande Shurin Theatre, 2005; CBGB’s Gallery, 2006; Southeby’s, 2008), arī izstādēs Ņudžersijā, Pensilvanijā (Pennsylvania), Ohaio (Ohio). Jau no mazām dienām latviski audzinātā Līga apmeklē latviešu pamatskolu un Garezera Vasaras vidusskolu. Gan ASV austrumkrastā, gan arī pēc pārcelšanās uz Dienvidkaliforniju aktīvi piedalās dažādos latviešu pasākumos, arī latviešu mākslinieku izstādēs ar savām mākslas fotogrāfijām – Bostonā, Čikagā, Toronto. 2001. gadā saņem ALJA’s stipendiju Rīgas 800 gadu jubilejas norišu iemūžināšanai. Līgas vienmēr virkni asociāciju raisošā fotomāksla pārstāvēta arī Pasaules latviešu mākslas savienības (PLMS) pastāvīgajā izstādē „Tēvu zemei – Latvijai” Valmieras novadpētniecības muzejā. (R.E.)
 Līga Balode-Svikss Klusā okeāna krastā Sandiego (San Diego) pilsētā pie Bojera (David Boyer) skulptūras Zilo pudeļpurnu delfīnu bars (School of Blue Bottle Noses) |
Rīgā dzimušā gleznotāja, iespiedmākslas un apgleznotu konstrukciju meistare Gerda Roze augstāko izglītību iegūst Ludviga Maksimiliāna U. (Ludwig-Maximillian-Universität) Minchenē un Kolumbijas U. (Columbia U.) Ņujorkā, kur kļūst par sociālekonomisti. Šī profesija viņu neapmierina, jo sirds un prāts tiecas uz mākslām. Attiecīgo pamatzināšanu apgūšanai viņa iestājas pazīstamajā Ņujorkas mākslas studentu līgā (Art Students League of New York). Šis solis kļūst par mākslinieces karjeras sākumu un dzīves mērķi. Seko nepārtraukta papildināšanās
– no angļu Čelsijas koledžas (Chelsea College) un Internacionālās grafikas skolas Venēcijā (International Graphic School of Venice) līdz vairāku mākslas zinātņu un iespieddarbu meistaru privātām studijām. Savā mākslinieces karjerā Gerda Roze, tāpat kā daudzi citi mākslinieki, izmēģinājusi dažādus stilus un novirzienus, līdz atradusi izteiksmes veidu un materiālus, kas apmierina un piepilda mākslinieciskās darbošanās jēgu. Karjeras sākumā viņa glezno reāli, tad pievēršas kubismam, līdz konstatē, ka vistuvākais viņai ir brīvs un abstrakts glezniecības izteiksmes veids. Roze izmēģina arī ASV pirms gadiem populāro abstrakto ekspresionismu. Tomēr pēdējos gados, sevišķi viņas iespieddarbos, monotipijās un kologrāfijās, vērojama pilnīga gleznas uzbūves un krāsu izvēles kontrole. Kopš 1979. gada Gerdai Rozei bijis labs skaits personālizstāžu, visvairāk Ņujorkā un tās apkaimē. Rozes gleznas allaž redzamas arī diasporas latviešu mākslinieku rīkotās izstādēs. The New York Times kritiķis Dominiks Lombardi par Rozes abstraktajiem darbiem raksta, ka tiem piemīt izteikta vitalitāte un neparasta kompozīcija, kas rada skatītājā reizē pacēlumu un uzbudinājumu. Šī paša laikraksta un arī SoHo Focus mākslas kritiķis Zimmers (William Zimmer) savukārt uztver mākslinieces 2001. gadā izstādītās apgleznotās konstrukcijas kā kosmosa un bezgalības attēlojumus.Bezpriekšmeta abstrakcijas ir manas mākslas dziļi personīga izpausme, kas dod manu darbu vērotājam brīvību izprast un atzīt, vai arī noliegt (..) manu darbu skatītājam jāpieņem tīras krāsas un formas kā vienīgais vērtējamais objekts un stils – tā Gerda Roze par savu mākslu. Labs piemērs ir 25. lpp. reproducētā monotipija
Pretim gaismai.Voldemārs Avens
Gleznotājs un vairāku dzejas grāmatu autors Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis.
