Juris Rozītis

DISH RAG

Fragments no topošā romāna Displaced Person jeb Kāda latvieša stāja svešumā.

 

Jūlijam Vēzim allaž bija tāda sajūta, ka citi zina vairāk nekā viņš. Ne jau, ka viņš sevi uzskatīja par dumju, bet viņam likās, ka ir visādas jomas, kuru noslēpumi viņam nav vēl bijuši uzticēti jeb kurus viņš pats vēl nav atklājis. Viņš juta, ka viņa mūžs tikai īsti sāksies, kad viņš būs apguvis šīs zināšanas. Viņš vēl nebija gatavs tā pa riktīgam sākt dzīvot. Viņš vēl joprojām bija ārpusnieks tik daudzās lietās.

Angļu valodu viņš ļoti labi pārzināja. Viņš parasti bija starp trim labākajiem skolniekiem klasē šajā priekšmetā. Bet reiz, kad skolas klase brauca ekskursijā uz Tasmāniju, un viņš ar biedriem staigāja pa Hobartas ielām, viņi iegāja suvenīru veikaliņā, kur viņš meklēja dāvanu Mammai. Tur viņš ieraudzīja trauku dvieļus, kam uzdrukāta Tasmānijas karte ar bildītēm – ar dažādiem tur atrodamiem dzīvniekiem, putniem, stādiem un zivīm. Viņš vēl bija tajā vecumā, kad nebija pieradis veikalos pats iepirkties, vienīgi jau ierastos skolnieku našķus: milkshake, ice cream spider, saldējumus, limonādes, bombongas, košļājamgumiju, fish and chips un pat cigaretes, bet šādā veikalā iepirkties – tas bija kaut kas jauns.

Pēkšņi viņš nevarēja iedomāties, kā angļu valodā sauc trauku dvieli! Viņš rādīja ar pirkstu un teica, ka viņš vēlētos vienu tādu dish-rag, šķīvju lupatu. Viņa biedri sāka smieties. Viņš to izvērta par joku, it kā tēlotu kādu angļu lordu, kurš, būdams pārāks par šādiem ikdienišķiem priekšmetiem, nevarēja taču atcerēties, kā katrs mazākais sūdiņš saucas.

Viņš aptvēra, ka, lai gan viņa angļu valoda, rakstot rakstu darbus par vēsturi, literatūru, rakstot rakstus skolas avīzei, bija daudz labāka par viņa biedru valodu, lai gan viņš noteikti angļu gramatiku labāk izjuta nekā viņi un lai gan viņa vārdu krājums par abstraktām lietām bija lielāks, tomēr bija tik daudz vārdu ikdienas jomās, ko viņš vienkārši nezināja vai, ja zināja, tad vienkārši nebija pieradis tos lietot.

Ikdienas dzīve viņam norisa tikai latviešu valodā. Kā angliski sauc trumuli, kastroli, galodu, sietiņu, pavārnīcu, piltuvi, ģelzīti, putojamo aparātu, topflapfenu, gaļas veseri, liekšķeri viņš nezināja. Šis bija vesels lauks, kur citiem – viņa klases biedriem – bija zināšanas, kas viņam bija liegtas.

Tāpat bija zināmi ēdieni, ko Vēžu ģimene nekad neēda, bet kas austrāļu ģimenēs bija ierasti. Austrāļu meat pie un Cornish pastie jau viņš bija sen apguvis un mīlēja, bet kad viņa biedri runāja par broccoli, zucchini vai tripe un kas no tiem katram garšoja vai negaršoja, tad viņam bija jāklusē vai jāizliekas, ka viņš saprot. Tādas vielas Vēžu ģimenes ēdienu kartē neietilpa.

Arī vēlāk augu, stādu, sēņu, putnu un zivju vārdi bija tie, kas viņam radīja vislielākās grūtības. Austrālijas daba jau krietni atšķīrās no Latvijas, bet bija arī līdzības, un viņš bieži dzirdēja savus vecākus runājam par šīm atšķirībām, bet nekad nevarēja atšķirt, kas tas ir, par ko viņi īsti runāja. Viņam jau kā bērnam bija svēta pārliecība, ka tas latviskais variants ir tas īstais un ka Austrālijā ir tikai kaut kāds izvirtis bastarda variants, bet viņš lāgā nevarēja izšķirties, kas ir ieva, pīlādzis, baravika, ceriņš, kalme. Vēlāk, kad viņš sāka ar šīm lietām iepazīties, radās jauna problēma. Viņš zināja angļu valodas vārdus un viņš zināja latviešu valodas vārdus, bet kurš jēdziens atbilst kuram – to nu viņš nezināja, kur nu vēl to, kā tie dzīvē izskatījās. Bet citi cilvēki, liekas, to visu zināja.

Putnu, zivju, augu un sēņu vārdi viņam bija tīrā poēzija. Viņš šos vārdus labi pazina, bet tie viņam bija tikai tīras skaņas. Un šīs skaņas bija skaistas: ba-ra-vi-ka, pī-lā-dzis, lup-stājs, ze-biek-ste, kli-jāns... Un māsa zināja stāstīt, ka sērmūkšļa zars atvairīja raganas un ļaunos garus, tāpēc viņi kādu krūmu dārza stūrī nokristīja par sērmūksli un karināja tā zarus ap māju.

Arī attiecībā pret laika apstākļiem Jūlijs nezināja, kā pret tiem jāizturas. Viņš parasti lāgā neievēroja, vai bija auksts vai silts, vai apmācies vai saulains. Dabīgi, ka tajā brīdī viņš to zināja, bet par to sevišķi nedomāja. Nu vienkārši kādreiz ir karsts un kādreiz slapjš. Ģērbties viņš parasti ģērbās tāpat kā iepriekšējā dienā, līdz aptvēra, ka ir par biezu vai par plānu saģērbies. Bija jāmaina apģērbs. Viņš nekādā ziņā nedomāja uz priekšu, kāds laiks būs, un lāgā neatcerējās kāds bija vakar. Vai tad tas bija svarīgi?

Kad kāds laipns kaimiņš vai pretimnācējs viņam kaut ko teica par laiku, viņš jutās spiests tam atbildēt. Parasti viņš centās piekrist runātājam, atdarinot viņa sašutumu vai prieku par patreizējiem meteoroloģiskiem apstākļiem. Tomēr bija reizes, kad viņu iedzina strupceļā ar jautājumiem kā: Nu, ko tu saki par laiku šodien? Vai: Kas par laiku! Ko? Un tad viņam bija jācenšas iztulkot runātāja sejas izteiksme un intonācija – vai izteiciens bija sašutuma vai arī sajūsmas izsauciens, lai pareizi atbildētu. Kādreiz izgāja galīgi šķībi. Viņš centās iejusties lomā, atbildēdams: Jā daudz patīkamāk nekā vakar! Vai: Cerams, ka tā neturpināsies! Un bija redzams izbrīns sarunu biedra sejā.

Un viņš saprata, ka ir cilvēki, kuri domā par laika apstākļiem un skatās laika ziņas televizorā un lasa tās avīzēs un kuri zina, kas gaidāms un atceras, kāds laiks bija vakar, pagājušo nedēļu un pat pērn un aizpērn. To Jūlijs Vēzis nemācēja.

Un viņa vecāki bija dulli ieceļotāji no vecās Eiropas, kuri uzskatīja, ka televīzija ir prasts un stulbs laika tērētājs un ka ne viņiem pašiem to vajag, nedz viņu bērniem tā nāktu par labu. Televīzijas skatīšanās ir tukša dienas deldēšana, kas skatītāju attur no nopietnāka darba. Tādēļ arī Jūlijs nekad nesaprata to, ko skolas biedri katru rītu pārrunāja. Viņš nebija redzējis pēdējo Rifleman vai Bonanza vai Gunsmoke epizodi, vai vēlāk, kad televīzija bija pārgājusi no westerniem uz detektīvu programmām, pēdējo Seventy Seven Sunset Strip vai Hawaiian Eye vai Peter Gunn. Un tāpēc nevarēja biedru pārrunās piedalīties. Viņš gan, kad vien varēja, gāja pie kaimiņu puikas, un tad viņi skatījās televīziju. Visa kaimiņu ģimene salasījās ap aparātu un skatījās tādas lietas, par kurām Vēžu ģimenē nicīgi vīpsnātu. Un kaimiņu tēvs dzēra alu un atraugājās. Un kaimiņu māte tad smējās un viņam smiedamās pārmeta: Kaunies! Ko gan Džūlijus par mums domās? – un turpināja adīt, kamēr skatījās televīziju.

Un bija visādas skolas brīvdienas – Remem­brance Day un Coronation Day un Australia Day un ANZAC Day un Commonwealth Day – un likās, ka Jūlija biedri, vismaz apmēram, zināja, kas tās par dienām, kas tad bija jādara un apmēram kurā datumā tās iekrita. Un vienā bija jāpērk mākslīgas magones, ko likt pogu caurumā, pieminot tos austrāļu zaldātus, kas krita cīņās pie Verdun vai pie Ypres Pirmajā pasaules karā, un visai skolai bija jāstāv vienu minūti klusumā (tas laikam bija vienpadsmitā mēneša vienpadsmitās dienas vienpadsmitajā stundā). Un Jūliju kādreiz šajā vakarā vecāki vilka uz Lāčplēšu dienas dievkalpojumu, bet par to atkal viņa skolas biedri nekā nezināja un Jūlijs arī viņiem nestāstīja.

Šiem austrāļu zēniem, Jūlija skolas biedriem, dzīve bija skaidra. Viņi pat zināja, ko tie darīs pēc skolas beigšanas. Viņi studēs tieslietas vai medicīnu vai arhitektūru, vai kļūs par skolotājiem, vai strādās sava tēva uzņēmumā, vai arī dumposies pret visu to un nedarīs neko no tā, bet viņiem bija skaidra pasaule, sabiedrība, kurā var darīt vienalga ko – tas nebija no svara. Jūlijam pasaule nebija tik skaidra, tik vienkārša. Pirmkārt, viņš nejuta piederību tieši šai zemei (Austrālijai), šai sabiedrībai (austrāļu), bet gan kādai abstraktai latviešu sabiedrībai, kas, netaustāma kā gaiss, plūda pāri visu pasaules sabiedrību robežām – izņemot vienu! Ko viņš darīs pēc skolas beigšanas? Kļūs par žurnālistu kādā Austrālijas laikrakstā? Kļūs par diplomātu un pārstāvēs Austrālijas valsti? Kļūs par filmu režisoru, kas taisīs filmas austrāļu publikai par austrāļiem interesantām tēmām. Varētu jau visu to darīt. Bet tas nav īsti tas, ko viņš grib. Un tad vēl... kas, ja Latvija pēkšņi kļūtu brīva, pirms viņš nobeidz skolu? Kā tad visa viņa dzīve mainītos? To viņš nezināja.

Un tāpat arī latviešu sabiedrībā bija cilvēki, kuri saprata lietas, kas bija tālu ārpus Jūlija saprašanas loka. Cilvēki diskutēja, vai Latvijai vajadzēja cīnīties pret padomju armiju – pat ja tas nozīmētu asins izliešanu un sakāvi, jo tad pasaulei būtu skaidri redzams, ka Latvija tiek okupēta. Un, ka Ulmaņa diktatūra, lai gan miermīlīga, iznīcināja demokrātiju Latvijā, kas nozīmēja, ka nebija nekādas diskusijas tautā par to, kā izturēties pret padomju draudiem. Un citi runāja par to, kāpēc pulkvedi Janumu nelaida Austrālijā referātu turnejā, un kā labāk izskaidrot Austrālijas valdībai, kāpēc latviešu leģionāri cīnījās vācu armijas uniformās.

Un tās visas bija lietas, ko citi cilvēki saprata un zināja un kas Jūlijam Vēzim bija jāiemācās un jāatklāj. Un viņš nekā nezināja par Latviju, jo nebija nekad tur bijis. Viņam Latvija bija pieejama tikai caur citu cilvēku nostāstiem. Un viņš bieži dzirdēja:

kas pats nav piedzīvojis

karu

krievu okupāciju

vācu laikus

bēgšanu no Dzimtenes

dzīvi nometnēs

jau nevar to saprast!

Un viņš bija pārliecināts, ka bija cilvēki, kuri zināja, kas ir un kas nav īsta literatūra un, vēl vairāk, kuri zināja, kā īsti romāns būtu jāraksta. Un viņš meklēja un gaidīja un cerēja, ka viņš kādu no šiem cilvēkiem sastaps, lai tas viņam izskaidrotu un dotu instrukcijas, kā tas īsti būtu darāms. Jo visvairāk viņam bija bailes, ka viņš kaut ko uzrakstīs un ka visi sapratīs, ka tas jau nav īsti riktīgs romāns.

Un viņš bija pārliecināts, ka īstā patiesība vienmēr ir kaut kur citur, nevis tur, kur viņš bija un ka viņam tā jāmeklē un jāatrod, un jāiegūst sev. Bet neviens viņam neteica, kur lai to meklē.

Un viņš jutās kā sausa švamme, kam vēl jāuzsūc valgums, lai kļūtu dzīva. Viņš jutās kā lupata – trauku lupata.

Dish rag!