Uldis Siliņš

VĀCIJĀ KARA PĒDĒJOS MĒNEŠOS

 

Padsmitnieks Uldis ar mantām Parchimas nometnē

1944. gada 13. decembris. No Dancigas atmiņā kāda halle, kurā mēs tikām nometināti. Vācietes mūs baroja ar viru. Katram viens trauks. No pilsētas, kas savā laikā bija brīvosta – pirms to pievāca Hitlers, neko daudz neredzēju. Vienu nakti bija krievu uzlidojums. Trauksme. Sagājām patvertnē. Zenītartilērijas šāvienu troksnis. Sprādzienu troksnis. Beidzot divi sirēnas pūtieni. Trauksme atsaukta. Izejam ārā. Turpat pagalmā zemē ieurbusies liela nesprāgusi bumba. Arī pa dienu Dancigā nopūš trauksmi. Ir ieradies angļu Mosquito izlūkos. Neviens par to neuztraucas un patvertnēs neskrien. Lidmašīna lido tik augstu, ka ne zenītartilērija, ne iznīcinātāji netiek tam klāt. Moskīts tikai fotogrāfē.

Mūs ielādē vilcienā. Braucam uz rietumiem – uz Gdiņu, kā to sauc poļi, bet vācieši – par Gotenhafenu (Dieva ostu). Esam uz kādreizējā Poļu koridora zemes. Gotenhafenā dzīvojām mūra mājā, iespējams, ka tās bija kazarmas. Nezinu, cik cilvēku bijām istabā. Bija dubultgultiņas. Pirmā iepazīšanās ar Stuhlgang – caureju. Bija jāiet pie feldšera. Es gan teicu, ka man ir Durchgang... Efektīgākās zāles – ogle. Vēl atceros, ka biju paņēmis mazo Kalniņu Egilu un uzsēdinājis sev uz vēdera. Jāju, jāju rāceņus zagti... Pateicībā par rāceņiem, viņš mani pamatīgi saslapināja.

Mums bija līdz tikai ostmarkas, kas Vācijā nederēja. Braucu tēvam līdz uz Copotu, izpriecu vietu bagātniekiem, kur viņš vietējā bankas nodaļā ar gabalu nožāvēta speķa palīdzību sekmīgi tika pie deutschmarkām. Aizgāju pie friziera, kur strādāja kādas četras jaunkundzes. Uz vienu, kas bija apmēram manos gados, tā ciešāk paskatījos. Šī tūlīt skrēja saķemmēt matiņus, kam nebija nekādas vainas, un turpināja vērot mani spogulī. Nokaunējos un pametu savu rindu.

Reiz vīriešiem bija jāiet darbos – kaut kas bija jāaptīra. Tēvs bija izlēmis būt tai dienā slims, bet mūsu komandieris, vācietis devās pārbaudīt istabas un viņa slimību neatzina par pietiekami nopietnu. Tēvs mums pievienojās, zobgalīgu atzinības saucienu sagaidīts. Nokaunējos un turējos no viņa prom. Bija problēmas ar aizdambētām tualetēm. Sacīja, ka tā esot Sāmsalas igauņu vaina. Viņi tādas labierīcības it kā neesot redzējuši. Neatceros, cik ilgi bijām Gotenhafenā. Kādu dienu mūs atkal ielādēja vagonos. Braucām tālāk uz Parchimu, kur mūs ievietoja barakās. Tās bija pilnas ar blaktīm, kas naktīs nāca pie mums vakariņās. Katrā ziņā tās bija labāk paēdušas nekā mēs. Istabas vidū bija krāsniņa, kas bija nepārtraukti jābaro. Bijām barakā diezgan liels skaits. Šī pilsētele interesēja arī Sabiedrotajiem, jo tās tuvumā bija kaut kas līdzīgs lidlaukam – faktiski liela pļava ar divām turbodzinēja lidmašīnām, kas, likās, nebija sevišķi labi apsargātas, jo mēs turpat netālu mežā vācām nokaltušos zarus krāsnij. Sargus nekur nemanīja, bet gan jau kaut kur bija.

Kādu dienu piedzīvojām tīfflīgeru [Tiefflieger – zemu lidojošas kara lidmašīnas] uzbrukumu. Nezinu, vai viņi turbo-iznīcinātājus iznīcināja, vai ne. Vēroju pa logu, kā viens iznīcinātājs drāzās pāri mūsu barakai. Tas lidoja ļoti zemu un ātri. Aiz viņa astes viena pēc otras sprāga flaka granātas. Pēc zīmēm spriežot, tā bija angļu lidmašīna. Sacīja, ka lodei pa upuri kritis kāds vecāks vīrietis. Tā nākusi caur logu. Viņš, kā zinādams, no rīta nomazgājies un apvilcis tīras drēbes. Lāgerī nebijām pārāk ilgi. Daudz tiku staigājis pa pilsēteli, caur kuru gāja mazi kanāli paplata novadgrāvja lielumā.

No Parchimas mūs nosūtīja uz kādu ciematu. Braucām ar vilcienu līdz Dēmicai [Dömitz], pēc tam ar smago mašīnu. No ciemata atceros veco Siliņu, lauksaimnieku, kurš bija pie 70, ja ne vairāk. Apprecējis savu kalponi, jaunu polieti. Viņiem bija zīdainis. Nekāda radniecība ar viņu mums nebija. 1920. gadā viņš bijis Persijā, kur strādājis uz dzelzceļa. Reiz ieradies vizītē Persijas šachs. Tai brīdī Siliņam nav bijis īsti ko darīt, bet dīkā stāvēt nevar. Šis paķēris ķirku un sācis dauzīt sliedi, par ko dabūjis no šacha zelta monētu.

Mūs izvietoja pa vācu ģimenēm. Mātei un tēvam ierādīja vietu pie Frau Pohlman, jaukas, kalsnējas sievas. Man trāpījās veca tante, kas dzīvoja viena pati. Vīrs, izbijis SA [Sturmabteilung = trieciendaļa] kauslis, bija nolicis karoti. Nacistu partijas (NSDAP) pārstāvis ciemā bija klibs pastmeistars. Ko nozīmē NSDAP? – Nimm deine alte Pinsel and suche Arbeit jeb: ņem savu veco pindzeli un meklē darbu – mazs jociņš, par ko varēja nonākt koncentrācijas nometnē. Mums atļāva nocirst zināmu skaitu priežu kurināmai malkai. Mana saimniece gan teica, ka esot apšmaukta – malkas iedots par maz. Šmaucēji, acīmredzot, bijām mēs. Kad saimniece man to minēja, aizsvilos kā kadiķis. Kā nu mācēju, pastāvēju uz to, ka neesam zagļi.

Bija ziema klāt. Gulēju aukstā, neapkurinātā istabā ledaini aukstā gultā, kamēr dabūju iesildīt. Bet pēlis bija biezs un labs. Man pienākošos produktus saņēma saimniece, kas ēdienreizēs nogrieza pāris rikas maizes, kādu desas šķēlīti un ielēja ersatz kafiju [Ersatzkafee = kafijas surogāts]. Ar ēšanu paknapi, bet badā nebiju. Vāciešiem bija brīnišķīgi miesnieki. Pēc desām bija jāiet uz Dēmicu, mazu pilsētiņu Elbas krastā. Daudz jau gaļas izstrādājumu nepienācās, bet tie paši bija pirmklasīgi. Apgabalā runāja „platdič“ (platdeutsch) dialektā, no kura nekā nevarēja saprast. Kādu vakaru sēdējām ar saimnieci pie vakariņu galda. Lasīju vācu avīzi, kur par lielu pārsteigumu apbalvoto slejā ieraudzīju pulkveža Voldemāra Veisa vārdu. Pēc nāves pie Bruņinieka krusta piešķirtas arī ozollapas! Melns uz balta. Publikācijās vēl arvien lasāms, ka Veisam ir tikai Bruņinieku krusts (bez ozollapām). Reiz kļuvu slavens ar to, ka biju saskaldījis visu saimnieces malkas bluķu krājumu. Kad viņa bija aizbraukusi uz pilsētu, ķēros pie darba. Saimniecei atgriežoties, viss pagalms bija pilns ar malkas pagalēm. Viņa tūlīt aizskrēja stāstīt draudzenēm. Diemžēl biju sasvīdis un paliku slims. Kad tēvu aizsūtīja darbā uz Šverīnu [Schwerin], pārcēlos pie Polmaņa kundzes, kur gan bija jāguļ vienā gultā ar mammu, bet tas nekas – istaba bija silta, nevis tāds ledus pagrabs kā pie vecās dāmas.

Ar totālo karu vāciešiem veicās arvien sliktāk. Krievi jau Austrumprūsijā. Kurzeme vēl turas. Viena no latviešu leģiona divīzijām (15.) – pie Vācijas austrumu robežas. 19. divīzija atstāta Kurzemē, kas nogriezta un pieejama tikai pa jūras ceļu. Lietas rādās tik sliktas, ka vācieši pieļauj pat runas par Latvijas valsts atjaunošanu, kas līdz šim bija bijušas tabu. 1945. gada 20. februārī Potsdamā sanāk Latviešu Nacionālā padome ar ieceltiem tautas pārstāvjiem, ievēl Nacionālo komiteju, kas uzņemas Latvijas pagaidu valdības funkcijas. Par priekšsēdi ievēl ģenerāli Rūdolfu Bangerski. Vai tas ko mūsu dzīvē maina? Absolūti neko, bet ir jauki par to lasīt. Jau kopš 1944.gada oktobra divas reizes nedēļā iznāk laikraksts Latvijas Balss. Latviešu leģiona avīze saucas Daugavas Vanagi.

Beidzot pienāk mana „lielā diena“. 1945. gada martā tieku „iesaukts“ darba dienestā, lai ar Polmana kundzes lāpstu rokās aizstāvētu Lielvāciju, no kuras lieluma maz kas palicis pāri. No mūsu ciemata vēl tiek mobilizēts Bokuma kungs, vīrs piecdesmitos, un vācu Austrumprūsijas bēgļi. Mūs ielādē vilcienā. Neviens nesaka, uz kurieni braucam. Zinām gan, ka uz piefronti, bet uz kuru fronti? Pie Sabiedrotajiem? Krieviem? Pēc pāris stundām kļūst skaidrs, ka braucam austrumu virzienā. Pēc ilga brauciena nonākam miestā, kas saucas Ückermünde, kur mums ierāda guļamtelpas. Pēcpusdiena brīva. Heil Hitler! Ar Bokuma kungu nolemjam aiziet uz staciju apskatīties uz kartes, kur tā Ückermünde īsti atrodas. Kad stacijas priekštelpās bijām izstudējuši karti, mūs aiztur divi vīri privātās drēbēs. Viens jautājums pēc otra. Kas mēs tādi? Ko te meklējam? Ak, atsūtīti darbos? Gribat zināt, kur atrodaties? Gribat bēgt prom?

Mēs, svētās nevainības, sakām, ka nekur negribam bēgt, tikai gribam zināt, kur esam. Mūs atlaiž un piekodina, lai tūlīt piesakāmies priekšniecībai, ko arī izdarām. Turpmāk uz staciju vairs neejam.

Ierakumu racēju kompānija ir diezgan raiba, arī viens latvietis manos gados. No Vācijas rietumdaļas kāds tēvs ar dēlu. Tēvs – mazs, melnīgsnējs, izskatās pēc Hansa Mozera [vācu komisku lomu filmaktieris]. Vācieši viņu aiz muguras sauc par der alte Jude. Dēls patīkams, mazliet vecāks par mani, tumšiem matiem. Tad vēl viens jauns, lecīgs vācietis manos gados, ar ko man iznāk kaušanās. Vēl pie rakšanas atsūtīti franču un kādi slāvu tautu strādnieki, kuriem darba režīms ir pavisam citādāks nekā mums „kungu rases“ cilvēkiem. Reizēm viņi tiek arī sisti. Liels noteicējs ir vecais fazāns [frontes aizmugures administratori, saukti par die goldenen Fasanen] – garš, vecs, kalsnējs prūsis. Viņa asistents ir hitlerjugends [Hitler Jugend – jaunatnes organizācija Hitlera laikā], mazliet vecāks par mani un tievs kā diegs, ar pistoli pie sāniem. Abi uniformās. Vecais draņķis brūnā partijas uniformā. Hitlera jaunietis – melnā. Mūsu uzdevums ir nocietināt Štetinas jūras līča krastu gadījumā, ja krievi no Kolbergas puses gribētu celt pāri desantu. Kā jau bija paredzams, viss lielais darbs izrādījās velts. Krievi pārrauj fronti pie Štetinas pārceļas, gan ar lieliem zaudējumiem, pāri Oderai. Pirmo reizi izjutu, kā ir, kad nav pietiekami ko ēst. Būdams nepilngadīgs, saņēmu mazliet vairāk maizes, bet tik un tā neiznāca vairāk kā maza trīs ceturtdaļas kukulīša dienā, ko apēdu vienā reizē. Reiz vakariņās bija zivju zupa – novārīts ūdens, kur peldēja zivs un viens liels sīpols. No rīta kolonnā uz darbu. Roc, roc, roc līdz pusdienas laikam. Pātraukums. Atkal roc, roc, roc līdz vakaram. Kolonnā uz mājām. Un vakarā uz migu. Svētdienas brīvas. Ierakumu joslā pagadās trako māja un tai pieguloša kapsētiņa, kurai jārokas cauri. Par laimi tā neiekrīt manā rajonā. Pacienti brīvi staigā pa iežogoto aploku un gaida savu kārtu. Valsts politika atļauj eitanāziju. Vai katru dienu iznes ārā pa zārkam.

Reiz viens no francūžiem pa nakti kurinājis uguni un vārījis pieneņu saknes. Mūsu komandas fīrers, austrumprūsis no mūsu ciemata, francūzi bija nosūdzējis – viņš, lūk, signalizējis sabiedroto lidmašīnām. Acīmredzams absurds, muļķības! Tieši tajā svētdienā ciemam cauri iet kapteiņa Rusmaņa kaujas grupa. Viena rota aizsoļo tālāk, otra apstājas pie mums. Uzzinu, ka pirmajā rotā ir mans radinieks Laimons Kalniņš. Karavīri mani aicina līdz. Rusmaņa kaujas grupa ir saformēta no tā dēvētajiem Tornas (Thorn) grāvračiem. Viņi braucot atpakaļ uz Kurzemi karot. Iedošot man zoldbūchu [Soldatenbuch = karavīru apliecība]. Runātāji bija cerību pilni. Atrunājos, ka man rietumos ir vecāki. Karavīri aizsoļo uz Svinemindi [Swinemünde], kur viņus gaida kuģis. Kad uzzinu, ka francūzi pakārs, momentā izlemju braukt uz Kurzemi un sāku iet aizgājušās kolonnas virzienā. Izeju cauri trim žandarmu šperēm [Sperre = aizsprosts] bez aizturēšanas, bet kolonna vēl arvien nav redzama. Saprotu, ka tālāk iet ir izaicināt likteni. Žandarmi mani agri vai vēlu aizturēs. Dodos atpakaļ, tādējādi izglābdamies no puslīdz drošas nāves. Vēlāk uzzinu, ka vienība nonākusi Kurzemē īsi pirms kapitulācijas un nav izšāvusi nevienu vienīgu šāvienu uz krievu pusi. Laimons atgriezies pusdzīvs no gūstekņu nometnes Kaukāzā. Savās dienesta gaitās satieku arī ģimenes draugu (kommatu nevajag) gleznotāju Kārli Miezīti. Vācieši viņu nogrābuši Kurzemē, partizānu apvidū, apcietinājuši kā iespējamu partizānu, ielikuši Ventspils cietumā, no kura viņš vēlāk pārsūtīts uz Vāciju darbā. Viņam kājās tikai koka tupeles, vienīgie apavi. Ja vien iespējams, viņš braukšot atpakaļ uz Latviju. Pēc kara beigām vēl apmaināmies pastkartēm. Latvijā viņš kļuvis par dekorātoru Nacionālajā operā.

Reiz man iznāk runāt ar kādu no slāvu strādniekiem – gūstekņi viņi nebija, jo netika apsargāti. Savā vientiesībā saku, ka karš ir zaudēts. Zaudēts? – Nē, drīz būs uzvara. Sapratu, ka mani uzskata par provokātoru. Par tādiem izteicieniem arī pats varēju nonākt koncentrācijas nometnē. Dabūjuši dzirdēt, ka esmu no Latvijas un nerunāju krieviski, šie saka, ka es protot gan, bet tikai negribot runāt. Biju laikam pārāk tekoši pateicis: ja ņepoņimaju po ruski. Vēl satiku trīs jaunas sievietes. Sākām runāt vāciski, tad viņas pārgāja uz perfektu latviešu valodu – drošvien Baltijas vācietes no netālā Poļu koridora.

 

*  *  *

 

Kādu dienu mūs visus, ieskaitot francūžus, sasauc laukumā. Pie galdiņa sēž jauns SS virsnieks un aicina pieteikties brīvprātīgos. Turpat stāv arī garais fazāns. Ar viņu virsniekam izceļas skaļš disputs par to, vai fazāns sev padotos drīkst sist, vai ne (uz mums „vāciešiem“ tas neattiecās). Fazāns saka, ka tos, kas pelnījuši, viņš turpinās sist, vienalga vai SS vīram tas patīk, vai ne.

Apspriežamies ar Bokumu, vai mums nevajadzētu pieteikties, jo krievi ir jau pie Štetinas un agri vai vēlu tiks pāri Oderai. Tad būsim maisā. Bet, ja mums, piesakoties brīvprātīgajos, dod divas nedēļas atvaļinājuma (varbūt pat bija mēnesis) un pārtikas kuponus (Marsh Verpflegung), tad varētu aizbraukt no apdraudētās joslas ar vilcienu un pāris nedēļu laikā nonāktu pie Sabiedrotajiem. Bokumu pieņem bez ierunām, bet es esot tā kā par jaunu. Lepni atsaku: Das schadet nicht! Velns bada laikā ēd arī mušas. Pierakstīja arī mani. Jutos tīri pacilāts. Dēku gars nevienā jaunā cilvēkā nav miris. Drīz man kabatā ir papīrs, ka esmu brīvprātīgi pieteicies SS (freiwillig gemeldet hat – ar Heil Hitler! beigās). Lāpstas gan man vairs nav. To kāds bija paņēmis atpūtas brīdī. Sūdzējos fīreram. Kā tā lāpsta izskatās? – Rādu uz francūzi: tāda kā viņam. Fīrers izrauj francūzim lāpstu no rokām un iedod man. Pakratu ar galvu – tā nav mana. Fīrers nikni atsviež lāpstu francūzim.

Beidzot mēs abi vēlīnie Lielvācijas sargi sēžam vilcienā un braucam uz rietumiem, uz Meklenburgas [Mecklenburg] apgabalu. Nedaudz vēlāk krievi pārrauj fronti pie Štetinas [Stettin]. Ückermünde paliek maisā. Vilcieniem uz platformas ir četrstobrains flaka [Flak] lielgabals [zenītlielgabals, t.s. fierlings = Vierling], aizsargāts ar smilšu maisiem. Arvien biežāk pasažiervilcieniem uzbrūk tā sauktās tāllidotāju lidmašīnas, kas šauj uz visu, kas vien kustas. Kad pa radio padzirdu, ka mūsu ciemats jau amerikāņu rokās, nolemju braukt uz Šverinu pie tēva. Braucām garām pilsētiņai Neubrandenburg, kur atrodas 15. divīzijas štābs. Stacija pilna ar latviešu karavīriem. Kupejā iekāpj kāds latviešu karavīrs. Vilciens apstājas stacijā, kur uz blakus sliedēm stāv tīfflīgeru sašautas jēlspirta cisternas. Jēlspirts tek zemē. Mans čoms pietecina pilnu karavīra katliņu. Nākamā stacijā no vācu karavīriem iemainām jēlspirtu pret maizi, ko ieliekam tai pašā katliņā. Maize piesūcas ar jēlspirtu. Vēl ilgi nevaru dzert no katliņa kafiju – garšo pēc jēlspirta. Esam uz klaja lauka, kad mums uzklūp tīfflīgeri. Vilciens apstājas. Flaks sāk šaut. Caur kupejas logu redzu ielidojam spīdošo lodi, kas eksplodē, bet nekādu postu nenodara. Lidmašīna pārskrien mums pāri. Viens nošauts. Uzelpojam. Bet tad pamalē iedūcas pērkons. Pasažieri kā traki metas ārā no vilciena un sāk skriet prom pa lauku. Pirmais impulss skriet līdzi ir gandrīz neatvairāms, bet mēs ar draugu ātri atgūstamies un kliedzam, ka tas ir tikai pērkons. Braucām tālāk. Beidzot klāt ir Šverina. Stacijā redzama vesela lokomotīvju kapsēta ar sašautiem tvaika katliem. Bet tēva tur vairs nav – aizbraucis pie mātes uz ciemu. Sēžos atkal vilcienā un braucu uz Dēmicu un no turienes naktī kājām uz ciemu. Pāri Elbas tiltam mani nelaiž apdzēries unteroficieris, saka, ka tāds ciems tai pusē neesot. Beidzot izdodas viņu apvārdot un varu iet tālāk. Netālajā mežiņā novietots tālšāvēja lielgabals, kas gan municijas trūkuma dēļ šauts reti, toties ar lielu troksni. Amerikāņu atbilde nebūtu taupījusi arī mūs. Diendienā dzirdam, kā bombardē Magdeburgu un citas lielākās pilsētas. Prātā palicis arī viens otrs joks: Kampfverbände über Stende, Ende, Ende! Vai atkal parafrazēts uzlidojumu ziņojums: Achtung! Achtung! Über das Reichsgebiet befindet sich kein eigenes Flugzeug mehr! Ich wiederhole... (Uzmanību! Uzmanību! Valsts gaisa telpā nav vairs palikusi neviena pati mūsu lidmašīna. Es atkārtoju...). Tā arī bija. Hitlera dzimšanas dienā [20. aprīlī] debesis ir pilnas ar amerikāņu bumbvedējiem un iznīcinātājiem, kas, baltu svītru pavadīti, nes sveicienus uz Berlīni.

Dienu no dienas gaidām, kad ieradīsies amerikāņi. Un pēkšņi viņi ir klāt. Pie mūsu mājas piestājas kājnieku bruņumašīna. Nevaru novaldīt ziņkārību un, neskatoties uz mātes protestiem, eju ārā uz sauso tualeti. Mašīna ir pilna ar amerikāņiem, liekas, viens otrs ir iereibis. Un aromāts! Ja krievu armijai nāca līdzi sviedru smaka, tad amerikāņi ir salaistījušies ar odekolonu – ūdens un ziepju vietā. Viņi uz mani paskatās, bet neko nesaka. Priekš mums II Pasaules karš ir beidzies. Tikai gadus vēlāk man kļuva aukstas kājas – ja karš būtu ieildzis, man būtu bijis jāpiesakās pie SS autoritātēm. Pretējā gadījumā mani no dezertiera likteņa nebūtu glābuši pat mani 15 gadi. Cauri ciematam ripo amerikāņu karaspēks. Viņus jūsmīgi sveic malā stāvošās poļu un krievu laukstrādnieces. Vācieši staigā apkārt nesmaidīgām sejām. Tēvs stāsta, ka viņam sākuši sieties klāt poļi, jo kājās bijušas aizsargu galifē bikses, bet viņu paglābusi krievu valoda. Uz ielas satieku arī Hermani, kas iznācis no ielenkuma ar viena francūža nāvi uz sirdsapziņas, ja viņam vispār tāda ir. Paejam viens otram garām. Mums abiem ir kaut kas no sabiedrotajiem slēpjams. Es parādu savu SS cedeli jaunajam Polmanam. Viņš domā, ka labāk būtu to saplēst. Tā arī izdaru. Tagad man žēl.

Pienāk diena, kad bēgļiem ciems jāatstāj, arī latviešiem. Mūs salādē smagajās mašīnās un ved uz bēgļu savākšanas punktu. Šoferi, pa lielākai daļai nēģeri, nekaunīgi lūr uz sievietēm. Velosipēdus neļauj ņemt līdzi, kas gan uz polietēm neattiecas. Braucam garām koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem, kuri tikko spēj kustēties. Viņus baro ar šokolādes tumi. Kad mašīna apstājas, arī mūs ar to paēdina. Atkal apstājamies. Priekšā amerikāņu militārais personāls un viens vīrietis privātā, kurš, kā liekas, pavēl mūs nogādāt pie krieviem. Toreiz Staļins amīšiem vēl ir „labais onkulis Džo“, un viņi nespēj saprast, kāpēc mēs negribam braukt atpakaļ uz savu zemi. Daži no mašīnā salādētajiem atskārš, ka mūs ved austrumu virzienā – un krievi ir tikai dažu minūšu attālumā. Sākas bļaušana. Šoferis, kam seržanta pakāpe, aptur mašīnu. Daži vīrieši jau sviež savas mantas pār malu un lec ārā. Tēvs skaidro seržantam vāciski, kāpēc mēs negribam braukt. Vai jūs domājat, ka es nemīlu savu zemi? – viņš prasa. Nezinu, vai amerikānis kaut ko saprata, bet viņam kļūst skaidrs, ka tiekam vesti pret savu gribu. Viņš apgriež mašīnu un mēs dodamies atpakaļ – no amerikāņu apgabala pie angļiem uz Lineburgu, uz lielām kazarmām, kas ir izejas punkts visādu tautību bēgļiem un piespieddarbu strādniekiem – holandiešiem, itāļiem, grieķiem, dienvidslāviem, francūžiem, baltiešiem, poļiem. Mazajai saujiņai latviešu ierāda vietu holandiešu novietnes bēniņos. Apakšā holandiešu kantoris un holandiešu policisti ar lentu uz rokas. Viņu uzdevums ir ķert holandiešu SS vīrus, kas varētu būt paslēpušies bēgļu barā un uzdodas par privātpersonām. Satiekam grieķu sieviešu grupiņu, kas gaida transportu atpakaļ uz Grieķiju. Kad viņas uzzina, ka esam latvieši, kāda pajauna grieķiete saka, ka bijusi Rīgā, kur viņas onkulis ir pazīstamais tabakas lieltirgotājs Maikapars. Ievēroju, ka viņām uz rokas dilba uztetovēts numurs. Tātad Grieķijas žīdietes, koncentrācijas nometnes iemītnieces, kurām laimējies palikt dzīvām.

Starplaikā amerikāņi ir atdevuši savu okupēto apgabalu viņpus Elbas krieviem. Mūsu ciemats ar Frau Pohlman arī palicis krievu zonā, kamēr Lineburga iekļauta angļu zonā. Pienāk laiks arī mums doties uz kādu pastāvīgāku apmešanās vietu. Pirms tam latviešu kora koncerts. Dzied Brusubārdas koris, ar ko būsim vienā nometnē Alt Gargē. Alt Garge? Kur tā ir? Tieši pie krievu zonas? – Ak, tu Dievs!

 

 

Autobiogrāfisko piezīmju Atskatīties, pasmaidīt nodaļu „Vācijā kara pēdējos mēnešos” dramaturgs, režisors un žurnālists Uldis Siliņš (skat. JG252:36 un 255:72) uzrakstījis dažus gadu desmitus pēc došanās bēgļu gaitās 1944. gada otrā pusē. Turpmāk iepazīstināsim lasītājus ar Ulža Vācijas nometņu laika atmiņām. Kvadrātiekavās tekstā ievietoti daži JG red. paskaidrojumi.