Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

Juris Šlesers

NO REITERA LĪDZ KRĒSLIŅAM

 

No kr.: Viktors Neimanis, Roberts Mūks, Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš Bronksā (1992)

 

Jāņa Krēsliņa dziļos apcirkņus viegli neiztukšot! Kur ir, tur atrod – un nu mūsu rokās Rakstu 3. sējums. Pirmajā (2004) Krēsliņš – dzejnieks, otrajā (2006) – vēsturnieks, trešajā – dokumentētājs. Bet ne jau gluži strikti – visos ir no visiem trim, arī mākslas zinātnieks, publicists, bibliogrāfs, bibliofils – un mūžīgais pieminētājs. Krēsliņa pietāte pret priekšgājējiem vienmēr bijusi viens no viņa darbu vadmotīviem.

Valodas kopēji

Sējums Laikmeta liecības (sastād. Dace Lūse – Rīgā: Valters un Rapa, 2008. 340 lpp.) sadalīts sešās dažāda biezuma daļās. Pirmā un lielākā veltīta mūsu literārās valodas vēsturei, attīstībai, pētītājiem un kopējiem (17 apceru). Seko sadaļa „Par latviešiem caur dažādu briļļu stikliem” (22 apceres). Kopā puse grāmatas. Ar dažiem izņēmumiem, šī ir autora brieduma gadu raža – sarakstīta pēdējos 20 gados. Trimdas un Latvijas aukstā kara laiks ar saviem saviļņojumiem jau aiz muguras, autors rāmi atskatās uz pagājušo gadsimtu notikumiem un to virzītājiem. Lasām par Bībeles tulkotāja Jāņa Reitera trauksmaino dzīvi 17.gs., valodnieka un folklorista Pētera Šmita darbošanos Vladivostokā un Ķīnā 20.gs. sākumā, mūsu valodniecības celmlauža Endzelīna „labo roku”, reizē kritiķi, Edīti Hauzenbergu-Šturmu, grāmatu un preses milzi Helmaru Rudzīti un Reitera tulkojuma atklājēju, kluso bibliogrāfu Benjamiņu Jēgeru. Gara rinda citu uzmanību pelnījušu gara darbinieku – vairums jau aizsaulē.

Bēgļi glezno

Pavisam citādu Krēsliņu redzam trešajā daļā „Tēlotājas mākslas un mākslinieki” (13 rakstu) – ne vairs nosvērto, izlīdzinošo senioru, bet asu spalvu bruņotu pašpārliecinātu jaunu literātu un mākslas pazinēju 40. gadu pēckara Vācijā un 50. gadu Ņujorkā. Viņš studēja vēsturi un mākslas vēsturi Tībingenā (Tübingen) un vēsturi un bibliotēku zinības Ņujorkā. Šie raksti ir laikmeta liecība par trimdas baltiešu izstādēm un māksliniekiem, bet jo vairāk par zaļoksnējo autoru pašu – pilni drošu roku trieptu asu spriedumu. 1946. gadā 20 gadus vecais mākslas zinātnieks recenzē bēgļu mākslas izstādi Vācijas franču zonas galvaspilsētā Bādenbādenē. Lielākā daļa bijuši latvieši, igauņi, leiši. Izstādīti no dzimtenes līdzpaņemti un trimdā radīti darbi. Latviešu novietnes degpunktā Augusts Annus. Recenzents izceļ jaunās gleznotājas Veronikas Janelsiņas straujo māksliniecisko briedumu, Jāņa Kalmītes toreiz vēl „dinamiski vecā garā” darinātos darbus („ciešs kontakts ar zemi, pirmatnējo.”). Vienā teikumā kā ar zobena vēzienu „nokauj” rindas citu latviešu gleznotāju „nenozīmīgus, izstādes kopnoskaņu traucētājus” eksponātus (190).

Divas apceres no 1947. un 1948. gada veltītas igauņu grafiķim Eduardam Vīraltam (Wiiralt) un lietuviešu grafiķim – kokgrebim V.K. Jonīnam (Jonynas). Vēlākos laikos autora interesi par mākslu aizēno vēsture un valoda – tikai trīs raksti pēc 1961. gada. Sadaļas piezīmēs pāri par simts rakstos pieminēto mākslinieku u.c. kultūras darbinieku mūža gadskaitļi.

Lielie viļņi

Noslēgumā ir divas īsas, varētu teikt „žanra” daļas – „Dzejokšļi” un „Abrkasis”, bet grāmatas visinteresantākā ir ceturtā daļa – „Sarakste”. Te ir īstās laikmeta liecības – pat pirmavoti! Vērtīgākās ir gari izvērstās abpusējās sarakstes ar trim Zviedrijas trimdas personībām sadaļas sākumā, kuras iekļauj laiku no 1955. līdz 1981. gadam: ar Arvedu Švābi – 1955-1959, ar Ervīnu Grīnu (dzejnieku un rakstnieku Richardu Rīdzinieku) – 1959-1975, ar Andreju Johansonu – 1978-1981. (Krēsliņš pats kopš 1949. gada dzīvo Ņujorkā.)

Īpaši pakavēšos pie sarakstes ar Švābi un Grīnu. Tā izgaismo trimdas „aukstā kara” lielos viļņus, kuri sevišķi sabangojās 50. gadu otrajā pusē un septiņdesmito gadu vidusposmā. Sarakste ar profesoru Švābi ir par rakstu, ko Krēsliņš tam 1955. gadā aizsūtījis atsaucei – par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Švābe to pamatīgi nokritizēja, Krēsliņš sparīgi aizstāvējās. Nākošajā gadā vēsturnieks Uldis Ģērmanis laiž klajā savu apceri par pulkvedi Jukumu Vācieti un sarkanajiem strēlniekiem (kopā ar Vācieša paša 1922. gada jaunizdevumu), izraisot sašutumu latviešu trimdas vadošajās aprindās par šī it kā tabu temata gaismā celšanu. Nepasacītu iemeslu dēļ Krēsliņš savu apceri nekad nepublicē. Tomēr interesanti uzzināt, ka, gatavojot pētījumu, viņš bija aizsūtījis pagaru aptauju bijušajam „nesarkanajam” strēlnieku pulkvedim Pēterim Dardzānam, kurš cita starpā izteicies šādi: „Sarkanie strēlnieki, paši to neapzinoties, izcīnīja Latvijai un citām nomaļvalstīm īstu patstāvību. Šo patstāvību mēs varējām iegūt, tikai boļševikiem nākot pie varas un ne pie vienas citas toreiz pastāvošas konstellācijas” (239-240).

Ģērmaņa–Vācieša grāmatas izraisītā ažiotāža atspoguļojas Krēsliņa 1957. gadā laikrakstam Laiks piesūtītajā rakstā „Piezīmes pie K. Rabāca raksta „Kādas traģēdijas atblāzma” (150). Rabācs, Laika galvenais redaktors, bija nosodījis šīs grāmatas izdošanu kā bīstamu jaunatnes Latvijas vēstures pareizai izpratnei. Laikraksts Krēsliņa „Piezīmes” neiespieda. Desmit gadus vēlāk prāti mierīgāki – Rabācs publicē Krēsliņa apceri „Pulkvedis Vācietis un vācieši”.

Sacīkste Florefā

70. gadu „sabangojums” bija tā sauktie „kultūras sakari” – trimdas dažādo paaudžu un aprindu attieksme un līdzdalība sakaros ar okupēto Latviju – kulminējoties 3. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā 1975. gada augustā Florefā, Beļģijā. Šo kongresu noorganizēja daži Eiropas latviešu jaunatnes apvienības Vācijas nodaļas vadībā iekļuvuši trimdā dzimuši un uzauguši jaunieši, kas bija aizrāvušies ar neomarksistiskām idejām. Vadošie bija Ojārs Rozītis un Mārtiņš Būmanis, Minsteres latviešu ģimnāzijas absolventi. Viņi un viņu domubiedri bija pārliecināti, ka latviešu kultūras nākotne ir nešķirami saistīta ar Padomju Latviju un komunismu, un ka pirms kara dzimušo trimdinieku centieni ir galīgā atpakaļrāpulība. Tādā garā – protams, sadarbībā ar čekas „Kultūras sakaru komiteju” – tie uzaicināja okupētās Latvijas literātus uzrunāt kongresu, un dažas dienas pēc kongresa beigām turpat noturēt atsevišķu tuvināšanās semināru. 1975.2.V Krēsliņa vienaudzis Ervīns Grīns manāmi uztraukts raksta, ka esot uzaicināts vadīt kongresā „vidējās paaudzes paneli”, arī piedalīties pēckongresa LPSR seminārā – un aicina Krēsliņu u.c. pārokeāna domubiedrus palīgā – līdzsvarot kreisos spēkus (265). Krēsliņa atbilde plaša un filozofiska. Par Rozīti un Būmani: „...viņi ir tipiski Vācijas produkti – turienes naciķu bērni masveidīgi bij marksizējušies, un viņi šai procesā, zināmas vāciskas ievirzes turpinot, verbalizēja un filozofēja līdz ārprātam. ... Būmanis jau viesojās pie manis! Patīkams, gaišs zēns, bet ideālkomunists. ... (varbūt viņu darbības rezultātā radīsies daudz kas pozitīvs) ...” Grīns šim vērtējumam piekrīt.

Krēsliņš uz kongresu neaizbrauc. Par Grīna vadīto paneli var lasīt JG108:45: „E. Grīna vadītais vidējās paaudzes panelis bija draudzīgs līkloču pačalojums ar dažu labu domu dzirksti” (J. Mazutis). Ilgvars Spilners vērtē Florefas sacīksti šādi: „Latviešu trimda un visa tauta uzvar padomju okupācijas režīmu, rezultāts 10:1”

Marksofašisti?

Kaut abi gandrīz viena vecuma, sarakste ar Ervīnu Grīnu sākumā ļoti formāla – Cienītais Krēsliņa kungs! – God. Grīna kungs! Bet 60. gados jau uz Tu, un 1975. gadā pavisam familiāra tērzēšana un plaši izvērsta filozofēšana. Prātus nodarbina latviskās identitātes, vēstures apziņas un trimdas jēgas tēmas. Meklējot veidu, kā izteikt savas domas, Krēsliņš sāk lietot vismaz man mulsinošo burtkopu marksofašisti – ar dažādām galotnēm. Tā lietota nopietni, tāpēc gribētu to arī nopietni izprast.

Jau 1967. gadā viņš pauž: „Mūsu 13. un sekojošo gadsimtu vēsture joprojām pārāk lielā šovinistisku nacionālistu un marksistu radītu priekšstatu miglā” (260). Vai šeit būtu aizmetnis marksofašisma konceptam? 1975. gadā abi prāto par „Jaunās Gaitas ideoloģiju”. Krēsliņš no 1959. līdz 1962. gadam bija tās redakcijas loceklis, bet tad uz kādu laiku no žurnāla distancējās, pirms atsāka atkal sadarboties. Vēstulē Grīnam viņš izsakās šādi: „... tā jau sen, sen ir bijusi tāda, ko apzīmēju par marksofašistisku. Ļoti, ļoti vienpusīga, tendencioza. Tas nenozīmē, ka žurnāls nav daudzējādā ziņā nopelniem bagāts! JG ideologi pie tam sen vairs nav itin nekādā sakarā ar jaunatni, jauno paaudzi. (..) ...man personīgi riebj pārspīlēta jaunatnes kulta taisīšana. Sak’, satracināsim jaunos pret vecīšiem, piekukuļosim viņus visādā ziņā, lai dabūtu mūsu pusē utt. (..) Pārāk primitīvi...” Hmm. Tā kā neliekas, ka šī būtu īstā atslēga marksofašisma izpratnei (267).

Tad par latviešiem un igauņiem: „... mūsu brālības lieta ar igauņiem (700 gadu – un vēl ilgāk – pilnīgi identiska vēsture, kultūras attīstība, ko marksofašistizācijas procesā abas tautas aizmirsa – igauņi sāka mākslīgi kultivēt somus, mēs leišus, visnotaļ lingvistiski). Un tad tā pati baltvācu padarīšana, ar ko mums ir parasti tikai marksofašistiski priekšstati ...” (268). Par Amerikas latviešiem: „... šeit ir radusies vesela plejāde spēka vīru vidējā paaudzē, kas nespēlē marksofašistisko futbolu. ...” (260) Utt. – Hmm. Lai tiktu pie lielākas skaidrības, laikam būs jāķeras pie Marksa un Musolīnī studijām!

Tikmēr lasītāju pašu mudinu ķerties pie Krēsliņa studijām. Rakstu trīs sējumi ir to vērti! Varam cerēt, ka autors apkopos arī savus citās valodās rakstītos darbus (varbūt latviskā tulkojumā?), un būs Raksti 4. (Būtu ārkārtīgi vērtīgi, protams, ja apgāds visiem sējumiem izgatavotu arī alfabētisku indeksu.)

 

Jānis Krēsliņš ar saviem skolniekiem (1986) Indru Avenu, tagad franču filoloģijas profesori Ņujorkā, un Oliveru Avenu, Princtonas U. Rokefellera koledžas dekānu.