Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009
DZEJA BEZ ROBEŽU
Kārlis Vērdiņš. Es. SCRIPTURA VARIA ET FABULOSA IN LINGUA IMAGINALI ATQUE SIMPLICI DE COITU VIOLENTIA ET MIRABILIBUS REBUS GESTIS AUCTORIS AD MARE BALTICUM. Dzejoļi 2004-2008. Rīgā: Neputns 2008. 104 lpp.
Kārļa Vērdiņa (1979) trešais dzejoļu krājums Es ar plašo, ne gluži pareizā latīņu valodā apakšvirsrakstu, vispirms piesaista aci. Asprātīgos mākslinieces Zanes Ernštreites zīmējumos no vāka un titullapas pretī raugās ar zvaigznājiem, astroloģiskām zīmēm un nosaukumiem apzīmēts kaila vīrieša tēls, pretī titullapai renesanses laikmeta tērpā autora portrets. Atlokāmo vāku iekšpusē grāmatā pieminēto vietu plāns. Katrs dzejoļa sākumburts rotāts ar smalki izzīmētu cilvēka tēlu senatnīgā tērpā. Izzīmētie burti grezno arī dzejoļu krājumam negaidīto un amizanto „Personu un priekšmetu rādītāju", kas var kalpot par ceļvedi kāda Baltijas jūras krasta autora dažādajos un teiksmainajos rakstījumos. Jau grāmatas iekārtojums piedāvā izsmalcinātu nopietni nenopietnu ceļojumu Vērdiņa „Es" pasaulē.
Dzejoļu „es" gan ne vienmēr attiecas uz autoru. Kā lieliskā priekšnesumā pierādīja aktrise Olga Dreģe grāmatas „atvēršanas" reizē, tas jo dzīvi iemiesojas gan birokrātā („Atbilde"), gan Pērā Gintā (Vēstules Solveigai), gan uz Parīzi braucošā lauku tantukā („Parīze"), gan svētajā Pēterī un filoloģē Sintijā („Pasaka par filoloģi Sintiju"), gan Skroderdienās Silmačos visas sieviešu lomas pieredzējušā aktrisē („Antonija"), kas dzejoļa nobeigumā teic: tagad ar jāņuzālēm beigās nāku no Vanagu mājām un dūšīgi dziedu, cik balss vēl ļauj, / bet pēc izrādes vienmēr aiznesu puķes pie sava Alekša kapa.
Lielākā daļa dzejoļu rakstīti t.s. dzejprozā, tikpat labi tās varētu būt mazas impresijas vai īsi stāstījumi, kam tomēr dzejas valodas plūdums: Ar tēti runājāmies viņa vecā, visvisādām mantām pilnā mājā. / Viņš jautāja: „Kad nomiršu, kur paliks mani aparāti, / darbarīki, citi vecie dzelži?" / Es atbildēju: „Tajā pašā vietā, / kur kādreiz nokļūs visas manas grāmatas („Mēs 3"). Dzejas pavediens rit no tēla tēlā, saturot dzejoli grodā vienībā. Piemēram, krājuma tituldzejolī: ...aknas, plaušas un nieres riņķo ap manu sirdi, zvēro un deg. / Daudz mazu zvaigžņu pukst manī dzalkstīdamas, šūpojas, krīt. /... Jūtu – daudz mazu pilsētu riņķo ap Rīgu spiegdamas, drebinādamās salā. / Ik mirkli es zaudēju milzīgu daudzumu enerģijas un siltuma. Tāpēc gribu, lai tu lēzenos lokos riņķo ap mani. Saistoša kustību un maņu virzība: riņķo - zvēro - deg - dzalkstīdamas // drebinādamās - zaudēju enerģiju, siltumu - riņķo.
Dzejoļi sadalīti četrās nodaļās: „Cimdiņš", „Atmiņas no tautiskā laikmeta", „Vēstules", „Noskaņas", ko ievada Luisa Kerola, Viļa Veldres, Aleksandra Čaka, Šarla Bodlēra rindas. Taču dzejoļu atbilstība nodaļu nosaukumiem ir krietni stiepjama, kas, šķiet, atspoguļo autora spēles prieku. Tas pats sakāms par krājuma moto izvēlēto saukli „Tev, vidusšķira".
Krājuma pamattonis ir zobgalīgi ironisks, to pavada gan humors, gan smeldze, piemēram, dzejolī Draugi 5: Tu lēkā pa draugu mugurām / kā pa ledus gabaliem upē / ļoti gribas tev krastā tikt / tu streipuļo, krīti un klūpi // laiks arvien siltāks / draugu vēl daudz / stipra vēl viņu vara / un pats tu esi vien dievputniņš / cik tad nu tev tā svara, vai krājuma pēdējos dzejoļos „Es gribēju sarīkot svētkus", „Galā".
Kā saturiskais, tā stilistiskais diapazons ir krietni plašs. No sadzīviskām ainām un vērojumiem: Tiklīdz tev kaut kas nepatīk, nekavējoties dod par to zināt - signalizē ar noliektu pieri un samiegtām acīm, neliec man svaidīties šaubās un minējumos. / ... kaut vai parādi mēli („Zīmes") līdz sirreālistiskām metamorfozēm, kā pilnmēness mistēriskā parādība dzejolī „Pa miegam": ... likās – / noslīdot klusi švīkst drēbes / čab zvīņas / zem segas kāds piekļaujas tev // norāvu segu – kaut kas zibēja / aizslīdēja / grābu – no rokas izspruka it kā zvīņains astes gals // ... pa miegam peldēju tumšzilos viļņos / sajutu – / mani kāds šūpo / rokas slīdēja švīkstēdamas / man pāri pleciem un lāpstiņām / – zemāk un zemāk / mitrs karsts augums apvijas manam – / slīd un šūpojas spēcīgos viļņos – / zvīņainās skavās pazūd elpa – / viļņu šļakatas pludo pāri – // ...abi pietrūkstamies no miega / sviedros izmirkuši / cita neviena // pilnmēness baltie viļņi pludo pār tumšzilo segu. „Pa miegam" iepludina atmiņā Marijas Underes dzejoli „Pilnmēness": Sienas līgojas // it kā tās būtu no ūdens / viss virmo un plūst! // ... Uz palodzes, lēcienam gatavs / balts kaķis / ... jau jūtu tā viltus pilno / ķepu uz rīkles… // ... Mostos... / Mēness rudā bārda uz manām krūtīm.
Pacilā Vērdiņa dzejas alūzijas, ietiekšanās esošās, bijušās, šīs un citzemju kultūrās, rakstos, folklorā (atklāti vai netieši dzejoļos parādās vai tikai pavīd Saliņš, Skalbe, Zeiboltu Jēkabs, Blaumanis, Rainis, Aspazija, Lazda, Pēteris Ērmanis, Poruks, Vilis Lācis, Rembo, Verlēns, St. Eksiperī, Servantess, Ibsens, Strindbergs u.c.), tās vieglums (šķietamais?), tās lidojumi un kritieni. Tajā ir šodiena, šī diena, kam tomēr nav robežu. Mirkļa sajūtas un vīzijas, kas arī nav iesprostotas. Negaidīti kūleņi - apsviešanās pretmetos: Visādas labas lietas zeme izverd no savām dzīlēm: zivis, pufaikas, helikopterus ... //... bērni ... jau domā, ka mums viss no gaisa krīt („Islandiešu mājsaimnieces atmiņas"). Netrūkst arī niekalbīgu pantu („Vaicājumi", „Pasaka par vistiņu" u.c.) un, lai arī ne lielā devā, krājumā ir iekaisīti Latvijas jauno dzejnieku dzejā tik iecienītie, Salēju Māra sirsnīgi dēvētie „rupjvārdiņi". Jāatzīstas, ka dažu jaunākajā literatūrā savairojušos jaunvārdu? (piemēram: nafig, pofig) nozīme man joprojām nav skaidra. Un viena otra zobgalība un pietātes trūkums pret literāriem, kultūras un reliģijas tēliem dažam lasītājam var likties tikpat ķecerīga, kā savulaik „pēkšņā pietātes trūkumā" sarakstītais Jāņa Turbada Ķēves dēls Kurbads.
Es lasītāju pavadā pa Rīgu un tās kapiem, nomalēm, bāriem, skolām, Kurzemes mežiem, bērnu dienu pilsētu, Viļņu un Tallinu, Āfriku un Antarktiku, Briseli, Londonu un Parīzi, Kubu un ASV, Maskavu, Šanhaju, Islandi līdz pat debesu mājokļiem. – Dzejoļu daudzveidība neļauj vispārināt, tā vien gribas pakavēties pie gandrīz vai katra dzejoļa. Tas, protams, šai īsajā apskatā nav iespējams, varu tikai ieteikt katram pašam krājumu lēnā garā izlasīt un izbaudīt. Vislabāk lasīt skaļi, kopā ar draugu/draudzeni vai draugiem.
Par Es Vērdiņam piešķirta Dienas gada balva kultūrā.
Lalita Muižniece
Valodniece, folkloriste, vairāku dzejkrājumu autore Lalita Muižniece dzīvo Latvijā un Kalamazū (Kalamazoo), Mičiganas štatā, ASV.