Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

 

SILTAS ZEMES TRIMDINIEKI

Inga Žolude. Silta zeme.
Rīgā: Dienas Grāmata, 2008. 167 lpp.

Laiki, domas, uzskati mainās strauji. Lasot šīsdienas latviešu romānus, tāla un antīka liekas Zigmunda Skujiņa tiklā mašīnstrādniece Fornarina Krauklainē ar saviem tikumīgajiem pielūdzējiem (Fornarina. Rīgā: Liesma,1968). Jaunā rakstniece Inga Žolude savā debijas romānā tēlo cilvēkus, kas atrodas pavisam citā savas zemes un savas attīstības fāzē. Valsts nu jau vairākus gadus vairs nediktē, kā cilvēkam domāt un kas būtu jāveic. Ceļi jāmeklē pašam, bet kur? Žoludes romāns nelasās viegli. Ne visu man saprast. Varu pieskarties tikai dažiem tās aspektiem un tēliem.

Romāna varoņi liekas esam sava veida trimdinieki – gan Parīzē, gan Istanbulā, gan arī Pēterburgā. Konkrēti žņaugi viņiem ir zuduši. Tos aizstāj žņaugi personu iekšienē. Jaunieši Nellija un Daniels nežēlīgi šausta savus vecākus un nicina viņu atstāto mantojumu, bezspēcīgi meklējot paši savus ceļus. Viņi, liekas, nepieder ne savai, ne citai zemei, nedz arī jūt kādu saistību ar savu ģimeni. Daniels jautā: Kādai mātei? Vai tu nezini, ka mums tādas nav, mēs vienīgie visā pasaulē esam radušies paši par sevi (..) mēs esam unikāli. Tāpēc plānos ietilpst mūsu it kā mātes (..) iznīcināšana. (..) Mēs nevaram neko dot pasaulei, jo mums nav sakņu, nav jēgas, nav nozīmes kaut ko radīt un nostiprināt (..) Līva ir labāka mirusi (65-68).

Sacelšanās pret vecākiem pieder sfērai, kas saistīta ar zināšanām par cilvēka attīstību un ir daudzkārt atspoguļota literatūrā. To varētu uzskatīt arī kā vilšanās rezultātu savā tautā, zemē un dzīvē vispār. Jauniešu māte Līva savā dienasgrāmatā raksta: Es jūtos kā gūstekne (10). Vīrs viņu it kā par kaut ko sodot. Viņa to brīžiem dēvē par mežoni, dzīvnieku. Taču vienlaikus raizējas par saviem bērniem, sūdzas, ka viņai bijis vienai par tiem jārūpējas, kamēr bērnu mīlestība tikusi veltīta tēvam. Taču viņa meklē tuvību ar vīru un tic kopējai nākotnei. Cilvēki satiekas (..) un dzīvo viens otra un kopējos maldos (92). .

Dēls Daniels par sevi saka: Es esmu viss, tikai ne maigums (..) Es esmu nauda. Es esmu karogs. Es esmu noziedzīgs sekss (..) Šejiene ir lēta un slima kā mauka (72-73). Un par savu māsu Nelliju: Seksualitāte. Mistisks spēks, ko es pazīstu visos viņas muskuļos. Vara (13) (..) Nellija ir padota nejaušām grūtniecībām, (..) prāta aptumsumiem, narkotikām, nepiemērotiem vīriešiem… (74).

Daniels, šķiet, ir pats nozīmīgākais romāna ideju paudējs. Es ļoti gribu just. Lielas jūtas. Grandiozu mīlestību (86). (..) kur palikuši tie laiki, kad mēs bijām laimīgi, kad nevajadzēja melot un izlikties, ka esam laimīgi. Ja arī nebijām laimīgi, bijām patiesi skumji un dusmīgi, līdzjūtīgi vai vienaldzīgi. Tās bija tīras, īstas jūtas. Uz vienu kvadrātkilometru bija veseli divi cilvēki ar milzu jūtām bet tagad pilsētā, kur uz katru kvadrātkilometru ir simtiem iedzīvotāju, jūtu vispār nav, tikai tieksmes. Es ļoti gribētu atgūt tādas jūtas. Es gribētu aizvest Vū un parādīt viņai (..) Viktorijas ūdenskritumu, es būtu ar mieru tajā ūdenskritumā arī mirt (111). Beidzamā lappusē Daniels ir pie ūdenskrituma, pie kura ūdens gārdz kā vissvētākie un visvarenākie dievi. Efektīgs nobeigums!

Romānā visai saraustīti dominē tādi vārdi kā drāšanās, dzimumorgānu nosaukumi, izkārnījumi, urīns, alkohols, narkotika, vārdi, kādus līdz apnikumam varam lasīt vairāku mūsdienu rakstnieku daiļdarbos. Brīžiem nozīmīgas izteikas ir iebūvētas nesaprotamo un neķītro vārdu tirādēs. Tās saskatīt ne vienmēr ir viegli. Taču vajadzība tādus rakstīt Latvijā, liekas, ir neizsmeļama, kamēr, piemēram, kosmopolītiskais franču izcelsmes rakstnieks Le Clezio romānā Ètoile errante (Gallimard, 1992) ar aristokrātisku vienkāršību dzimumdzīvei ziedo tikai 20 rindas, panākot neaizmirstamu efektu.

Ingas Žoludes valoda lielāko tiesu ir svaiga un oriģināla. Es nesaprotu, kas tas par niknumu manī, no kurienes. Visus jūs jodiem par prieku, zibeņiem ko plosīt, putniem ko plucināt, zemiem padebešiem ko ievilkt sevī un paraut gaisā, miroņiem ko biedēt, māņus pieburt, zobus vilkačiem pret jums griezt, ūdensmošķiem jūs ieraut (..) kārpainām raganām apvārdot ļauniem buramvārdiem, adatas jūsos saspraust, slimības lai jūs pārmāc, vājprāts jūs saēd! (140-141)

Romāna varoņi ir padoti sērām un rūgtumam, atkritumiem, AIDS, seksam, slimībām. Tuvojoties romāna noslēgumam, Daniels un Nellija izjūt laimi, atgriežoties kādā imaginārā zemē kopā ar Daniela draudzenes mazajiem, garīgi atpalikušajiem brāļiem, kas liek izjust vienkāršu cilvēcisku prieku, kas nav atkarīgs no vārdu nozīmēm un cilvēku lomām. (148) (..) Šeit es iemantoju nemirstību. Es vienmēr esmu zinājis – ja būs kāds turpinājums, tas būs šeit. (..) Šeit atgūstam savas spējas un nespējas (..) Esmu laimīgs. Mājās (..) Šeit es pazaudēju mājas un šeit tās visvairāk jūtu. (..) Kādi sapņi saplok un poētiski tēlots tuvums starp Danielu un Nellijas draugu Joši (..) viss ir tā, kā tam jābūt, un es nevaru turēties pretī tam kā pasaule ir nolēmusi ar mums rīkoties (165-167).

Kaut uzmanīgi un ar atkāpēm Žolude tāpat kā Nora Ikstena meklē ceļus uz cilvēcīgu pasauli kādā sev tuvā vietā. Svinīgs klusums, šeit viss ir kļuvis tik vienkāršs, ka mums vairs nav jārunā. Mums nav jāstāsta, kā jūtamies, ko mēs jūtam pret citiem, ko redzam, ko domājam. Tam visam nebūs nekādas jēgas šajā zemē (166). Tas nenozīmē, ka romāns beigtos idilliski. Sapņi ir beigušies un vienkārši risinājumi nav parādījušies.

Inga Žolude ir jauna, viņai ir talants, un viņa vēl veidosies un augs. Lai viņai veicas!

Aina Siksna

Mūsu pastāvīgā līdzstrādniece Aina Siksna ir psihiātrijas doktore. Dzīvo Zviedrijā un daudz uzturas Latvijā.